Foto- Shutterstock
Visbiežāk novērotās depresijas pazīmes: 0
• Fizioloģiskā līmenī – ēstgribas traucējumi, miega traucējumi, pastāvīgs nogurums, sūdzības par galvassāpēm, vēdera sāpēm u.c.
• Prāta līmenī: grūtības koncentrēties, kas rada grūtības skolā, darba vietā utt. Grūtības pieņemt lēmumus, grūtības noturēt uzmanību, negatīvas domas, kas nemitīgi atkārtojas, domas par pašnāvību.
• Saskarsmes līmenī – izteikts jūtīgums pret noraidījumu, norobežošanās no cilvēkiem.
• Uzvedības līmenī – raudulīgums, kliegšana, grūtības piedalīties sociālās aktivitātēs, t.sk. ar draugiem, ģimenes locekļiem, grūtības piedalīties mācību stundu aktivitātēs, motivācijas trūkums, klaiņošana, bēguļošana no stundām, bērni un īpaši pusaudži var sākt lietot apreibinošās vielas, mācību atstāšana novārtā, nevīžība pret savu ārējo izskatu, iesaistīšanās kautiņos, „ieslīgšana” internetā (sociālajos tīklos, spēlēs u.tml.).
• Bērni sākumskolas vecumā vēl nespēj tik detalizēti analizēt savas sajūtas un pārdzīvojumus, tādēļ šajā vecumā bērni, kuri cieš no depresijas, drīzāk sūdzas par galvassāpēm, garlaicību, nespēku. Viņiem var pasliktināties apetīte, nakts miegs. Šajā vecumā depresijas izpausmes drīzāk atgādina fizisku saslimšanu.
Kā reaģēt, ja pamanītas depresijas pazīmes?
Reklāma
Reklāma
Piecas frāzes, kuras tev nekad nevajadzētu teikt sievietei pāri 50
5
Šie ēdieni nedrīkst būt uz galda, sagaidot 2025. gadu – Čūskai tie nepatiks! Saraksts ir iespaidīgs
4
2025. gads sola “stabilu melno svītru” 5 zodiaka zīmēm
Pirmkārt, ir jāreaģē pēc iespējas ātrāk – nav jāgaida, kad depresija padziļināsies. Ja radušās aizdomas par depresiju, vislabākais lēmums, kuru varat pieņemt savā un/vai sava bērna labā, ir doties pie speciālista, kas viennozīmīgi pateiks, vai nepieciešama ārstēšana. Par depresiju ar bērnu vai pusaudzi jārunā individuālā sarunā. Tas jādara nenosodošā, cieņpilnā veidā, paužot savas bažas par depresijas pazīmēm (raudāšana, bezmiegs, ēstgribas trūkums utt.), kuras esat novērojuši, aicinot pastāstīt, kas īsti notiek.
Atcerieties, ka bērnam vai pusaudzim ir grūti runāt par savām izjūtām, tādēļ viņam var būt kauns atklāties. Nemēģiniet „pratināt” bērnu, uzdodot pārāk daudz uzstājīgu jautājumu, labāk veidojiet sarunu, kur paužat savu gatavību uzklausīt. Atvēliet tam pietiekami daudz laika, lai nevajadzētu bērnu pārtraukt pusvārdā, kad viņš atvēris savu sirdi! Esiet maigi, bet uzstājīgi. Bērns var sākotnēji atrunāties, ka „viss ir labi”. Nemoralizējiet, nelasiet „lekcijas” un nekādā gadījumā nesakiet, ka „tas ir štrunts, viss pāries”. Apstipriniet bērniem viņu emocijas, piemēram: „Es saprotu, ka tu jūties bēdīgs, jo sastrīdējies ar draugu.” Šajā brīdī vērts atcerēties, ka jebkas, ko kādreiz bērnam dusmās un neapdomīgi pateiksiet, spēj atstāt nopietnas sekas viņa psihē un veicināt depresiju.
