Mamma: “Mans dēls no bezspēka raudāja…” Veiksmes stāsts par puiku, kurš beidzot aug 0
Haraldam ir astoņi gadi, viņš ar aizrautību spēlē hokeju un ne ar ko neatšķiras no saviem vienaudžiem. Vairs ne, jo pēdējos divus gadus saņem terapiju, kas veicina viņa augšanu. Jā, Haralds ir viens no tiem bērniem, kam atklāts augšanas hormona deficīts.
Sākās ar iekaisumiem ausīs
Par to, ka Haralds neaug tā, kā vajadzētu jeb atbilstoši vecumam, pirmā sāka runāt daktere, kura ārstēja zēnam strutaino otītu. “Problēmas ar ausīm viņam sākās pusotra gada vecumā. Ik pēc diviem mēnešiem vedām dēlu pie LOR speciālista, jo parastas iesnas pārvērtās par pamatīgu, strutainu iekaisumu ausīs. Tā kā daktere redzēja mūsu dēlu vismaz reizi divos mēnešos, viņa norādīja, ka Haralds nemaz neaug,” atminas puiša mamma Dace. Viņa ieteica vecākiem aizvest zēnu uz konsultāciju pie endokrinologa.
“Jautāju arī ģimenes ārstam, ko viņa par to domā, taču daktere atbildēja, ka viss kārtībā. Mēs, es un mans vīrs, neesot liela auguma, tāpēc arī bērns ir mazāks nekā citi viņa vienaudži,” stāsta Dace un piebilst, ka ģimenes ārsta atbilde ir saprotama, jo viņa bērnu redzēja labi, ja reizi gadā: “Visus nepieciešamos nosūtījumus uz izmeklējumiem mums rakstīja LOR speciālists.”
Tomēr viņas mammas intuīcija nedeva mieru. Arī interneta vietnē www.esaugu.lv atrastais augšanas kalkulators vēstīja – Haralds ir par mazu savam vecumam un nepieciešama ārsta konsultācija.
“Tā mēs nokļuvām pie manuprāt Latvijā labākās bērnu endokrinoloģes dr. Ivetas Dzīvītes–Krišānes. Viņa apstiprināja, ka dēls ir pārāk mazs un augšanā atpaliek pēc visiem parametriem – gan svara, gan auguma ziņā,” atklāj Dace.
Zēnam tika veiktas testa analīzes, kuru laikā ievada speciālu medikamentu, lai pārbaudītu augšanas hormona līmeni. Tas bija kritiski zems. “Piemēram, 2013. gadā piecu gadu vecumā veiktais mērījums Haraldam bija 98 centimetri. Daktere skaidroja, ka Haraldam ļoti minimāli izstrādājas augšanas hormons, tāpēc nepieciešama hormonaizvietojošā terapija. Pretējā gadījumā dēls augs ļoti lēni, būs smalks, viņam būs grūtības sportot un tamlīdzīgi,” atminas zēna mamma.
Haraldam veica virkni citas pārbaudes, kuras apstiprināja pirmā testa rezultātu, un tad, kā saka Dace, sekoja grūtākais – vecākiem bija jāpieņem lēmums, vai atstāt visu kā ir, vai tomēr piekrist ārstes ieteikumam ik vakaru injicēt dēlam speciālu medikamentu.
“Nespēju samierināties ar dzirdēto, raudāju un domāju – ārprāts! Katru vakaru vajadzēs šļircēt zāles, kurām ir stingi uzglabāšanas noteikumi. Tas nozīmē, ka dēls nevarēs braukt uz nometnēm, nevarēsim ceļot. Mani nepameta arī klasiskā doma – kāpēc tas noticis tieši ar manu bērnu? Tad mums ar vīru uzmācās šaubas, vai diagnoze tiešām ir pareiza, un nolēmām aizvest dēlu pie cita speciālista – homeopāta. Šī speciālista viedoklis bija diametrāli pretējs endokrinoloģes slēdzienam. Mums teica, ka šī augšanas hormona terapija būs trieciens bērna organismam. Šis viedoklis laikam bija tas, ko mamma grib dzirdēt –, ka nevajag neko sasteigt. Turpinājās pārdomu un šaubu brīži, līdz sarunājām atkārtotu tikšanos ar dakteri Dzīvīti–Krišāni, lai saliktu visus punktus uz i,” saka Dace.
