Madara Dišlere: Daudz kas mūsos vēl ir no padomju cilvēka 17
Vasaras saules pielietā bērnības kinostāstā režisore un scenārija autore Madara Dišlere viņas pirmajā pilnmetrāžas filmā “Paradīze’89” vēlas ievest mūsdienu bērnus laikā īsi pirms Latvijas neatkarības atgūšanas. Piedzīvojumu filma visu laiku bērniem pirmizrādi piedzīvos 22. februārī.
Madara, jādomā, ka jums mazās Īdas loma bērnība filmā “Emīla nedarbi” ir bijusi izšķiroša, un tālākais – kinorežijas studijas, vairākas īsfilmu režija, darbs filmēšanas laukumos līdz pirmajai pilnmetrāžas filmai – ir likumsakarīga notikumu secība pēc tam.
M. Dišlere: No šodienas skatpunkta stāsts par “Emīla nedarbiem” ir ļoti likumsakarīgs – ja nebūtu šīs filmas un Varis Brasla nebūti izvēlējies mani, un ja mana mamma nebūtu strādājusi kino un mana bērnība nebūtu saistīta ar kino “virtuves” pusi, droši vien nebūtu radusies arī mana interese par to. Tas ir neaizmirstams posms manā dzīvē, kuru ļoti spilgti atceros joprojām. Visa vasara pagāja vienos priekos lielu, interesantu cilvēku sabiedrībā.
Kādēļ esat režisore nevis aktrise?
Bērnībā it nemaz nedomāju saistīt nākamo profesiju ar kino. Tolaik televīzijā rādīja labāko slaucēju apbalvošanu, un atceros, ka ļoti gribēju būt kāda no viņām, kas saņem ordeni par visvairāk savākto pienu. Bērnudārzā biju dusmīga uz audzinātāju, kura neņēma vērā šo manu vēlmi, un kartiņā ierakstīja – “kļūs par aktrisi”. Domas par režiju parādījās vēlāk, pusaudža vecumā, kad ar lielo kino iepazinos skatītāja loma. Protams, redzēju arī aizkulišu darbu. Tomēr esmu ievērojusi, ka Latvijā liela daļa kino ļaužu ir arī kino vecāku bērni, un es esmu viens no šiem gadījumiem. Bērnībā pieradām, ka mamma ir reti mājās, ka filmēšanas process paņem lielāko daļu viņas dzīves, tomēr tas kaut kā nemazināja mūsu ģimeniskumu. Tie brīži, kad viņa bija mājās, bija brīnišķīgi, un mums, bērniem, nebija sajūtas, ka esam kaut kā “apdalīti”. Esmu pamēģinājusi mazu brīdi pastrādāt “normētu” darbu, un man tas izrādījās sarežģīti. Sapratu, ka tas nav man, labāk atgriežos šajā nenoteiktajā darba ritmā, neparedzamībā, bet ar labu brīvības devu.
Kā sapratāt, ka esat gatava pilnmetrāžai? Jums taču itin labi veicās tieši īsfilmas žanrā – īsfilma “Dārznieks” saņēma “Lielo Kristapu”?
Studējot Kultūras akadēmijā to vien darīju, kā filmēju īsfilmas, tāpēc, kad tapa “Dārznieks”, filmējot jutos salīdzinoši droši. Pirms tam gan biju krājusi pieredzi, strādājot kopā ar dažādiem režisoriem kā pirmā asistente, palīdzot realizēt viņu idejas, tomēr pēc akadēmijas nebija sajūtas, ka es būtu gatava pilnmetrāžas filmai. Arī “Paradīzes” ideja sākumā bija veidot kārtējo īsfilmu, veidotu no bērnības atmiņu stāstiem. Pastāstīju par to savai producentei Aijai Bērziņai, bet viņa iebilda, sakot, ka šī ir ļoti laba tēma, lai sāktu rakstīt scenāriju pilnmetrāžai. Atzīstu, biju ļoti nobijusies.
Simtgades filmu konkurss bija impulss ķerties pie darba?
Sākotnēji bija “Paradīzes” stāsts, un tikai tad parādījās konkurss, bet tas parādījās kā liels motivators turpināt, un laimīgā kārtā finansējums tika piešķirts, par to man jāpateicas liktenim.
Jums, debitantei spēlfilmas žanrā, piešķīra finansējumu, aiz svītras atstājot pat pieredzējušus režisorus.
Jā, tas bija pārsteigums, tomēr nevarētu teikt, ka nebija cerību, jo mēs bijām pirmie Latvijā, kas vēlējās runāt par pirmsatmodas laiku ar skolas vecuma bērniem un viņu vecākiem. Esmu patiesi priecīga, ka tikām atbalstīti un varējām īstenot iecerēto.
Vai savā filmā kaut ko esat paņēmusi līdzi no pieredzes, strādājot kā otrā režisore gan kopā ar Viesturu Kairišu “Melānijas hronikas” tapšanā, gan citās pēdējā laika latviešu pilnmetrāžas filmās.
Ikviens režisors, ar ko esmu kopā strādājusi, bijis kā paraugs, no kā kaut ko mācīties. No viena tu mācies strādāt ar aktieri, no cita to, kā viņš veido vizuālo valodu. Jāatzīst, ka visinteresantāk ir strādāt ar režisoriem, kuri man devuši brīvību radoši iesaistīties pašai, nevis tie, kuri “skalda un valda” filmēšanas laukumā vai procesā. Šajā ziņā siltākās atmiņas saistās ar Viestura Kairiša filmēto “Melānijas hroniku”, ko veidojām ļoti ilgi un varēju pamatīgi iejusties filmas tapšanā. Līdz šim nebijušu darba vidi radīja filmēšanā iesaistīto Latgales cilvēku stāsti, tāpēc šis man ir sirdij ļoti tuvs projekts. Atceros epizodi, kad Gunas Zariņas varone satiek vīru, ko spēlē Ģirts Krūmiņš, un viņi stāv viens otram pretī, atpazīst, bet man, malā stāvot, birst asaras. Spēcīgākā aina bija Melānijas atvadas no dēla, kad viņa palaiž viņu vienu prom uz Latviju. Atceros, galvā bija viena doma – tu tikai tagad nesāc raudāt un nesabojā kadra skaņu!
“Melānijas hronika” bija viens neizstāstītajiem mūsu vēstures stāstiem. Vai arī filmējot “Paradīzi’89” priekšplānā bija nepastāstītās vēstures aspekts, vai tomēr vēlme filmēt bērnu filmu nišā, kura joprojām ir visai tukša?
Vēlējos runāt par lietām, ko pazīstu, ko esmu pati piedzīvojusi un līdz ar to varu maksimāli maz melot, jo šis stāsts balstās manis pašas bērnības atmiņās. Otrs aspekts, kas pamudināja filmēt tieši šādu filmu, ir mūsdienu bērni. Viņi ir pavisam citādi nekā mēs tajā laikā. Viņiem ir citas problēmas. Svarīgākais ir tas, ka viņiem šķiet pašsaprotami, ka vienmēr esam dzīvojuši šādā iekārtā, un viņiem nav sapratnes, kā līdz tai esam nonākuši, un kā tas bija – dzīvot Padomju Savienībā. Esam kļuvuši tāda diezgan liela patērētāju sabiedrība, arī bērni ar visām viņu datorspēlēm kā brīvā laika pavadīšanas veidu. Vienā brīdī šī pašsaprotamība man kaut kā tik ļoti “iedūrās”, ka sapratu, ka ir kaut kas jādara. Jāparāda, ka dzīve bija citāda, kad viņu vecāki bija bērni, un pateicoties vecākiem un vecvecākiem, viņi var dzīvot tā, kā dzīvo tagad. Šādā ziņā veidot filmu uzskatīju par sava veida pienākumu.
Pirmsatmodas laiks jau paguvis apaugt mītiem, varoņstāstiem un, gadiem ejot, daudz tā dzīvo atmiņu pamazām grimst aizmirstībā. Saprotu, ka filmā izmantotas arī atsauces uz vēsturiskām liecībām.
Par vēsturi nestāstām tīri izskaidrojošā veidā – mēs šos notikumus laikā pirms neatkarības redzam bērna, mūsu varones Paulas acīm. Viņai tāpat kā man toreiz ir deviņi gadi. No vienas puses, tas ir ļoti subjektīvs stāsts, no otras – arvien vairāk saprotu, ka viņas skatījums sasaucas ar daudzu tā laika bērnu pieredzēto, un tādā veidā kļūst citiem saprotams. Vēsturiskajā aspektā gan vēlējos būt maksimāli autentiska, sakot ar interjeriem, lietām, televīzijas raidījumiem, apģērbiem – visu, kas mums ar šo laiku saistās. Arī šajā ziņā gribējām pēc iespējas mazāk melu un maksimāli pietuvoties tā laika sajūtai. Tas nebija tik grūti, jo liela daļa cilvēku, īpaši vecāka gadagājuma, joprojām dzīvo šajās astoņdesmito gadu noskaņās, pat ikdienas iedzīvē nekas nav mainījies. Protams, izmantojām arhīvus, fotogrāfijas, hronikas, atsevišķas lietas restaurējām pēc vēstures materiāliem. Gribētu, lai mūsdienu bērns sajūt tā laika garšu, saprotot, ka tā viņam, iespējams būs pavisam cita pasaule.
Droši vien bija pamatīgs izaicinājums Cēsu pusē restaurēt gabaliņu Baltijas ceļa?
Bija milzīgs pārsteigums, kad tad, kad ierados filmēšanas laukumā, bija tik daudz cilvēku un mašīnu, un tāda gaisotne, kas neviļus atgriež notikumos, kad es pati bērnībā piedalījos Baltijas ceļā. No tā laika pati atminos sajūtu par lielu strāvojumu, kas iet cauri rokām. Man vienā pusē stāvēja māsīca, otrā – kāds nepazīstams cilvēks. Toreiz sajūta it nemaz nebija priecīga, tā drīzāk bija baiļu un neziņas atmosfēra. Cilvēki bija nopietni, un Baltijas ceļš man saistās ar dīvainu pirmspērkona sajūta. Savukārt filmēšana bija ārkārtīgi emocionāls pasākums, notikums, kas uz mūžīgiem laikiem paliks manā atmiņā. Cilvēki bija ieradušies kopā ar bērniem, lai arī viņiem kaut nedaudz nodotu šo sajūtu par to, kā bija toreiz. Tas pierāda to, ka mums ir vēlme atgriezties šajās sajūtās.
Kādēļ ir svarīgi stāstīt par pagātni – pašiem sev, bērniem?
Vēlos runāt gan ar mūsdienu bērniem, gan viņu vecākiem. Vēlos, lai viņiem būtu gan ieskats šajā vēstures posmā, gan vērtībās, kas ir svarīgas mums šodien. Šis stāsts dod iespēju mūsdienu pieaugušajiem runāt ar saviem bērniem gan par to laiku, par to, kā bija tad, kad viņi auga. Šī ir arī iespēja runāt par vērtībām, vispirms jau par brīvību. Gan par personīgo brīvību, gan par brīvību valstiskā nozīmē. Iespēja runāt par to, kā mēs šo brīvību izcīnījām, kā pie tās nonācām, un, galu galā – ko mūsdienās ar šo brīvību darām, vai mēs to novērtējam, vai apzināmies lielo cenu, kādu esam par to maksājuši. Arī pieaugušajiem gribu atgādināt svarīgās lietas. Mums patīk sūdzēties, būt neapmierinātiem, kritizēt. Ir būtiski laiku pa laikam atgādināt, ka viss ir atkarīgs no mums, ka mēs paši esat atbildīgi par savu valsti, savu dzīvi. Un mums ir mūsu bērni, kuri veidos nākotnes Latvijas pieaugušo pasauli, un ir ļoti svarīgi viņiem ierādīt, nevis mācīt vai ar pirkstu bakstīt, ka mums ir tādas vērtības, kultūras un vēstures notikumi. Tās ir saknes, no kurienes tu nāc, un ir svarīgi tās laikus bērniem parādīt un cerēt, ka arī viņi paši kādā brīdī to sajutīs.
Vai šobrīd ļoti atšķiramies no tā laika sabiedrības?
Tīri vizuāli, kad arhīva materiālos skatījos Baltijas ceļa tuvplānus, mani pārsteidza, ka šie cilvēki šķita ļoti drūmi, noguruši, mazliet ar bezcerības sajūtu sejā. Daudz kas mūsos vēl ir no šī padomju cilvēka, emocionāli, un to mēs tik ātri neizdzēsīsim. Tomēr esam kļuvuši nedaudz gaišāki, optimistiskāki. Daudzi teiks, ka dzīvojam sliktāk nekā padomju laikā, bet gribu apgalvot, ka dzīvojam labāk. Mums ir iespējas darboties, paust savu viedokli, brīvības ir daudz vairāk.
Pēc to dienu mazliet eiforiskās kopības sajūtas un apziņas, ka katrs spējam ietekmēt lielos procesus, tagad publiskajā domā izskan bezcerība, ka cilvēki neko nespēj ietekmēt notikumu gaitu.
Domāju, ka īsta ticība tam, ka kaut kas var mainīties, bija tikai daļā sabiedrības. Toreiz bija daļa cilvēku, pārdrošie, kuri tiešām bija tādā eiforijas stāvoklī, pārņemti ar neatkarības ideju, kas radīja cerību labākai dzīvei. Tie cilvēki mācēja iedvesmot citus, un radās emocionāli piesātināts strāvojums, kuri ticēja brīvībai un bija entuziasma pilni, esot gatavi uz visu. Bet bija arī liela daļa, kura baidījās no Sibīrijas, nezinot, kā Padomju Savienība reaģēs. Cilvēki, kuri labāk palika zemāk par zāli, eksistēja un dzīvoja savu mazā cilvēka dzīvi un neko nemēģināja darīt, lai kaut kas mainītos. Šodien nekas nav mainījies. Mēs arvien baidāmies no Krievijas, pasaules reakcijas, bieži paliekam gļēvuļa pozīcijā, bet ir arī daži, kuri pret to cīnās, un ir saglabājuši entuziasmu. Gribētos, lai tādu būtu vairāk.
Strādājot ar bērniem nāca par labu pašas pieredze bērnībā filmējoties?
Noteikti. Atceros, kā režisors Varis Brasla strādāja ar mani, un man tas šķita pieņemams. Arī es rīkojos līdzīgi – nebiju meitenēm ne draudzene, ne mamma, ne rotaļu biedrs. Filmēšana bija mūsu kopīgs darbiņš, kurā katrai ir konkrēti uzdevumi.
Ir lasīts Īdas raudināšanas stāsts, vai arī te asarām bija jābirst?
Jā, raudāt vajadzēja gan. Palīdzēja lietuviešu puisis, astoņpadsmit gadus vecu režijas pirmā kursa students, kuram arī jāraud ainā, un viņš to darīja tik ļoti no sirds, arī pašai Magdai todien bija pārdzīvojumi saistībā ar mammu, un raudāšana izdevās ļoti organiska.
Pašas jaunā paaudze, dēls un meita, arī piedalījās filmā?
Jā, gan dēls, gan meita klāt bija klāt Baltijas ceļā – dēls nesa ūdeni aizkadrā, bet meita, speciāli pirktā “humpalu” kleitā, stāvēja cilvēku ķēdē. Viņa nofilmējās arī sapņa epizodē. Protams, meita jautāja, vai negribu viņu izvēlēties kādai no galvenajām lomām, bet mēs nopietni aprunājāmies, un viņa saprata, ka man emocionāli vieglāk būs strādāt ar svešiem bērniem.
Kāda ir sajūta kā jaunai pilnmetrāžas režisorei pirms plašās filmas izrādīšanas visā Latvijā.
Uztraukums ir, bet priecājos, ka beidzot šo bērnu varēšu palaist pasaulē. Ceru, ka gan bērni, gan pieaugušie ieraudzīs lietas, par ko runāju, un, ko tur slēpt, arī labi pavadīs laiku.
“Paradīze’89” izrādīšanu jau apstiprinājuši festivāli Norvēģijā un Zviedrijā. Kādu reakciju gaidāt no ārzemju skatītāja, kuram mūsu vēsture ir pasveša?
Manuprāt, filmas centrālais notikums ir mazas meitenes stāsts, kurā viņa, izejot caur dažādiem notikumiem, pieaug un pati sev atrod atbildes uz dažiem jautājumiem. Šim stāstam vajadzētu būt saprotamam jebkurā valstī, jebkurā laikmetā. Vēsturiskais fons, iespējams, ir mazliet eksotika, kaut kas neredzēts un tieši tāpēc interesants.
Jūsu pieeja uzrunāt arī cilvēkus aiz Latvijas robežām atšķiras no jaunās metodes mērķtiecīgi “ražot” produktu ārzemniekiem – gan burtiski, viņiem saprotamā valodā, gan netieši, izmantojot globāli saprotamus stāstus, iespējams, klišejas, lai tā būtu pēc iespējas vieglāk uztverama.
Uzskatu, ka mūsu valstī, ņemot vērā finansējumu, ir grūti radīt filmas ar šo jau ielikto apziņu, ka veidošu tās tādā pašā līmenī, žanrā un noskaņā, kā filmas, kas nāk no turīgākām zemēm. Nez kāpēc man ir sajūta, ka, ja tā darīsim, pakļausim lielam riskam mūsu kino. Neesmu to pārbaudījusi, bet man šķiet, jo būsim autentiskāki, specifiskāki sava kultūras mantojuma izmantošanā, jo būsim interesantāki ārpusē. Jo mazāk vēlēsimies kādam līdzināties, jo izredzes izrauties no mūsu pašu vides būs lielākas. Filmas pēcapstrādē vācu speciālists teica, ka filmu par pagātni redz zilganā nokrāsā, un biju pārsteigta – biju pārliecināta, ka bērnības un vasaras noskaņa ir zeltaina. Paliku pie sava!
Būtu vērtīgi šādu filmu parādīt arī Krievijā. Ir tāda doma?
Es, protams, gribētu, lai filmu varētu parādīt mūsu austrumu kaimiņiem. Baidos vienīgi, ka varētu saredzēt politiku tur, kur tās nemaz nav vai ir fonā, un filma tur tā arī nenonāks.
Madara Dišlere, kinorežisore
” Piecu gadu vecumā tēlojusi Emīla māsiņas Idas lomu Vara Braslas spēlfilmā “Emīla nedarbi”(1985), spēlējusi epizodisku lomu Vara Braslas filmā “Aija” (1987).
* Latvijas Kultūras akadēmijā ieguvusi bakalaura grādu filmu režijā (2012).
* Kopš 2004. gada strādājusi dažādu filmu uzņemšanā, pamatā par režisora asistenti un otro režisori, kopā vairāk nekā desmit pilnmetrāžas spēlfilmās (Rolanda Kalniņa “Rūgtais vīns” (2007), Aigara Graubas “Rīgas sargi” (2007), Sergeja Lozņicas “Miglā”(2012), Renāra Vimbas “Es esmu šeit” (2016), Viestura Kairiša “Melānijas hronika” (2016) un citās).
* Kopš 2008. gada režisējusi deviņas īsfilmas (“Dzejolis” (2011), “Vējš pelēkās priedes nolauza” (2013) un citas), bet desmitā, īsfilma “Dārznieks” saņēmusi Nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps” kā 2016. gada labākā īsmetrāžas spēlfilma.
“Paradīze’89”, bērnu un ģimenes piedzīvojumu filma, režisore un scenārija autore Madara Dišlere
* Lomās: Līva Ločmele, Evelīna Ozola, Marta Ģertrūde Auzāne, Magda Lote Auziņa, Guna Zariņa, Ivars Krasts, Kaspars Gods, Gatis Gāga, Inga Apine u.c.
* Operators – Gints Bērziņš, mūzika – Artūrs Liepiņš, Elvis Zants, producentes: Aija Bērziņa, Alise Ģelze (“Tasse Film”).
* Pirmizrāde kinoteātrī “Splendid Palace” 22. februārī, starptautiskā pirmizrāde 19. martā, bērnu un jauniešu filmu festivālā “BUFF International Film Festival” Zviedrijā. 26. martā filma startēs “Kristiansand International Children’s Film Festival” Norvēģijā.
Magda Lote Auziņa (11), filmējusies “Paradīze’89” galvenās varones, deviņus gadus vecās Paulas lomā:
“Iejusties laikā, kad nebiju dzimusi, bija viegli, jo visa filmēšanas grupa un arī visu meiteņu mammas ļoti palīdzēja ar padomiem un stāstiem par to laiku. Jauna pieredze bija filmēšanās vasara ārpus galvaspilsētas svaigā gaisā, jo esmu Rīgas meitene. Bija daudz interesantu rotaļu, lēkšana ar parastu gumiju, braucieni ar ķerru vai laistīšanās ar dārza šļūteni. Grūti, bet reizē interesanti bija valkāt tā laika apģērbu. Sandales nav pārāk ērtas un teju visām vienādas, bet citu jau toreiz vienkārši nebija. Ļoti patika “Baltijas ceļa” filmēšanas diena, kad tas, par ko bija stāstījuši vecāki un skolotāji pārtapa īstā notikumā. Vai es gribētu dzīvot tajā laikā? Gan jā, gan nē. Cilvēki likās jaukāki, draudzīgāki, savukārt mūsdienu lielais pluss ir tas, ka nav garo rindu un preces ir pieejamas. Filma noteikti patiks gan lielajiem, gan bērniem. Lielajiem – kā skaistas atmiņas par bērnību, bērniem – veids, kā uzzināt, kāda bija viņu vecāku bērnība.”
