Vecākiem jāsaņemas un jādara 0
Šogad augustā apritēja divi gadi kopš Haralds saņem terapiju, un rezultāti ir acīmredzami – Haralda augums un svars atbilst normām, viņam ir spēks trenēties hokejā, ir laba apetīte.
“Atceros, man teica, lai neuztraucos par dēla mazo augumu, bet lai vedu dēlu sportot, un tad gan jau izstiepsies, jo arī mans vīrs bērnībā esot bijis maza auguma, taču intensīvi sportoja un izstiepās. Mēs arī uztaisījām mājās stieņus, lai Haralds var stiepties, vingrot, bērnudārzā vedām uz florbolu, bet tā kā viņš bija maziņš, smalciņš, arī apetītes nebija un līdz ar to – spēks. Bērns no bezspēka raudāja. Viņam patika skriet, spēlēt, bet viņam pietrūka spēks tam visam. Šobrīd viņš ir lielākais hokeja fans, zina visus “Dinamo” spēlētājus. Vecvecāki viņam dzimšanas dienā uzdāvināja slidas un pirmo ekipējuma daļu, lai trenētos hokejā. Divas reizes nedēļā ir treniņi, vēl arī skolā sporta pulciņš, deju pulciņš. Viņš gandrīz katru vakaru brauc ar skrituļslidām mājas pagalmā, un spēj izturēt tiešām lielu slodzi,” priecājas Dace.
Viņa atzīst, ka ārstēšanās dēļ arī ceļojumi ģimenei nav gājuši secen, kā viņa baiļojās. Tā kā zāles ir jāglabā ledusskapī, tālākos braucienos līdzi tiek ņemta aukstumsoma. “Turklāt preparāts jālieto līdz brīdim, kad aizveras augšanas zonas,” saka Dace “un tas arī ir mierinājums, ka tā nav mūža terapija. Es gan ļoti ceru, ka Haraldam nevajadzēs lietot kādus citus preparātus, kas saistīti ar dzimumhormoniem, jo pašlaik augšanas dinamika norit ļoti pozitīvi.”
Atskatoties uz aizvadītajiem gadiem, sieviete vēl atzīst – viņai ir žēl zaudētā laika, jo savu aizspriedumu, nezināšanas un, iespējams, sevis žēlošanas dēļ viņas dēls terapiju sāka saņemt vēlāk. “Pirmajā brīdī psiholoģiski ir grūti. Grūtniecībā es visu esmu ievērojusi, visu darījusi, lai būtu pareizi – vingrojusi, ēdusi veselīgi… Kāpēc tā tas ir noticis? Tu meklē risinājuma vainu sevī. Un tad atkal nākamā doma – ah, katru vakaru jāšpricē, kā bērns jutīsies? Bet Haralds to uztver normāli. Viņš šo augšanas hormonu uztver kā vitamīnu devu.
Tāpēc gribu iedrošināt citus vecākus – jo ātrāk sāksiet darīt, jo bērnam un arī pašiem būs vieglāk. Bērns sāks augt, viņam uzradīsies spēks. Redzot, kā manu piecgadīgo bērnu grupas biedri varēja iespiest padusē un saģērbt kā lelli… Tas ir pamats, lai aizdomātos, ka kaut kas nav tā, kā vajag. Mums ir arī 11 gadus vecs dēls Gatis, kuru mērījām pie durvju stenderes un veicām atzīmes. Tāpat mērot Haraldu, sapratām, ka ir ļoti liela atšķirība starp brāļiem attiecīgos vecumos. Arī apģērba izmērs bija vajadzīgs mazāks. Tagad zinu, ka tam jāpievērš liela uzmanība, un galvenais vecākiem ir pārvarēt psiholoģisko barjeru. Ja neko nedarīsi lietas labā, bērns pēc tam pārmetīs, kāpēc tu viņam neesi palīdzējis.”
