“Bērnam iepotē, ka viņu kaut kas apdraud” – eksperts ir neizpratnē par kristības mācības programmu 2.klasēm 139
Atsaucoties uz vairākiem rakstiem par izglītību portālā LA.LV, ar mums sazinājās Voldis Prancāns – biedrības “Viedums” vadītājs. Arī viņam ir ko teikt par mūsdienu izglītības sistēmu. Viņš uzskata, ka izglītība ir viena no fundamentālākajām problēmām tautas un valsts attīstībā. Tā neatbalsta brīvu, radošu personību attīstību. Vēl ļaunāk, personības tiek nomāktas.
Bet konkrēti šoreiz viņš aizdomājas par ticības mācību valsts skolās, par piemēru paņemot programmu pamatskolai – 2.klasei.
Dažas no programmā ietvertajām tēmām, kuras 2.klases skolēniem jāapgūst, skan šādi:
– Apzinās, ka cilvēks kā sabiedriska būtne var rast savu piepildījumu, kalpojot cits citam.
– Izprot kristīgās ticības saistību ar paklausību Dievam ikdienas dzīvē.
– Izprot piedošanas vērtību.
– Saprot, ka lūgšana ir personīga saruna ar Dievu.
– Zina, ka Kristus ir Pestītājs jeb Glābējs.
Kā norāda eksperts, visas šīs ir pazīstamas tēzes, pieaudzis cilvēks, šo lasot, neizjūt kaut kādas briesmas. Bet kā ir ar astoņgadīgu bērnu, kam skola ir pasaules, civilizācijas un sabiedrības modelis?
Turpinājumā Volda Prancāna pārdomas!
“Paanalizēsim! Pirmā tēze ir par kalpošanu. Kas teikts LR Satversmes Preambulā?
“Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu.”
Atbildība, nevis kalpošana. Kunga/kalpa attiecības ir viduslaiku sabiedrības pazīme. Latvijai ir vajadzīgi pilsoņi, kas uzņemas atbildību par sevi, savu dzimtu, tautu un valsti, nevis kalpi. Miljons latviešu ir izbraukuši un kalpo citai tautai un valstij. Reliģija ir kosmopolītiska, tai nerūp valsts. Valsts skolās jāaudzina uzņēmīgi, atbildīgi pilsoņi, kas uzņemas rūpes par savu valsti.
Otrā mācība ir par paklausību Dievam. Grūti iedomāties mazus bērnus, kas patstāvīgi meditē, sazinoties ar Debesu būtnēm savos eksistenciālos un garīgos meklējumos. Bērni “Dieva gribu” uzzina no pieaugušiem – priesteriem, vecākiem, skolotājiem u.c. Un tie jāklausa. Nevis jāmācās no savas un citu pieredzes, analizējot cēloņu un seku sakarības, bet truli jāklausa. (Te nav stāsts par kārtības noteikumiem un disciplīnu.)
Nākamais ir par piedošanu. Plaši reklamēta baznīcas mācība. Tev nav jāuztraucas par izvarotiem bērniem Bučā, Ukrainā, par krustnešu ierīkotām moku siekstām un raganu sārtiem pie baznīcām. Pār netaisnajiem nāk Dieva sods, bet tev visu jāpiedod. Tavs dvēseles miers ir vērtīgāks, kaķa lāsti debesīs nekāpj. Kungs, piedod viņiem, jo viņi nezina, ko dara! Protams, ir lietas, kur piedošana ir vajadzīga, bet ir lietas, kur piedošana ir noziegums. Robežu starp abām baznīca ir nodzēsusi.
Tālāk – par lūgšanu kā sarunu. Šaubos, ka bērni dzirdēs Dieva atbildes. Kā jau noskaidrojām pirmajā tēzē, bērnam tās pateiks priekšā pieaugušie. Iepotēs kopš bērnības standarta dogmas, mītus un vajadzīgos priekšstatus. Kā atzina kāds pazīstams filozofs, – valstij, kuras skolās zinātnes vietā stājas dogmas, nav nākotnes.
Visbeidzot par Glābēju. Pati doma par to, ka jāglābjas, miera apstākļos ir absurda un bīstama. Bērnam iepotē, ka viņu kaut kas apdraud, bet par drošību parūpēsies nevis vecāki un valsts, bet mistiska persona, ko viņš nevar satikt. Neirastēnijas sākums. Protams, visādi brīnumi notiek, dīvainas sagadīšanās, kam var piedēvēt dievišķu iejaukšanos utt., tomēr mistiku vajadzētu atstāt nobriedušākiem prātiem, bet bērniem valsts skolās mācīt atbildīgu rīcību.
Šis ir uzskatāms piemērs, kālab Satversmes 99. pantā noteikta baznīcas šķirtība no valsts, ko šī mācību programma rupji pārkāpj. Būtu jāsauc pie atbildības katrs, kas šo likumpārkāpumu pieļāvis.”
