Kāpēc bērns ir kaprīzs? Špikeris vecākiem 1
Bērna uzvedība ir valoda bez vārdiem. Līdz noteikta vecuma sasniegšanai viņš vēl nespēj izteikt sarežģītus pārdzīvojumus.
Tāpēc tādā vai citā veidā mazais cilvēks parāda vecākiem to, ko viņš grib, kas viņu satrauc, par ko viņš dusmojas. Taču vecāki ne vienmēr var noteikt, kas slēpjas aiz dažām emocionālām reakcijām un rīcības. Viņi jūtas bezspēcīgi, izmisuši vai dusmīgi. “Nu ko tu tagad dari?”, “Kāpēc tu tā rīkojies?”, “Ko tu centies panākt?” Mēģināsim tikt skaidrībā.
Pirms pievērsties analīzei, piebildīšu, ka visi bērni ir individuāli. Turpmākais materiāls ir tikai bērnu psihologu, skolotāju un vecāku novērojumu kopsavilkums.
Mēs sakām: “Čīkst”
Viņš patiesībā bērns jūtas bezspēcīgs, jo saskāries ar problēmu, ar kuru nevar tikt galā.
Kā palīdzēt? Parādiet bērnam, ka jūtat viņam līdzi. Sakiet, ka būt apbēdinātam, ja kaut kas neizdodas, ir pavisam normāli. Piedāvājiet palīdzību un līdzdalību. Vai vienkārši apskaujiet.
Mēs sakām: “Uzvedas kā komandieris, visu kontrolē.”
Šī uzvedība liecina, ka bērns ir noraizējies par viņu vajadzību apmierināšanu. Pārdzīvo, ka māte pārdomās un nedosies pastaigā, nenopirks apsolīto rotaļlietu, vecmāmiņa neatnāks ciemos utt.
Kā palīdzēt? Vienmēr apsoliet tikai to, ko varat izpildīt. Par plānotajiem pasākumiem pastāstiet tikai tad, kad esat pārliecināti – tie patiešām norisināsies. Stāstiet, ko un kurā dienas pusē jūs darīsiet.
Mēs sakām: “Negrib draudzēties ar brāli/māsu. Pastāvīgi sacenšas un mēģina nodarīt pāri.”
Tas nozīmē, ka bērns vēlas izjust savu nozīmīgumu, ka tiek mīlēts, novērtēts, ka ir nepieciešams un svarīgs. Tas arī liecina par viņa sajūtu – trūkst mīļas komunikācijas ar vecākiem.
Kā palīdzēt? Lielākā daļa vecāku mēģina “vienmērīgi” sadalīt uzmanību starp bērniem, kopā darot kopīgas lietas. Tomēr šī stratēģija ne vienmēr sevi attaisno. Labāks variants – dienas laikā atvēlēt laiku pabūt divatā ar katru no bērniem. Pat ja ģimenē parādījies jaundzimušais, vecākajam bērnam vajadzētu būt tikai viņa stunda vai divas ar māti. Jaunāko šajā laikā pieskata tēvs vai citi ģimenes locekļi.
Mēs sakām: “Kurls esi palicis? Vai tu nedzirdi, ko es tev saku?”
“Kurlums” vai “sastingums” ir psihes aizsardzības reakcijas uz draudošu ārēju ietekmi. Šajā brīdī bērns var pārdzīvot viņa jūtu necienīšanu un nepareizu izpratni, jo mēģināt pārtraukt kādu viņam svarīgu procesu.
Kā palīdzēt? Painteresēties, cik daudz laika bērnam nepieciešams, līdz viņš varēs ķerties pie citas darbības veikšanas. Ja, pēc jūsu domām, viņš vēlas pārāk ilgi nodarboties ar savām lietām, atrodiet kompromisa risinājumu.
Mēs sakām: “Kāpēc tu esi dusmīgs?”
Dumpīga uzvedība bieži norāda, ka bērns vēlas justies pārliecinātāks, kompetentāks, stiprāks.
Kā palīdzēt? Pajautājiet bērna viedokli, palūdziet padomu, uzticiet kāda svarīga uzdevuma izpildi.
Mēs sakām: “Tu mani vispār neņem vērā!”
Ar nevērīgu uzvedību bērni parāda, ka viņi nejūtas pietiekami emocionāli tuvi ar vecākiem. Tā viņi pauž: “Ja tev nav par mani daļas, tad es tevi sāpināšu ar savu nepaklausību!”
Kā palīdzēt? Vienkārši atcerieties, ka nav svarīgākas lietas kā mīlēt savu bērnu, interesēties par viņa sapņiem, plāniem, bailēm. Jūs esat bērnam – viss Visums. Ja viņš būs pārliecināts par jūsu mīlestību un atbalstu, turpmākajā dzīvē viņam nebūs nekā neiespējama.
Cienījamie vecāki, šīs ir tikai vadlīnijas, kas palīdzēs saprast, ka bērna uzvedība signalizē par problēmu. Bet tikai jūs zināt, ko jūsu bērns patiešām grib un kā viņam sniegt vēlamo.
Autore – psiholoģe Darja Anpilova.
Avots: psycab/com.ua
