Apgāžam mītus 0
* Mīts: bērni kļūst noslēgti, un viņiem izveidojas autiskā spektra traucējumi, ja vecāki, īpaši mamma, ir emocionāli auksti un vienaldzīgi. Visbiežāk tās ir labi nodrošinātas intelektuāļu ģimenes.
Tāda bija viena no pirmajām teorijām par autisma attīstības iemesliem, taču tolaik vēl nezināja, ka bērniem ar autiskā spektra traucējumiem ir nedaudz citāda smadzeņu uzbūve un darbība. Teorija ir atzīta par nepamatotu. Autismu nevar izraisīt nepareiza audzināšana, nelabvēlīgs mikroklimats ģimenē, stress vai emocionāli pārdzīvojumi, lai gan šie faktori stāvokli var pasliktināt.
* Mīts: šādiem cilvēkiem bērnībā un vēlāk arī pieaugušo vecumā nav jūtu, viņiem nav nepieciešama emocionāla saikne ar vecākiem.
Patiesībā viņiem ir tādas pašas jūtas kā citiem, tomēr pretējs iespaids var rasties tāpēc, ka viņi pēc ārējām pazīmēm nesaprot, kā jūtas otrs, tādēļ nereaģē. Piemēram, ja solabiedrs ir bēdīgs, bērns ar autiskiem traucējumiem, iespējams, mierīgi sēdēs un neliksies ne zinis. Bet, ja audzinātāja paskaidro, ka otram ir bēdas, jo pazudis kaķītis, arī autisks bērns var paust līdzjūtību. Ja skaidri palūdz, viņš palīdz kaķīti meklēt.
Vecākiem var būt ļoti smagi, ja bērns neskrien pretī, neapķer, nesamīļo, nečukst ausī: “Mammīt, es tevi mīlu!” Jāsaprot – autiski bērni ļoti pieķeras vecākiem, taču liela daļa neprot to izrādīt.
Tā rīkojas ikviens bērns, kamēr neprot pateikt, ko grib un kā jūtas. Mazulis ar autiskā spektra traucējumiem uztveres un saziņas grūtību dēļ diezgan ilgi var justies, nokļuvis pilnīgi svešā, nesaprotamā pasaulē. Viņam sāp vēders, traucē nepatīkams troksnis vai moka izsalkums, bet nav veida, kā par to pavēstīt citiem. Izmisumā atliek vien mesties zemē un skaļi kliegt cerībā, ka kāds sapratīs.
