Bērni – uzturlīdzekļu sistēmas ķīlnieki 12
Autors: Uģis Mitrevics, Saeimas deputāts
Valstiskā līmenī bērnu tiesību aizsardzība un sabiedrībā esošās nevienlīdzības mazināšana tiek pasniegtas kā valsts prioritātes. Šie problēmjautājumi bieži tiek demonstrēti kā ģimenes politikas veidošanas stūrakmeņi. Taču īstenība bieži vien nesaskan ar skaļajiem lozungiem. Proti, spilgts piemērs tam, ka vārdi krasi atšķiras no realitātes, ir minimālo uzturlīdzekļu sistēma. To iztirzājot, rodas pamatotas bažas, vai valsts dara pietiekami, lai rūpētos par bērniem, kuriem viens no vecākiem nepilda savu pienākumu nodrošināt viņu uzturēšanu?
Šā brīža valdības deklarācijā attiecībā uz ģimenēm ar bērniem trīs mērķi – risināt valsts demogrāfiskās pārmaiņas, paplašināt atbalstu ģimenēm ar bērniem un mazināt nevienlīdzību – tiek jo īpaši uzsvērti. Tomēr, kā jau minēju, praksē rīcība attiecībā uz bērniem būtiski atšķiras no solītā gan sociālo pabalstu jomā, kas nekādi netiek līdzi inflācijai, gan nodokļu politikas jomā, kuras ietvaros tika “aizmirsts” valdības deklarācijas 36. punkts, kurā tika solīts arī ar nodokļu instrumentiem mazināt nevienlīdzību. Atstājot atvieglojumu par apgādībā esošajiem bērniem 2020. gada līmenī, faktiski tika palielināta nevienlīdzība starp mājsaimniecībām ar un bez bērniem. Uzskaitījumu varētu turpināt, bet šoreiz pievērsīšu uzmanību vienai īpaši sarežģītā situācijā esošai sociālajai grupai – bērniem, kuriem viens no vecākiem objektīvu vai subjektīvu iemeslu dēļ nepilda uzturlīdzekļu nodrošināšanas pienākumus. Tajā pat laikā Latvijai saistošā ANO Bērnu tiesību konvencija un Latvijas Bērna tiesību aizsardzības likumā nepārprotami ir pausta bērnu interešu prioritāte visās jomās, ko īsteno valsts vai citas institūcijas.
Normālā lietu kārtība ir tāda, ka vecāki nodrošina bērnus līdz brīdim, kamēr viņi paši var sevi uzturēt. Minimālo bērnam nepieciešamo uzturlīdzekļu apmēru, kāds ikvienam vecākam ir jānodrošina katram savam bērnam, uz Civilllikuma 179. panta deleģējuma pamata jau pirms daudziem gadiem Ministru kabinets ir noteicis vismaz 25 –30% no minimālās mēnešalgas. Tomēr vēl arvien ir gadījumi, kad kāds no vecākiem šo pienākumu nepilda. Lai šādās situācijās tiktu īstenotas bērna tiesības uz sociālo nodrošinājumu un veicināta bērna izglītības iegūšana, minimālo uzturlīdzekļu izmaksai Latvijā ir izveidots Uzturlīdzekļu garantiju fonds (UGF). Finanšu krīzes laikā šīs izmaksas uz laiku tika samazinātas un pēc krīzes tika atjaunota iepriekšējā kārtība. Nākamais būtiskais satricinājums garantiju sistēmu piemeklēja 2019. gadā, kad pēc Kariņa pirmās valdības priekšlikuma UGF likumā mērķi – nodrošināt bērniem minimālos uzturlīdzekļus – aizstāja ar mērķi – nodrošināt bērniem uzturlīdzekļus apmērā, kas vairs nav saistīts ar uz Civillikuma 179. panta Ministru kabineta noteikto uzturlīdzekļu minimumu.
Rezultātā sākot ar 2020. gadu Latvijā ir ieviesti divi minimālo uzturlīdzekļu līmeņi – viens, kas jānodrošina vecākiem, un otrs valsts garantētais, kas vairs nav piesaistīts ne minimālajai algai, ne dzīves dārdzības izmaiņām. Turklāt plaisa starp abiem līmeņiem kopš 2020.gada ir būtiski pieaugusi un tagad valsts garantētie uzturlīdzekļi ir par trešdaļu mazāki par noteikto uzturlīdzekļu minimumu. Tā rezultātā bērni, kuru labklājība ir atkarīga no šī atbalsta, nonāk krietni sliktākā situācijā, palielinot gan bērnu nabadzības un sociālās nevienlīdzības, gan atstumtības riskus.
Te neizbēgami rodas jautājums, kādēļ valsts neievēro pašas noteikto uzturlīdzekļu minimumu un ļauj bērniem kļūt par situācijas ķīlniekiem?
Vismaz minimālo uzturlīdzekļu jomā valstij nevajadzētu atļauties šķirot bērnus, jo tāda attieksme veicina bērnu nevienlīdzību un nabadzību. Ja mēs tiešām vēlamies atbalstīt ģimenes un mazināt nabadzību, jāpieņem likumi, kas nodrošina stabilus uzturlīdzekļus visiem bērniem vismaz valsts noteiktā minimuma apmērā.
Šī situācija nav tikai finanšu jautājums bet arī morāles un atbildības problēma. Valsts, kas kā prioritāti ir deklarējusi atbalstu ģimenēm un bērniem, kā arī nevienlīdzības mazināšanu, patiesībā pieļauj apzinātu nevienlīdzību, kas grauj bērnu izaugsmes iespējas. Skolu ekskursijas, interešu pulciņi vai pat ikdienas pārtikas iegāde daudziem bērniem kļūst nepieejami. Tas tiešā veidā ietekmē šo bērnu nākotni un viņu spēju iekļauties sabiedrībā.
Šā brīža valsts politika attiecībā pret ģimenēm ar bērniem ir satraucoša. Lai situāciju mainītu, esmu rosinājis vairākus likumprojektus, kas saistīti ar atbalstu ģimenēm ar bērniem, tostarp pieprasot palielināt bērna kopšanas pabalstu, kas ir nepietiekams un nemainīgs – joprojām tiek izmaksāti vairāk kā 10 gadus atpakaļ likumā noteiktie 120 lati, tikai konvertēti 171 eiro apmērā. Tāpat esmu aktualizējis jautājumu par neapliekamā minimuma aprēķinu par apgādībā esošu personu, kas, neraugoties uz naudas pirktspējas kritumu, šobrīd ir palicis 2020. gada līmenī, kad tas bija 83% no neapliekamā minimuma, bet šogad vairs tikai 49% no neapliekamā minimuma. Tāpat nepieņemami ir tas, ka joprojām nav novērsta netaisnība par darba stāža aprēķinu māmiņām, kuras deviņdesmitajos gados nestrādāja, bet audzināja bērnus līdz astoņu gadu vecumam. Esmu jau rosinājis, ka šis laiks ir jāieskaita darba stāžā, neatkarīgi no tā, ir vai nav veiktas tā laika noteiktās simboliskās santīmu iemaksas.
Uzturlīdzekļu sistēmas izaicinājumi ir daudz vairāk nekā tikai tehnisks budžeta izdevumu pārvaldības jautājums. Valsts pienākums ir ne tikai nodrošināt bērnu izdzīvošanu, bet arī sniegt viņiem iespēju pilnvērtīgi augt un attīstīties. UGF likumā steidzami ir nepieciešami grozījumi, lai mazinātu nevienlīdzību un novērstu bērnu atstumtības riskus. Tas ir jautājums par to, kurā vietā valsts politikā ir bērnu labklājība?
