“”Bērna tiesības” ir novecojis jēdziens!” Kāpēc tagadējais VBTAI vadītājs Ābele gribētu iemest akmeni priekšgājēju dārziņā? 22
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šovasar apritēs gads, kopš Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja amatā stājies Jānis Ābele. Pirms tam strādājis dažādos amatos valsts pārvaldē, bet ne saistībā ar bērnu un ģimenes lietām.
Kāpēc izvēlējāties pieteikties šim amatam?
J. Ābele: Mans mērķis bija ne jau iesēsties amatā un kaut kā tur pavadīt savu termiņu, bet gan izdarīt ko saprātīgu un jēdzīgu.
Inspekcija bija diezgan kritiskā stāvoklī: gan daudzi atslēgas cilvēki bija pametuši darbu inspekcijā, gan arī sabiedrības vērtējums par iestādi bija diezgan zems, turklāt inspekcijai bija saspīlētas attiecības ar Labklājības ministriju, kas mūs pārrauga.
Jāsaka, ka arī daļa darba metožu bija novecojušas: daļa darbību bija lieks administratīvā resursa patēriņš.
Redzēju, ka trūkst vadītāja, kas spētu iestādi izvest no krīzes. Saskatīju to kā personīgu izaicinājumu.
Sanāk, ka ne tik daudz interesējāties par bērnu tiesībām, bet par iespēju sakārtot inspekciju?
Bez iekšēja aicinājuma un intereses par šo nozari šim amatam nepieteiktos. Pats esmu divu meitu tēvs un vēlos, lai bērniem mūsu valstī klājas pēc iespējas labāk.
Domāju, ka tāds iekšējais aicinājums ir katram, kas strādā inspekcijā. To redzu savos kolēģos – ka viņiem tas nav tikai darbs, ir arī emocionālā piesaiste.
Bieži dzirdēti viedokļi, ka bērniem mūsdienās ir daudz tiesību, bet trūkst pienākumu. Kāds ir jūsu skatījums?
Stereotips, ka bērniem ir tikai tiesības, ļoti ilgi dzīvojis mūsu sabiedrībā un diemžēl turpina dzīvot. Gribētu gan nelielu akmeni iemest arī savu priekšgājēju dārziņā, kas, iespējams, par daudz postulējuši bērnu tiesības.
Man daudz tuvāks ir jēdziens “bērna labākās intereses”, kas turklāt ir modernāks jēdziens. “Bērna tiesības”, manuprāt, jau ir novecojis jēdziens.
Prieks, ka Tieslietu ministrija sākusi darbu, lai Latvijas likumos nostiprinātu tieši jēdzienu “bērna labākās intereses”. Tas jau ir definēts Latvijā ratificētajā ANO Bērnu tiesību konvencijā.
Bērna labākās intereses ietver vairākus principus, un tajos iekļauti gan pienākumi, gan tiesības. Ir jārada visi apstākļi un iespējas, lai bērns pilnvērtīgi attīstītos un kļūtu par pilnvērtīgu sabiedrības locekli.
Šajā aspektā pienākumi ir ļoti svarīgi un tie ietilpst bērna labāko interešu jēdzienā.
Bērnam atbilstoši savam vecumam jāspēj sevi apkopt, iesaistīties dažādos mājas pienākumos, sākot ar visvienkāršākajiem – trauku nomazgāšanu vai noslaucīšanu un savas dzīves telpas sakopšanu.
Tāpat laba mācīšanās atbilstoši intelektuālajām spējām ietilpst bērna pienākumos.
Bērnam augot, pakāpeniski aug arī viņa pienākumu apjoms. Tas nepieciešams, lai, sasniedzot pilngadību, viņš būtu patstāvīgs un pilnvērtīgs sabiedrības loceklis.
Tāpēc ir jābūt līdzsvaram starp tiesībām un pienākumiem.
Tad sanāk, ka bērna interesēs ir arī radināšana pie darba?
Es varbūt neteiktu, ka tieši darba, bet pie pienākumiem un atbildības sajūtas. Viens no pienākumiem ir arī izturēšanās ar cieņu pret citiem cilvēkiem.
Kur ir robeža starp pienākumiem, ko bērns veic attīstības labā, un nostrādināšanu, kā bija, piemēram, Bruknas muižā? Daļa sabiedrības uzskata, ka viss šajā muižā bijis kārtībā: sak, darbs padarīs par cilvēku…
Pienākumu apjomam jābūt vecumam atbilstošam. Bruknas gadījumā bija pat deviņgadīga bērna nostrādināšana 13 stundas no vietas vasaras vidū uz lauka.
Gribētos redzēt tos cilvēkus, kas saka, ka tas ir atbilstoši un nāks šim bērnam par labu!
Pat padomju laikos bērni, kas vasarā ravēja kolhoza biešu laukus, drīkstēja strādāt vien četras stundas dienā!
Esmu jaunāks, tos laikus neatceros, bet skaidrs, ka jābūt samērīgai pieejai. Bērns var piedalīties talkās, var iesaistīties ģimenes saimniecības darbos, taču ne jau padsmit stundas dienā.
Neesmu no tiem, kas uzskata, ka visam ļoti detalizēti jābūt aprakstītam likumos un dažādu veidu noteikumos.
Tāpēc ceru, ka gan vecāki, gan dažādas organizācijas spēj izvērtēt, kas ir samērīgums.
Kļūst aizvien vairāk šķirto ģimeņu, kuri tiesājas par bērna aprūpes tiesībām vai saskarsmes tiesībām ar bērnu. Ir gadījumi, kad vecāki bērnus vadā no vienas valsts uz otru, noskaņo bērnu pret otru vecāku. Ko valsts var darīt tādās situācijās, lai aizsargātu bērnu intereses?
Situācijas, kad partneri šķiroties nespēj vienoties par saskarsmes tiesībām ar bērniem, ir un būs. Diemžēl tas mēdz izvērsties tā, ka galvenais ir nevis strīds par saskarsmi ar bērnu, bet vēlme ieriebt bijušajam partnerim.
Pēdējā gadā par apmēram desmit procentiem pieaudzis to gadījumu skaits, kad neizdodas vienoties par saskarsmi ar bērniem pašiem un bijušie partneri iet uz tiesu. Tad ieslēdzas visdažādākie riski.
Jo sevišķi tagad, pandēmijas laikā, saskare ar šķirto vecāku var būt apgrūtināta: dažkārt tikšanās tiek organizētas nevis klātienē, bet videozvanos, kas nenodrošina pilnvērtīgu saskarsmi.
Satraucoša tendence, kurai jāmeklē risinājumi, ir tāda, ka vecāks, pie kura dzīvo bērns, nihilistiski nepilda tiesas nolēmumu par to, ka arī otram no vecākiem ir saskarsmes tiesības ar bērnu.
Par tiesas lēmuma nepildīšanu tiek piespriesti administratīvie sodi un nebūt ne mazi: naudas sods var būt pat līdz pusotram tūkstotim eiro. Tos apmaksā, bet saskarsmi tāpat liedz.
Acīmredzot tās ir gana turīgas ģimenes, ja var atļauties maksāt šādus sodus un nerēķināties ar sekām.
Veidojas juridisks kāzuss: ko nu tālāk darīt? No vienas puses, policijai būtu tiesības rosināt kriminālprocesu par to, ka apzināti netiek pildīts tiesas nolēmums, bet, no otras puses, potenciālā krimināllieta pret kādu no vecākiem arī var traumēt bērnu.
Policija un bāriņtiesa šādās situācijās arī ne pārāk aktīvi cenšas risināt situāciju. To var pat saprast: bērns ir drošībā, viņš ir nodrošināts, pret viņu nav vērsta vardarbība klasiskā izpratnē.
Tomēr tiesībsargs šo problēmu iezīmējis, un piekrītu, ka jāmeklē risinājumi, to nedrīkstam laist pašplūsmā, vēl jo vairāk tāpēc, ka šādu gadījumu skaits vairojas: tie vairs nav tikai daži.
Taču var būt situācija, ka arī bērns pats nevēlas satikt kādu no vecākiem. Vai tad mammai vai tētim, pie kura bērns dzīvo, jāspiež tomēr satikties?
Visticamāk, satikties piespiedu kārtā nebūtu pareizi. Bērna labākajās interesēs ietilpst arī bērna viedokļa noskaidrošana: tas jāuzklausa un jāņem vērā. Ir gadījumi, kad saikne starp kādu no vecākiem un bērnu ir pārtrūkusi.
Tā var būt gadījumos, kad viens no vecākiem strādājis ārzemēs vai bijis ieslodzījuma vietā.
Ir piemēri, kad to izdodas risināt un saikni pakāpeniski atjaunot. Tādos gadījumos var palīdzēt psihologs vai bāriņtiesas pārstāvis.
Bērna labākajās interesēs ir, lai viņam būtu saikne ar bioloģiskajiem vecākiem pat tad, ja ir cits aizbildnis, audžuvecāki vai viņš ir adoptēts.
Vairākkārt pieminējāt bērna labākās intereses. Dažkārt rodas šaubas, vai atbildīgās institūcijas tiešām rīkojas bērnu labā. Piemēram, pērnvasar Talsu pusē no tēva ģimenes, kur bērni bija labi iedzīvojušies, bāriņtiesa vardarbīgi izņēma divus bērnus, kas raudāja un bija histērijā, un aizsūtīja uz Angliju pie mātes, pamatojoties uz to, ka jāpilda Hāgas konvencija: tika uzskatīts, ka bērnus tēvs nolaupījis.
Emocionāli visi šie stāsti ir ļoti smagi, un atrast vidusceļu ir grūti. Katrā ziņā nav iespējams dot vienotu recepti, kā pasargāt bērnus šķirtajās ģimenēs.
Pamatprincips tomēr ir, ka jebkurai ģimenei un cilvēkam jārespektē normatīvie akti, kas ir spēkā valstī, kur viņi dzīvo. Tāpat Latvijai kā valstij jāievēro starptautiskās normas, ko esam ratificējuši.
Arī Latvijā šobrīd dzīvo arvien vairāk cilvēku, piemēram, no attālākām Austrumu valstīm, kur joprojām ir norma bērnu iepērt. Bet, ja šie cilvēki dzīvo Latvijā, kur tas nav ļauts, tad tas arī jāievēro.
Strīdos par bērniem ne vienmēr viennozīmīga ir bāriņtiesu loma. Tās ieceļ pašvaldība; jūsu vadītā inspekcija var vērtēt bāriņtiesu darbu, bet nekādu sviru šo institūciju ietekmēšanai jums nav. Tagad plānota bāriņtiesu reforma. Vai tā varētu uzlabot bāriņtiesu darbu?
Šobrīd tiešām mūsu uzraudzība vairāk ir metodiskā vadība, varam izteikt kādus ierosinājumus, bet tas arī viss. Mums nav juridisku un praktisku instrumentu, kā panākt izmaiņas bāriņtiesu darbā.
Labklājības ministrija sadarbībā ar Tieslietu ministriju izstrādājusi grozījumus Bāriņtiesu likumā. Tas nodots izskatīšanai Saeimā.
Atbalstām plānotās izmaiņas, ka noteiktās lietu kategorijās, ja bāriņtiesas vilcināsies pieņemt lēmumus, inspekcija varēs uzdot bāriņtiesai lēmumu tomēr pieņemt.
Tāpat, ja konstatēsim, ka bāriņtiesas lēmums ir acīmredzami prettiesisks vai neatbilst bērna labākajām interesēm, varēsim prasīt to atcelt un pieņemt jaunu lēmumu. Inspekcija arī varēs lemt par bāriņtiesu locekļu atbildību vai atbilstību ieņemamajam amatam.
Turklāt darbs bāriņtiesā vairs nedrīkstēs būt papilddarbs, kā daudziem bāriņtiesu locekļiem tas ir šobrīd, kas nozīmē, ka viņi bāriņtiesā tikai ieskrien ātri kaut ko pielemt. Taču, ja runa ir par bērna likteni, būtu jāiedziļinās pilnvērtīgi.
Taču nākotnē, lai uzlabotu situāciju, ar šo vien nepietiks: vispārējās jurisdikcijas tiesās būtu jāievieš īpaši ģimenes lietu tiesneši. Tas ļautu izvairīties no subjektivitātes, kas mazās pašvaldībās ir neizbēgama.
Sākotnēji bija plāns jau ar šiem grozījumiem bāriņtiesām atņemt tiesas lemšanas funkciju.
Cik saprotu, valsts šobrīd tam nebija finansiāli gatava. Protams, ka nepieciešama arī sagatavošanās pārmaiņām: jāmaina likumi, jāapmāca tiesneši.
Lēmumus, ko bāriņtiesās pieņem par bērnu izņemšanu no ģimenes, tiesās mēdz atzīt par nepamatotiem. Sanāk, ka bāriņtiesām vismaz kādu laiku šī funkcija vēl saglabāsies.
Iespējams, situāciju uzlabos tas, ka tiek paaugstinātas prasības bāriņtiesu locekļu kvalifikācijai. Pēc dažiem gadiem stāsies spēkā prasība, ka šie locekļi būs jāsertificē.
Jāsaka gan, kaut sabiedrībā bieži skaļi izskan gadījumi, kur bāriņtiesas redzamas negatīvā gaismā, patiesībā vairāk nekā 90 procentos gadījumu bāriņtiesas rīkojušās pamatoti.
Ne vienmēr aizgādības tiesību pārtraukšana vecākiem nozīmē bērna izņemšanu no ģimenes uz ilgu laiku. Dažkārt tas vajadzīgs tikai uz dažām dienām. Gadās, ka vecākiem nav problēmu ar alkohola lietošanu, tomēr kādā krīzes brīdī ar to ir pārspīlēts un bērns jānogādā drošā vietā.
Protams, ja vien iespējams, bērns jāved pie radiniekiem vai citiem bērnam pazīstamiem cilvēkiem, nevis uz krīzes centru. Krīzes centrs jāatstāj kā pēdējais risinājums.
Bāriņtiesu locekļiem turp nevajadzētu sūtīt bērnu tāpēc vien, ka tā darbinieki ir zināmi bāriņtiesai, vai tāpēc, ka turp nogādāt bērnu ir ātrāk nekā meklēt radiniekus.
Tomēr, pat ja mazāk nekā desmit procentos gadījumu bērnu nepamatoti izņem no ģimenes, tas tāpat ir daudz.
Protams, tāpēc ir ļoti svarīgi, lai šādi lēmumi būtu izsvērti un vecāku tiesības pārtrauktu tikai tad, ja ir reāls apdraudējums bērna veselībai un drošībai.
Tajā pašā laikā ir arī gadījumi, kad inspekcijā redzam: bāriņtiesai bija pamats lemt par aizgādības tiesību pārtraukšanu, bet kaut kādu iemeslu dēļ tas nav noticis.
Un rezultāts ir bijis traģisks, piemēram, seksuāla vardarbība pret bērnu. Ceram, ka izmaiņas likumā ļaus mums uzdot bāriņtiesai rīkoties.
Ģimenes vienlaikus uzmana gan sociālais dienests, gan bāriņtiesa. Vai tie allaž sadarbojas, un vai nav tā, ka funkcijas mēdz pārklāties?
Šobrīd Labklājības ministrija pasūtījusi auditu, lai saprastu, vai funkcijas pārklājas, un meklētu risinājumus gadījumā, ja tas tā ir.
Ceru arī uz administratīvi teritoriālo reformu: apvienotajām pašvaldībām vajadzētu kļūt spēcīgākām un uzlabot sociālos pakalpojumus.
Ir gadījies, ka bāriņtiesu pārstāvji mums sūdzas, ka pašvaldība draud samazināt finansējumu, ja bāriņtiesa pārāk daudz prasīs no sociālā dienesta. Taču abām šīm iestādēm ir jāstrādā sazobē, ja nepieciešams, piesaistot arī policiju.
Taču bijuši arī gadījumi, kad ģimeni, par ko bijis kāds signāls, apmeklē visas šīs institūcijas pēc kārtas, kaut situācija jau atrisināta. Tātad iestādes darbojas nekoordinēti, un tas izskatās pēc institucionālās vardarbības pret ģimeni.
Diemžēl bērnu tiesību aizstāvība dažreiz tiek izmantota arī kaimiņu strīdos: nepamatoti tiek ziņots par risku bērnam ģimenē, jo starp kaimiņiem ir konflikts.
Labklājības ministrijai bija plāns pašvaldībās ieviest arī bērnu tiesību speciālistus. Vai tad vēl vairāk iestāžu darbība nedublētos?
Ideja joprojām ir apritē. Doma nav slikta: jebkuri papildu resursi, ko piešķir bērnu jomai, ir atbalstāmi.
Valsts savu darbību organizē pēc prioritāšu principa: kura joma lielāka prioritāte, tai lielāks finansējums.
Diemžēl, paskatoties uz valsts budžeta sadalījumu, redzam, ka bērni nav pirmā valsts prioritāte.
Vēl viena ideja, kas nevirzās uz priekšu, ir pedagoģiski psiholoģiskā atbalsta dienesta dibināšana.
Jā, šī ideja arī man šķiet ļoti atbalstāma, tāds dienests būtu akūti vajadzīgs, jo atbalsta ģimenēm ar bērniem trūkst. Nav vienota redzējuma par to, kas ģimenēm tiek piedāvāts un kur tās var meklēt atbalstu.
Ceru, ka politiķiem izdosies vienoties par risinājumu, lai dienestu tomēr izveidotu.
Cik lielā mērā bērnu labākās intereses ņemtas vērā šajā kovidlaikā? Skolas ir vieta, kur var pamanīt, ja bērniem ģimenē kaut kas nav kārtībā, un sniegt atbalstu. Tagad visi ieslēgti mājās…
No vienas puses, tā ir, bet, no otras puses, tiešsaistēs skolotājiem arī ir liela iespēja pamanīt, ka kaut kas nav kārtībā.
Protams, tas nav viegli, jo ir jāvada stunda 20 maziņiem ekrāniņiem, tomēr ir gadījumi, kad skolotājiem radušās aizdomas, ka bērns mājās ir apdraudēts, un viņi par to arī ziņojuši.
