Bērni pieaugušo dzimumcīņās. Pārskatām priekšstatus, kādiem jābūt puikām un meitenēm 0
Šobrīd atrodamies starp konservatīvo un moderno, kur daļa vecāku savus bērnus cenšas audzināt par tolerantiem un brīvi domājošiem cilvēkiem, ļaujot viņiem izpausties dažādi, tostarp, piemēram, nešķirojot meiteņu un puišu rotaļlietas, taču daļa sabiedrības joprojām iestājas pret to. Kā ir pareizāk? Un ko šīs cīņas nodara mūsu bērniem?
Ārste anestezioloģe Kristīne Pitkeviča stāsta: viņas paziņa joprojām atceras, cik grūti savulaik bijis pārvarēt sevi un noticēt, ka viņa varot būt sirds ķirurgs, jo sabiedrībai toreiz bijuši ļoti strikti aizspriedumi: “Viņai bija jāiestāsta sev, ka arī meitene var būt sirds ķirurgs. Tā bija liela iekšējā cīņa. Bērnībā viņa, tieši tāpat kā citi bērni, mājturībā mācījās tamborēt, adīt, šmorēt, kamēr zēni nodarbojās ar savām lietām. Un, kad parādījās citas intereses, viņai teica – tu taču esi meitene…”
Šodienas Latvijā varam teikt, ka sabiedrības domāšana mainās. Uz kuru pusi – par to viedokļi krasi polarizējas. Bet Labklājības ministrijas dati un Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta pētījumi apstiprina, ka 10 gadu laikā Latvijā dzimumu līdztiesības indekss uzlabojies par četriem punktiem (līdz 66,2 punktiem 100 punktu skalā).
Indeksa augšgalā atrodas Zviedrija, kurā jau 2012. gadā bērnudārza vecuma bērni tika iepazīstināti ar trešo dzimti. Stokholmas bērnudārzā “Egalia” audzinātāji izvairās no vārdiem “viņš” un “viņa”, lietojot vidējo dzimti. Ar mērķi veicināt dzimumu līdztiesību apzināti tiek uzsvērts, ka nav sociālu atšķirību starp puikām un meitenēm. “Sabiedrība sagaida, ka meitenes būs sievišķīgas, jaukas, bet zēni – vīrišķīgi un raupji. “Egalia” dod bērniem iespēju būt tādiem, kādi viņi vēlas būt,” sarunā ar ziņu aģentūru “AP” skaidroja bērnudārza audzinātāja Dženija Džonsone. Turklāt tiek uzsvērts, ka bērnudārza meitenes zina: viņu bioloģiskais dzimums ir “sieviete”, tāpat kā puikas apzinās, ka viņu dzimums ir “vīrietis”, bet pedagogi mērķtiecīgi lauž dzimuma lomas un stereotipus.
Latvijā šāda mācību metode šodien lielākoties, visticamāk, varētu izraisīt sašutumu un neizpratni. Tāpat kā grāmata “Diena, kad Kārlis bija Karlīna” un “Diena, kad Rūta bija Rihards”, kas pirms dažiem gadiem sacēla lielu ažiotāžu. Interneta komentāros par šo izdevumu lasāmas ne tās glaimojošākās atsauksmes: “Tagad mūsu bērniem mācīs, ka ir labi būt gejam? Tas pat normālos uzvedinās uz nepareizām domām.” Ir arī daži pozitīvi izteikumi: “Vai jūs visi, gudrinieki, esat lasījuši šo grāmatu? Runa ir par dzimuma lomām, vienlīdzību, ne dzimuma maiņu!”
Psihoterapeite Ilze Akmene norāda: “Doma veidot bērnudārza audzēkņiem paredzētas grāmatas, kuras palīdzētu viņiem izprast dzimumu līdztiesību, ir apsveicama, taču, lai arī ko grāmatas veidotāji būtu iecerējuši ar mulsinošajiem nosaukumiem, manuprāt, tie bērnā drīzāk var radīt apjukumu nekā palīdzēt apzināties sevi. Tomēr šīs grāmatas jau paveikušas labu darbu – palīdzējušas atklāties ikdienā slēptām problēmām mūsu sabiedrībā. Piemēram, to, ka diskutēt joprojām nemākam ar cieņu pret sevi un citiem un ka citāds viedoklis vēl arvien tiek uzņemts ar neiecietību, pat nemēģinot tajā iedziļināties. Bet, kamēr mēs, pieaugušie, cīnāmies, mūs vēro bērni. Un mūsu izturēšanās šīs cīņas laikā būs daudz iedarbīgāka par jebkuru grāmatu un vārdos izteiktām pamācībām.”
Interese par ķermeni agrā vecumā
Pasaules veselības organizācijas eksperte Raisa Kačiatore uzsver, ka mūsdienās moderno tehnoloģu dēļ bērni arvien agrākā vecumā iegūst informāciju par seksu, līdz ar to rodas pastiprināta interese par savu ķermeni. Kačiatore uzskata, ka par šiem jautājumiem jārunā pēc iespējas agrāk – jo izglītotāks bērns, jo lielāka iespējamība izsargāties no nevēlamas grūtniecības.
Divu bērnu mamma Marina ir pārliecināta, ka ir labāk, ja par šīm tēmām runā vecāki, nevis audzinātāji: “Šim jau reiz gāju cauri ar savu nu jau trīspadsmitgadīgo meitu, kura nekad nav kautrējusies man uzdot jautājumus par savu ķermeni, tāpat arī par dzimumattiecībām un citas orientācijas cilvēkiem. Nevajag baidīties atbildēt saviem bērniem – labāk, lai viņi uzzina sev interesējošo no mums nekā no saviem vienaudžiem, kuriem nereti ir ļoti samaitāta domāšana. Zinu, ka daudzi vecāki jūtas neērti, piemēram, mana meita reiz ieraudzīja savu tēti kailu, viņš uzreiz aizsedza visu ciet, nosarka. Vēlāk dabūju stāstīt, kas bija tas, ko viņa redzēja. Mans četrgadīgais dēls ir redzējis mani kailu – prasīja, kāpēc man tur kaut kas netīrs. Paskaidroju, ka sievietes ir citādas, un vairs viņš jautājumus nav uzdevis. Bērnudārzā audzinātājas šo tēmu neapskata, un, manuprāt, to arī nevajadzētu darīt – katram bērnam nepieciešama sava pieeja, un, kā to pasniegt, vislabāk zinās vecāki paši.”
Valsts izglītības satura centra Vispārējās izglītības satura nodrošinājuma nodaļas vadītāja Ineta Upeniece norāda, ka pirmsskolas iestādēs pastāv tāds mācību priekšmets kā “Sociālās zinības un ētika”, kura galvenie uzdevumi ir “apzināties savu dzimumpiederību, atpazīt emocijas, saprast jēdzienu “ģimene”, saprast, ka ir piederīgs savai ģimenei, lietot pieklājības vārdus, kārtot savas personīgās lietas, patstāvīgi apmeklēt tualeti, ievērojot personīgo higiēnu.” VISC mājaslapā ir atrodami dažādi mācību programmu paraugi, taču tie nav obligāti, jo katrs bērns ir atšķirīgs un katram nepieciešama sava pieeja, ņemot vērā arī bērnu attīstību un spējas. Katra pirmsskolas izglītības iestāde un tās audzinātāji paši izvēlas, kādā veidā un vai vispār detalizēti runāt par šiem jautājumiem.
Bērni – vecāku spogulis
Psiholoģe Inese Āre ir pārliecināta, ka bērna attieksme pret apkārt notiekošo, tostarp izpratne par dzimumu atšķirības un līdztiesības jautājumiem meklējama viņa vecākos: “Pirmsskolas iestādēs ar bērniem pārrunā pieklājības jautājumus – ir labi, ja puisis meitenei padod roku, kāpjot ārā no transporta, piedāvā vietu apsēsties. Bet ar parunāšanu vien labas manieres neiemācāmies, tās pilnveidojas novērojot. Ja tētis sit mammai, tad dēls var to pārņemt, vispirms sitot mammai un vecmammai, bet vēlāk sievai.
Ja meitene redz, ka mamma visus smagos darbus dara viena un tētis nepalīdz, tad viņa iemācās būt stipra un pašpietiekama, bet tas nenozīmē, ka turpmāk viņas dzīvē būs tāpat, jo mēs nepiedzimstam uz vientuļas salas, mums apkārt ir citi cilvēki, kurus mēs kā bērni vērojam un mēģinām atdarināt. Bet paši pamati gan nāk no vecākiem.
Arī runājot par homoseksuāļiem – mazi bērni, visticamāk, paši citas orientācijas cilvēkiem uzmanību nepievērsīs, ja vien pieaugušie to neveicinās ar savu reakciju. Redzot divas tantes vai onkuļus bučojamies, bērns to uztvers atbilstoši savai izpratnei – tie ir draugi, kas bučojas, jo par mīlestību agrīnajā vecumā bērni domā mazliet citādi nekā pieaugušie. Viņu mīlestības izpratne ir daudz nevainīgāka un tīrāka. Taču, ja pieaugušais, redzot to pašu ainu, šausmās raus bērnu prom, spiedīs viņam ciet acis, tad nofiksēs bērna uzmanību uz redzēto.” Vai bērnudārza audzinātājiem un bērnu vecākiem vajadzētu šim jautājumam pievērst īpašu uzmanību, un kad ir īstais laiks to darīt? “Nav konkrēta vecuma, kādā bērnam stāstīt par citādas seksuālās orientācijas cilvēkiem, – kad viņš uzdod jautājumus, atbildiet, nevajag izvairīties.”
No domām vien par geju nekļūsi
“Dzimumorientācija nerodas no domām,” skaidro psiholoģe Āre, “cilvēks ar to piedzimst. Tas, ka bērns uzzinās – cilvēki ir dažādi, neizmainīs viņa dzimumorientāciju. Citas orientācijas cilvēki tādi ir bijuši vienmēr, un to nekas nemainīs, tāpat kā heteroseksuāli ar vienu grāmatiņu nepadarīsi par homoseksuāli. Es uzskatu, ka vecākiem būtu jāvērš uzmanība uz svarīgākām tēmām – jārunā par atšķirīgo, jāmāca pieņemt un neapsmiet.
Ja vecāki domā, ka, pērkot bērniem it kā dzimumam atbilstošas rotaļlietas, viņi kaut kā var ietekmēt orientāciju un to, cik bērns būs sievišķīgs vai vīrišķīgs, viņi kļūdās. Zēniem pērkot automašīnas un meitenēm lelles, nevar izmainīt bērna dzimumidentitāti, bet gan uz kādu brīdi nosacīti ierobežot bērna interesi. Bērnam par labu nāks iespēja izvēlēties. Nekas slikts nenotiks, ja zēnam būs gan auto, gan lelles, gan trauki – viņš pats izvēlēsies, ar ko viņam gribēsies rotaļāties. Ar leļļu traukiem visvairāk spēlējas meitenes, bet starp labākajiem un pazīstamākajiem pavāriem ir ļoti daudz vīriešu. Un kas tur slikts? Ja meitene grib nēsāt bikses, tas nemainīs viņas dzimumidentitāti. Iespējams, ka mūsu sabiedrībā, ieraugot zēnu kleitā, varētu rasties pretreakcija no pieaugušo puses, bet tas vairāk būs sarunas jautājums, ne problēma. Tas, ka zēns grib uzvilkt kleitu, manuprāt, vispirms tomēr norādīs uz viņa vēlmi darīt ko jaunu, un uzreiz nav jātulko kā izmaiņas bērna dzimumidentitātē. Iespējams, viņš dienās būs aktieris. Skotu nācijas vīrieši staigā svārkos, bet tas nenozīmē, ka viņi visi ir homoseksuāļi. Savukārt starp homoseksuāļiem ir vīrieši, kuri nekad nav vēlējušies ģērbties kleitās.”
Lai bērni ir godīgi un laimīgi
Pēc divu bērnu mammas Ievas Lazdas domām, ļaujot bērniem būt tādiem, kādi viņi ir, mēs izaudzinām vispatiesākos un tolerantākos cilvēkus, kuri nediskriminē ne otru dzimumu, ne citādi domājošos un seksuāli orientētos: “Pirms desmit gadiem, kad mans dēls sāka iet bērnudārzā, saņēmu zvanu no ļoti satrauktas audzinātājas par to, ka mans zēns spēlējas meitenēm domātajā stūrītī – viņam esot zēniem neatbilstošas intereses. Pēc gada bērnudārzā sāka iet mana meita, kura arī uzvedās it kā neatbilstoši meitenes lomai.”
Ar dzimumu lomu konkrēto sadalījumu Ieva saskārusies vairākkārt: “Izbrīnīja tas, ka audzinātāja, puikām kaujoties, teica – “tie jau tikai puikas, viņi tā dara”, bet, kad mana meita iekoda grupiņas biedrenei strīdoties, audzinātāja bija šausmās – “viņa taču ir meitene, un meitenes nekaujas!”.
Pirmie trīs gadi bija sarežģīti, bet vēlāk jau visi saprata, ka man nav svarīgi, ar ko un kā spēlējas mani bērni. Puika tāpat ir puika, un mana meitene, neskatoties uz to, ka kāpj kokos, joprojām ir meitene. Mans mērķis ir viņus darīt laimīgus, izaudzināt par godīgiem cilvēkiem, kuri dara to, kas viņiem patīk, nevis uzspiest kaut kādus sabiedrības noteiktus standartus. Manam dēlam ļoti patīk rūpēties par bērniem, viņš ir gādīgs, un, ļoti iespējams, viņam nākotnē varētu būt tāds ģimenes modelis, ka tēvs dodas bērna kopšanas atvaļinājumā, kamēr sieva apgādā ģimeni. Bet labāk lai viņš novērtē vienlīdzību, nekā es viņam lieku būt tādam, kāds viņš nav, tādā veidā radot diskomfortu mūža garumā.”
Ieva ir novērojusi situācijas uzlabošanos sabiedrībā – noteikumi vairs neesot tik strikti, un cilvēki – tik pasīvi un noslēgti: “Manu bērnu klasesbiedri ir daudz brīvāki, nekā bijām mēs 12 – 13 gadu vecumā. Viņiem neeksistē daudzas robežas, kuras mums bija jāpārkāpj. Varētu pat teikt, ka situācija ir būtiski uzlabojusies pēdējo piecu gadu laikā, tomēr jāatzīst, ka ļoti daudz ir atkarīgs no ģimenes, kurā bērns aug.”
Arī Santa Bernharde ir moderni domājoša mamma, kura lepojas ar savu bērnu toleranci pret “citādo”: “Audzinot bērnus, neuzspiedu viņiem nekādas lomas – puikas varēja auklēt lelles un meita – spēlēt kariņus. Galvenais ir neuzspiest stereotipus, ko sabiedrība no cilvēkiem it kā sagaida, bet gan ļaut bērnam būt pašam un cienīt apkārtējos cilvēkus nevis pēc izskata vai orientācijas, bet pēc cilvēciskajām īpašībām. Sabiedrība uzspiež savu, un cilvēki mēģina to izpildīt, nonākot pretrunās ar savu būtību, kas rezultējas ar to, ka rodas psihiski nelīdzsvaroti sabiedrības locekļi. Es varu lepoties, ka mani bērni nav ne rasisti, ne homofobi, ne citādi nosodoši pret citu izvēlēm un atšķirībām.”
Nevienlīdzības veicināšana?
Astoņgadīgā dēla mamma Sanita Miezīte piedzīvojusi to, kā bērnudārzā cenšas uzspiest sabiedrībā izvirzītās dzimuma lomas, tādā veidā veicinot nevienlīdzību un nosakot, kas jādara meitenēm un kas savukārt pienākas puišiem: “Grupiņā bija atsevišķs “meiteņu” stūrītis ar lellēm, kā arī atsevišķs “zēnu” stūrītis ar mašīnām. Par rotaļlietu atrašanos kārtībā bija atbildīgi attiecīgā dzimuma bērni. Audzinātāja sapulcēs lietoja seksistiskus izteikumus, kā, piemēram, ka ar zēniem ir vieglāk, jo var visu sarunāt, bet meitenes bieži ir skaļas kā tādas vārnas. Bērniem ir jāļauj rotaļāties, ar ko viņi grib. Piemēram, mans dēls vēlējās, lai viņam būtu rotaļu kafijas automāts, bet veikalā bija tikai tādi, kur uz kastes bija nofotografētas meitenes, un no tāda dēls atteicās un lūdza man, lai nopērku viņam “zēnu kafijas automātu”. Mana skaidrošana, ka nav tādu meiteņu un zēnu rotaļlietu, nebija sekmīga. Beigās viena pati aizgāju uz veikalu, nopirku kafijas automātu, izmetu iepakojumu un iedevu kafijas automātu dēlam.”
Pozitīvi piemēri par izmaiņām dzimumaudzināšanas izpratnē vērojami pamatskolās. Piemēram, Rīgas Angļu ģimnāzijas mājturības skolotāja Ina Koroļonoka skaidro: “Meitenes joprojām apgūst tekstiltehniku, bet zēni kokapstrādi, taču, ja ir vēlme mainīties, var uzrakstīt iesniegumu – divas meitenes šobrīd mācās kopā ar zēniem, jo viņas interesē kokapstrāde. Ir tēmas, piemēram, apģērba kopšana, valkāšana, mazgāšana, atkritumu šķirošana, kuras apgūst arī zēni – tā ir teorija, kas būs noderīga visiem ikdienas dzīvē. Tāpat zēni reizēm mācās gatavot ēst. Tekstiltehnika un kokapstrāde savukārt ir kaut kas specifisks, kas var interesēt un tikpat labi arī neinteresēt, tāpēc dodam bērniem iespēju izvēlēties.”
Labklājības ministrijas Sociālās politikas plānošanas un attīstības departamenta vecākā eksperte Agnese Gaile un departamenta direktore Diāna Jakaite Latvijas sabiedrības izaugsmi dzimumu vienlīdzības jautājuma izpratnē vērtē pozitīvi: “Sabiedrība mainās – lēni, bet tas notiek. Labi rādītāji mums ir tieši ģimenes attiecību jautājumā, mājasdarbu veikšanā – nāk jaunas paaudzes, un jaunajiem cilvēkiem liekas pašsaprotami tas, ka partneri viens otram palīdz. Nav jau jābūt tā, ka tikai tētis taisīs pusdienas vai mamma remontēs mašīnas – visam jānotiek, ģimenei savstarpēji saprototies, vienojoties. Daudzi cilvēki neaizdomājas, ka arī šie mājasdarbi un ģimenes locekļu attieksme vienam pret otru ir cieši saistīta ar dzimumu vienlīdzību.”
Gaile un Jakaite skaidro, ka bērnudārza audzinātājām vai audzinātājiem ir liela atbildība, jo tieši viņi dienas lielāko daļu pavada kopā ar mazajiem ķipariem: “Sarunās ar audzinātājiem atklājās, ka viņi ikdienā neaizdomājas: saucot bērnu mantu zonas par puišu un meiteņu stūrīšiem, viņi veicina šo nevienlīdzību, norādot uz to, kā it kā būtu jābūt. Ir labi, ja rotaļlietas ir sadalītas zonās – virtuves zona, garāža, bērnistaba, kur var spēlēties abu dzimumu bērniņi.
Daudzi vecāki un pedagogi diemžēl nesaprot, ka, liedzot bērniem spēlēties ar kādu it kā otram dzimumam domātu mantu, viņi ierobežo bērnu talantus, intereses, potenciālu. Tas, ka zēns mazotnē tamborēs, nenozīmē, ka ar viņu notiks kaut kas slikts – viņš attīsta roku veiklību un domāšanu. Protams, nav slikti, ja mazai meitenei patīk tikai rozā kleitas un princeses, bet ir jābūt izvēles iespējām, nevajadzētu liegt meitenēm spēlēties arī ar mašīnām. Bērnam ir jāizmēģina dažādas mantas un nodarbes, lai viņš saprastu, kas viņš vēlas būt. Un tam nav nekāda sakara ar dzimuma vai seksuālās orientācijas maiņu.”
