Politika 1
Jānis Peters reiz stāstīja: “Uz īsu brīdi biju iesaistījies vienā partijā, ja neskaita komunistisko, kas patiesībā nemaz nebija partija, bet monopolvara, kura drīzāk bija pārvaldnieks; pašā kompartijā gan bija divi vai trīs strāvojumi, mēs ar tevi taču labi zinām, ko nozīmēja partijas organizācija kādā rūpnīcā vai kolhozā un ko – Rakstnieku savienībā, kur bija Imants Ziedonis, Saulcerīte Viese, Lilija Dzene, Māra Zālīte, Regīna Ezera, Māris Čaklais, Pēteris Pētersons, Ojārs Vācietis, Pauls Putniņš, Alberts Bels – atšķirība starp viņu domām un kompartijas funkcionāru paustajiem uzskatiem bija kā diena pret nakti. Tad lūk, 90. gados es piedalījos Jaunās partijas dibināšanā, taču pavisam drīz sajutu, ka cilvēkiem ļoti nepatīk, ja populāri mākslinieki iet politikā, cilvēki arī no tavas daiļrades novēršas. Es to sajutu gluži fiziski. Vienīgais, kas to var atļauties, ir Raimonds Pauls, viņš uzvar vienmēr. Tomēr uzvar kā komponists, nevis kā politiķis. Bet viņš ir stiprs, es sievai vienmēr saku, paskaties, Raimondu nevar paņemt rokās – kā ezi.
90. gadu sākumā bija pat tāda puspajokam izteikta ideja: taisīsim inteliģences partiju, kur būs Putniņš, Bels, Ziedonis, Čaklais, Zālīte, Skulme. Tāds vēlēšanu sarakstu aizietu rūkdams. Bet ko tā partija darītu, saņēmusi varu? Laikam jau dzejotu. (..)
Biju valsts un valdības komisijas loceklis Latvijas un Krievijas sarunās par Krievijas bruņoto spēku izvešanu no Latvijas. Kad prezidents Ulmanis 1994. gada 30. aprīlī Kremlī valsts vizītē tikās ar Borisu Jeļcinu, sēdēju pie sarunu galda pretim Jeļcinam un viņa svītai. Kremlī skanēja “Dievs, svētī Latviju”, un greznajā Jura (Georga) zālē pirmoreiz pēc pusgadsimta atvijās sarkanbaltsarkanais karogs. Tas nav tik vienkārši izstāstāms. Tas ir mūža pārdzīvojums.
Astoņos gados Maskavā parakstīju protokolus par diplomātisko attiecību nodibināšanu ar 15 pasaules valstīm.”
