Bērni motivē īstajai profesijai un aicinājumam, nevis otrādi! Monta un Mārtiņš lauž stereotipus 0
Signe Mengote, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Monta un Mārtiņš iepazinušies agrā jaunībā, kad Montai bija 14 gadi, Mārtiņam – 15: “Iepazināmies Olainē, kur šobrīd arī kopā dzīvojam. Lai gan esam pazīstami jau sen, kopā sagājām vien 2014. gadā.”
Monta atceras – jau attiecību sākumā abi zinājuši, ka vēlas veidot kopīgu ģimeni: “Es vienmēr esmu vēlējusies ģimeni. Mēs pat mēnesi nebijām pāris, kad sapratām, ka vēlamies veidot savienību. Tā mums abiem bija dzīves prioritāte.”
Mūsdienās jauni cilvēki nereti sākotnēji priekšroku dod karjerai, tikai tad, kad vēlamais ir sasniegts, tiek domāts par bērniem. Monta apgalvo, ka viņiem tā nav bijis: “Visu var sasniegt arī tad, ja ir bērni – viņi tikai motivē atrast to īsto profesiju un aicinājumu, nevis otrādi.
Viņi ir lielākā motivācija personīgajiem sasniegumiem, bērni nevar kavēt – viņi var tikai likt iet īstajā virzienā.” Mārtiņš par ģimenes būvēšanu piebilst: “Tas viss nāk vienkārši un pat automātiski, ja sajūti, ka esi ar īsto un vienīgo cilvēku, tad kopā var sasniegt jebkādus mērķus un nekas nav neiespējams.”
Abi ir pārliecināti – tāda “īstā brīža” bērnu laišanai pasaulē nemaz nav: “Daudzi ir man jautājuši par to īsto brīdi bērnam, bet mana atbilde vienmēr ir bijusi, ka tāda nav un to nevajag gaidīt. Tas ir kā lēkt ar gumiju – kad ir īstais brīdis? Kādas izjūtas ir, lecot pirmo reizi? Bailes, neziņa, iespējams, arī patīkams satraukums, adrenalīns, šaubas…
Bet, kad izlec, saproti, ka sajūta ir lieliska un nemaz nebija tā jābaidās. Tāpat ir ar ģimenes dibināšanu. Un varbūt tas tā iepatīkas, ka gribas lēkt vēl un vēl.” Mārtiņš papildina sievas teikto, piekrītot: “Nav nepieciešams gaidīt, vajag dzīvot, īstais brīdis pienāks pats. Mūsuprāt, galvenais ir abpusēja komunikācija un spēja visu izrunāt.”
Ieklausīties sevī un bērnā
Monta ir pirmsskolas skolotāja, Mārtiņš strādā telekomunikāciju uzņēmumā, ir iekšējo sistēmu atbalsta komandas vadītājs. Neesot problēmu bērnu audzināšanu apvienot ar darbu. Monta stāsta, ka tieši bērnu dēļ esot atgriezusies savā profesijā: “Sāku strādāt piemājas pirmsskolā, kur mācās arī mūsu bērni, lai varētu veiksmīgāk organizēt mūsu ikdienu.
Iepriekš centos strādāt citā jomā, tādēļ nācās uz darbu braukāt. Līdz ar bērnu ienākšanu mūsu ikdienā svarīgākais bija nevis manas vēlmes kāpt pa karjeras kāpnēm, bet gan būšana tuvāk bērniem. Svarīgs bija arī darba laiks – lai vakaros esmu mājās, lai nav tālu jābrauc un jātērē laiks, ko varētu veltīt bērniem. Tā kā darbs ar bērniem man patīk, šis bija ļoti veiksmīgs kompromiss mums visiem.
Vēl viens svarīgs aspekts – lai brīvas ir svētku dienas un nedēļas nogales. Grūtākais ir apvienot darbu ar bērnu slimošanu.” Mārtiņa darba specifika arī agrāk, ne tikai šobrīd, kovida laikā, ļāvusi strādāt attālināti, ja tas kādreiz bijis nepieciešams: “Darbs modernā tehnoloģiju uzņēmumā ir ļoti pateicīgs – ja nepieciešams pieskatīt apslimušus bērnus vai notiek citas negaidītas situācijas, attālinātais darbs to ļauj paveikt.”
Pārim aug divas atvases – četrgadīgais Edvards Jānis un Marts, kuram drīz būs trīs gadi. Zavadski šobrīd gaida trešo bērniņu. Abi ir pārliecināti – katram no vecākiem jāmāk un jāvar pieslēgties jebkurā situācijā, ja tas nepieciešams.
Monta uzsver, ka neesot tādu lietu, kuras nevar izdarīt viņa vai vīrs. Ja vajag, abi ir gatavi bērnus ielikt vannā, iziet pastaigā, izlasīt pasaku vakarā, aizvest uz pirmsskolu. Saprotams, tad, kad bērniņš vēl ir tikai zīdainis, daļa pienākumu paliek uz mammas pleciem, bet, kad bērni paaugušies, pienākumu atšķirība sarukusi: “Kad jaunākajam palika pusotrs gads, tad vairs nebija nekāda īpaša pienākumu sadalījuma, līdz tam, protams, zīdainis bija vairāk manā pārziņā, bet vecākais dēls – vīra.
Man dikti patīk darbošanās ar zīdaini, bet tas gan nenozīmē, ka tētis nevar novannot vai saģērbt. Pārsvarā esmu tā, kura šobrīd gatavo ēst, atbild par drēbju mazgāšanu, kā arī es organizēju bērniem dažādas radošas nodarbes mājās.
Parasti māju tīrām kopā ar bērniem – viņi ir lieliski palīgi. Mēs noteikti iestājamies par to, ka tētis nav mammas palīgs, bet gan pilnvērtīga otra puse vecāku pārī.” Mārtiņš piekrīt sievas teiktajam un papildina: “Galvenais ir nebaidīties izdarīt ko nepareizi audzināšanas jautājumos, jo ar katru bērnu var pilnveidoties un iemācīties ko jaunu.”
Runājot par kļūdīšanos, pāris atzīst, ka ar katru nākamo bērniņu tiešām iemācās ko jaunu: “Man liekas, ka lielākā kļūda bija censties vecāko bērnu padarīt lielāku, jo daudzi teica, ka būs grūti, ja vecākais vēl neies gulēt pats, neēdīs pats, pirms piedzims otrs.
Pāris reižu izmēģināju metodi, lai mācītu bērnam aizmigt vienam, bet ātri sapratu, ka tas nav mūsu ceļš. Sapratu, ka neviens nekur nav jāsteidzina, nav jāgaida no bērna tas, kam viņš vēl nav gatavs.” Monta atminas, ka ļoti daudz ieklausījusies citu cilvēku padomos, bet tagad to vairs nedarītu: “Vecāko bērnu centos iemācīt iet uz podiņa jau aptuveni pusotra gada vecumā, bet viņš tam vispār nebija gatavs.
Tā mēs vairākas reizes mēģinājām, bet sapratām, ka tas rada lielu stresu mums visiem. Tikai ap trīs gadu vecumu dēls bija gatavs – viss tik labi aizgāja: bez slapjām biksēm, ar izgulētām sausām naktīm, uzreiz bez pampera. Ar otro nesteidzos – viņš pats vienā dienā pēc divu gadu vecuma paziņoja, ka ies uz poda – atlika tikai parādīt, kā tas notiek, un dažu dienu laikā pampers bija pagātne. Tādēļ zinu, ka vajag mazāk klausīties citos, vairāk bērnā un sevī.”
Netiekties uz ideālas mammas tēlu
Vecāku pieredze aug, un arī Monta piekrīt tam, ka ar pirmo bērniņu saspringums nenoliedzami ir lielāks, jo viss ir jauns un nezināms. Viņa savas pārmaiņas raksturo šādi – ar pirmo bērnu bijusi apzinīga mamma, bet ar otro jau sevi dēvē par apzinātu mammu, kura reāli izjūt savu bērnu vajadzības un dara tā, kā jūt, nevis kā raksta grāmatās: “Mūsdienu informācijas pārpilnībā ir svarīgi atrast patiesi labus speciālistus, kuru viedoklim uzticies, bet tajā pašā laikā tas viss ir jāredz caur savu ģimenes prizmu un jāpiemēro tieši sev, saviem bērniem.
Nav jābūt ideālai mammai ārpasaules vērtējumam, ir jābūt pietiekami labai mammai saviem bērniem. Jūtos droša par saviem lēmumiem, mani nemoka slavenā, bet pārspīlētā mammas vainas sajūta. Patiesībā es jūtos diezgan gatava trešajam bērniņam un zinu, ka tikšu galā. Nebaidos no šā pārbaudījuma: trīs bērni, visi jaunāki par pieciem gadiem – es tveru to vieglāk.”
Trešais bērniņš Montas un Mārtiņa, un viņu dēlu dzīvē ienāks pavisam drīz: noteiktais dzimšanas datums ir otrā dēla dzimšanas diena – 9. janvāris. Monta ir atklāta – šī esot viņas vissarežģītākā grūtniecība: “Ir bijuši daudzi sarežģījumi, tādēļ esmu laimīga, ka līdz lielajai tikšanās dienai palicis tik maz.
Šī grūtniecība gan man, gan vīram ir pārbaudījums visās jomās, bet pie visa var pielāgoties, ja zini, ka iznākums būs brīnišķīgs. Mēs visi, tajā skaitā abi brālīši, ļoti gaidām bebīti. Visi ik dienu bebītim saka, lai aug. Šis mazulītis jau ir saņēmis tik daudz mīļuma un rūpju no visiem ģimenes locekļiem, ka ko gan vairāk var vēlēties?
Par to esmu ļoti pateicīga un laimīga.” Monta atzīst, ka visas viņas grūtniecības bijušas diezgan smagas – ar komplikācijām, grūtībām: “Taču šī ir vissmagākā, tādēļ raižu un stresa, iespējams, bijis visvairāk. Toties šis mazulītis liekas vismierīgākais vēderā, kas atkal mani priecē.
Šoreiz esam nolēmuši neuzzināt dzimumu līdz dzemdībām, lai tas ir pārsteigums. Es būšu vai nu lepna trīs dēlu mamma, vai mamma diviem dēliem un meitiņai peciņai – man nav vēlmes pēc konkrēta dzimuma.”
Veltīt laiku otrai pusei
Daudzbērnu ģimenes veidošana bijis pāra apzināts lēmums: “Es vienmēr zināju, ka gribu vairāk par vienu bērnu, bet mēs neplānojām un pat īsti nerunājām par to, cik bērnus vēlētos. Kad piedzima pirmais, abi jau pēc pusgada zinājām, ka vēlamies otru. Doma par trešo atnāca ap otrā dēla divu gadu jubileju. Vienkārši ļāvāmies šai idejai un abi jutām, ka trīs bērni ir mūsu mērķis.
Noteikti jūtu, ka būt par daudzbērnu mammu ir mana dzīves misija un aicinājums.” Mārtiņš atminas svarīgo lēmumu pieņemšanu: “Tā kā ar pirmo bērnu tikām galā ļoti viegli, pat daudz vieglāk, nekā bijām gaidījuši, doma par otro nebija ilgi jāmeklē.
Zinājām, ka gribēsim arī trešo, bet kad? Vai laikā, kamēr esam vēl jauni, vai tomēr atlikt un pārcelt uz 35–40 gadu slieksni? Izvēloties jaunību, manuprāt, sākotnēji būs grūtāk, bet ar gadiem – daudz vieglāk. Pat nezinu, vai vēlāk būtu tik daudz enerģijas izskriet bērniem līdzi, tāpēc uzskatu, ka pieņēmām pareizāko lēmumu.”
Pirmais bērns ģimenē ienāca tad, kad Monta un Mārtiņš kopā bija pavadījuši divus gadus. Pirms tam esot bijušas divas neveiksmīgas grūtniecības. Bērniņš bijis ļoti gaidīts. Monta skaidro, ka varbūt tieši tāpēc viņi abi neizjuta milzīgu starpību starp dzīvi divatā un dzīvi ar bērniem: “Es teiktu, ka dzīve tikai divatā nebija tas, ko vēlējāmies jau no sākta gala, tādēļ arī varbūt to starpību tā neizjutām.
Bet viennozīmīgi mainās viss – to nevar noliegt. Kad piedzimst bērns, tu saproti, ka visi tavi lēmumi neietekmēs tikai tavu dzīvi, bet arī bērna dzīvi – būtiski pieaug atbildības aspekts.” Lielāks izaicinājums ir audzināt bērnus ar mazu gadu starpību – to vecāki ir pārbaudījuši: “Kad piedzima otrs dēls, sapratu, ka ar vienu bija viegli.
Vismaz man bija viegli. Taču, kad tavā dzīvē ir divi tik maziņi reizē – patiesi grūti. Dažreiz domāju, ka paveikts milzīgs varoņdarbs – esam taču vecāki bērniem ar tik mazu gadu starpību. Bet tas man ir palīdzējis attīstīt savu plānošanas prasmi – plānojot, ko gatavot, ko vilkt bērniem mugurā, saplānojot ikdienas režīmu, izbraucienus, kas ir mūsu ģimenes hobijs.
Mēs ar vīru tikai pēc otrā bērna ienākšanas ģimenē sapratām, ka patiesībā pie laulības ir jāstrādā ik dienu, nekas nenotiek pats no sevis. Cenšamies atrast laiku viens otram – parunāties un pavadīt laiku divatā vairāk nekā jebkad iepriekš. Bērni noteikti ir padarījuši mūsu dzīvi un mūs pašus spontānākus, emocionālākus un laimīgākus.” Mārtiņš piebilst: “Protams, ka ikdienas gaitas ir daudz aktīvākas un piepildītākas, bet arī vakaros ir tikai labāk, pat ja esam noguruši. Ir tik forši pavadīt laiku arī divatā.”
Abi ir pārliecināti – kad piedzims trešais bērniņš, ģimenē ienāks vēl vairāk mīlestības: “Katrs bērns liek mums sevi atklāt mazliet no jauna – uzzināt savas izturības robežas, liek pārdomāt dzīvi kā tādu. Noteikti trešais bērniņš ienesīs jaunas vēsmas, jo tas ir jauns cilvēks ar savu ES. Katrs ģimenes loceklis maina ģimeni, papildina to, liek tai attīstīties, pielāgoties, jo visiem kopā ir jāsadzīvo.”
Finansiāla sabalansētība
Lai gan sakārtot savu dzīvi finansiāli ģimenei vienmēr ir bijis svarīgi, Monta atklāj, ka tas nekad nav bijis pats svarīgākais: “Jutām, ka finansiāli esam salīdzinoši drošā pozīcijā – abiem stabils darbs, dzīvoklis, par kuru maksājam aizņēmumu, – tātad ir sava dzīvesvieta, ir mašīna.
Uzskatījām, ka tas jau ir pietiekami, lai droši plānotu vēl vienu bērnu. Pēc pāris gadiem plānojam īstenot savu sapni par ģimenes māju. Man tuvs ir teiciens, ka nav nozīmes, cik liela ir tava māja, nozīme ir tam, cik mīlestības ir tajā. Tāpēc es tomēr neteiktu, ka tieši finansiālais aspekts bija kā atskaites punkts domām par trešo bērnu, drīzāk šī ideja dzima abiem sirdī, jo abi vēlējāmies lielu ģimeni.
Finanses vienmēr var sakārtot, vienmēr var pelnīt vairāk, bet vēlējāmies bērnus ar mazu vecuma starpību, kā arī gribējām, lai bērni dzimst, kamēr paši esam jauni.” Plānojot pirmo bērniņu, par finansiālo stāvokli īsti neesot domājuši: “Uzskatījām, ka tādā gadījumā nekad nepienāks brīdis, kad būsim tam pilnībā gatavi. Finansiāli nostabilizējāmies pakāpeniski, līdz ar bērna ienākšanu ģimenē. Jauniem cilvēkiem ne vienmēr ir finansiālā stabilitāte, bet bērns neliedz to sasniegt.”
Vai izdevumi ir auguši? Monta ir pārliecināta, ka katrai ģimenei šis aspekts ir citādāks: “Vieniem izdevumi ar vienu bērnu būs lielāki nekā citiem ar trīs. Protams, ka bērni nozīmē arī lielākas izmaksas – kaut vai ēdiens ikdienā tiek patērēts vairāk, bet, ja naudu neiztērētu bērnu vajadzībām, tad tāpat to iztērētu citur, viss ir par prioritātēm un vērtībām.
Runājot par drēbēm – mums patīk minimālisms, tādēļ drēbes paši sev pērkam reti, bet bērniem lielāko daļu kāds atdod vai arī meklējam tās veikalos, kur tās nemaksā ļoti dārgi. Bērnu rotaļlietas vienmēr biezā slānī uz svētkiem sadāvina visi radiņi. Mūsu hobijs ir braukāt pa Latviju, tur bieži ietaupām, ēdot nevis kafejnīcās, bet dodoties piknikos.”
Atbalsts trīs bērniem
Valsts atbalsts ģimenei, kurā aug divi bērni, ir tikai 44 eiro mēnesī, taču ģimenei ar trīs bērniem ir atbalsts gan no valsts, gan no pašvaldības, kurā dzīvo ģimene: “Valsts pabalsts trīs bērnu ģimenei ir 134 eiro, kā arī visas 3+ kartes priekšrocības (atlaides, akcijas u. c.). Mūsuprāt, tas ir labs atbalsts.
Viennozīmīgi uzskatām, ka finansiāli nav ļoti lielas starpības – divi vai trīs bērni. Drīzāk iekšējā sajūta, vērtības un dzīvesveids būs tas, kas liks lemt par labu vēl vienam bērnam ģimenē. Tomēr, ja skatās tikai uz valsts atbalstu, tad ģimenei ar diviem bērniem tāda praktiski nav, bet ģimenei ar trīs bērniem ir daudz un dažādas priekšrocības, tajā skaitā 50% atlaide ceļa nodoklim, atlaides vilciena biļetēm, atlaides muzejos, teātros utt. Mēs plānojam izmantot lielāko daļu atlaižu piedāvājumu.”
Liels atbalsts nāk tieši no pašvaldības, kurā dzīvo Zavadsku ģimene: “Olaines pašvaldība 2018. gadā bija ģimenei draudzīgākā pašvaldība, un joprojām saglabā līdera pozīciju. Daudzbērnu ģimenēm ēdināšana izglītības iestādēs ir bez maksas, tāpat ir bezmaksas slidotavas apmeklējums un baseins, 90% atlaide nekustamā īpašuma nodoklim, 75 eiro pabalsts gadā katram bērnam apģērba iegādei, 100 eiro transporta pabalsts Olaines novadā gadā, 50% atlaide nometnēm, kuras organizē Olaines skolu pedagogi, kā arī piedzimšanas pabalsts ir 400 eiro. Olainē dzīvo daudzas ģimenes, un mēs jūtamies droši un labi, dzīvojot šajā pašvaldībā.”
Un tomēr, kā atzīst Monta un Mārtiņš, vismaz viņu radu un draugu lokā daudzbērnu ģimenes ir retums: “Šobrīd var novērot, ka ģimenes veidošana tiek atlikta uz vēlāku laiku.” Mārtiņš savā uzņēmumā ir novērojis pretējo: “Daudzi veiksmīgi vadītāji ir arī tēti trīs bērniem, var teikt, ka tas iet roku rokā – gan ģimenes dzīve, gan karjera.” Pāris atceras brīdi, kad radiem un draugiem paziņojuši, ka ģimenē būs trešais bērns: “Visi reaģēja ļoti pozitīvi un atbalstoši. Dažiem varbūt bija pārsteiguma moments, bet domājam, ka viņi jau bija paredzējuši, ka tas notiks.”
Daudzbērnu ģimenes – tas ir forši
Lai gan daudzbērnu ģimenes Latvijā nav bieži izplatīts ģimenes modelis, sabiedrības attieksme pret trīs bērnu ģimenēm esot pozitīva: “Ir sajūta, ka jau trīs bērnu audzināšana tiek uzskatīta par varoņdarbu. Kad eju pa ielu ar diviem tik maziem bērniem, cilvēki bieži atskatās, pajautā, vai tie ir dvīņi, interesējas par vecuma starpību.
Un tagad, gaidot trešo, cilvēki bieži paskatās un smaida. Tā kā Latvijā demogrāfiskā situācija ir traģiska, liekas, ka arī agrāk izjustā mazliet negatīvā attieksme pret daudzbērnu ģimenēm ir palikusi krietni pozitīvāka. Man šķiet, stereotips par to, ka daudzbērnu ģimene ir nelabvēlīga ģimene, ir beidzis savu uzvaras gājienu.
Lielā mērā tas ir mainījies sociālo tīklu dēļ – piemēram, “Instagram”, kur tādi cilvēki kā Armands Simsons vai Māra Upmane-Holšteina stāsta par savas daudzbērnu ģimenes ikdienas dzīvi, kā arī “parastie” cilvēki parāda to ikdienu no sava skatpunkta – tajā skaitā arī es, jo vēlos iedvesmot citus. Mūsu ģimenes ikdienu aprakstu savā “Instagram” kontā @monta.magdalena.”
Saka, ka bērni ir vecāku spogulis. Monta tam piekrīt, sakot, ka tieši vecāki ir bērnu īstais reālās dzīves paraugs: “Mums būtu jārunā par savām emocijām, par reālo dzīvi, nevis jāuzbur bērniem aina, ka dzīve ir tikai rozā burbulis.
Mēs savus bērnus neaudzinām burbulī, bet mēs viņus ļoti mīlam un patiesi vēlamies, lai viņi dzīvē atrod to savu ceļu, lai ģimene būtu vērtība, kā arī audzinām viņus par godīgiem, kārtīgiem, gudriem sabiedrības locekļiem. Galvenais ielikt bērniem vērtību pamatus, lai tālāk uz tiem viņi spētu būvēt paši savu dzīvi.”
Video:
Zelta atziņas
* Jāatrod laiks ne tikai bērniem, bet arī savai otrajai pusītei.
* Svarīgi nepaļauties uz citu padomiem par bērnu audzināšanu – jāklausa savām sajūtām un pieredzei.
* Bērns nevar kavēt vecāku panākumus un attīstību – bērns var tikai iedvesmot un motivēt pilnveidoties.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Mājas Viesis”.
