Pāraudzina vecākus, ne bērnus jeb kā strādā Zviedrijas sociālie dienesti 1
“Latvijas Avīze” rakstos “Neadoptējiet manu nozagto bērnu!” un “Bāriņtiesa – bieds, draugs, uzraugs?” (11. un 12. marta nr.) stāstījām par bāriņtiesu darbu Latvijā, kā arī Lielbritānijas pieredzi – kā tur sociālie darbinieki pieskata vecākus un bērnus. Šajā rakstā – kā ar ģimenēm strādā Zviedrijas sociālie dienesti.
Jebkurš var izteikt aizdomas
“Mēs nekad nesodām vecākus, bet palīdzam viņiem rast risinājumu savām problēmām un dodam padomus, kur vēl meklēt atbalstu,” tā savu misiju raksturo Zviedrijas pilsētas Ūmeo sociālais darbinieks Anderss Vallenbergs. Viņa ikdienas pienākums ir izskatīt un nodot tālāk izmeklēšanai citiem sociālā dienesta darbiniekiem ziņojumus par iespējamu vardarbību ģimenēs vai bērniem, kuri dzīvo nelabvēlīgos apstākļos. Ierēdnis atzīst, ka jāizmeklē praktiski visas sūdzības, ja vien viņš nav pilnīgi pārliecināts, ka ģimenē nav nekādu problēmu.
Sociālais dienests saņem ziņas no skolām, bērnu psihiatriem, policijas, līdzcilvēkiem vai bērniem pašiem. Šeit darbojas anonīmu bezmaksas uzticības tālruņu līnijas, kur bērni var meklēt palīdzību, ja viņiem kāds dara pāri, un jebkurš līdzcilvēks izteikt savas aizdomas. Savukārt izglītības un veselības aprūpes darbiniekiem ir pienākums ziņot sociālajam dienestam par jebkurām aizdomām, ka kāds bērns ir slikti aprūpēts.
“Visbiežāk mēs pievēršam uzmanību kādam bērnam tāpēc, ka skolā viņš agresīvi izturas pret citiem vai ir rupjš pret skolotājiem. Ir arī bērni, kas šķiet pārlieku klusi un bieži neapmeklē skolu. Vai mazi bērni, kam bieži sāp vēders, viņi ir noskumuši un bieži raud. Ir arī bērni, kuri teic, ka ir tikuši sisti vai viņiem var manīt kādus zilumus. Tādos gadījumos mēs ziņojam arī policijai, jo tad vecākiem var draudēt pat cietumsods. Bez šaubām, mēs iesaistāmies arī tad, ja policija atrod narkotikas vecāku mājās vai ja tiek ziņots, ka vecāki lieto narkotikas. Gadījumi, kad mazi bērni atrodas uz ielas nepieskatīti, ir pavisam reti, gandrīz neiedomājami. Taču, ja redzam kādu pusaudzi pilsētas centrā ļoti bieži un šķiet, ka viņam varētu būt kādas problēmas, mēs pievēršam tam uzmanību,” stāsta A. Vallenbergs.
Brīvprātīga izmeklēšana
Katras lietas izmeklēšanai dienestam doti četri mēneši. Sociālie darbinieki izmanto Zviedrijas Nacionālās labklājības un veselības padomes izstrādātu metodi problēmu identificēšanai, ko A. Vallenbergs apraksta kā trijstūri, kura vienu malu veido bērna vajadzības, piemēram, pēc veselības aprūpes, uztura, drošības, mājokļa, izglītības, bet otru – vecāku spēju novērtējums šīs vajadzības nodrošināt. Pēdējā mala atvēlēta apkārtējās vides izvērtējumam, kurā ietilpst skola, vecvecāki, citi līdzcilvēki, pat transports un vēl citi apstākļi, kas var ietekmēt bērnu.
Katru izmeklēšanu ievada tikšanās ar ģimeni. Tā var notikt gan ģimenes mājvietā, gan sociālajā dienestā vai skolā. Tad noskaidro, kam turpmāk jāpievērš uzmanība – vai jāpārbauda viss, kas saistīts ar vecāku spēju uzņemties atbildību, vai varbūt runa ir tikai par kādām problēmām skolā. Turpmāk sociālie darbinieki sarunājas gan ar pašu bērnu, gan, iespējams, viņa vecvecākiem un citiem radiniekiem, skolu, iesaista bērnu psihologu, psihiatru vai ģimenes ārstu. Dienesta uzdevums ir dot iespēju izteikties visām iesaistītajām pusēm. Vecākiem vienmēr ir tiesības būt klāt šajās sarunās. Kad apkopoti visi fakti, dienesta darbinieki tos vēlreiz pārrunā ar ģimeni un tikai tad izstrādā novērtējumu un savus ieteikumus, kā vecākiem rīkoties tālāk.
Mērķis ir izmeklēšanas gaitā panākt savstarpēju vienošanos ar bērna vecākiem par to, kādas ir ģimenes problēmas un kādi varētu būt risinājumi. Turklāt dienests drīkst iesaistīties tikai tiktāl, cik ģimene tam brīvprātīgi piekrīt. Dienests pats nolemj veikt izmeklēšanu, bet bērna vecāki var piekrist vai arī nepiekrist sadarboties, rīkoties saskaņā ar tā lēmumiem vai saņemt jebkāda veida palīdzību.
Tikai tad, ja ir aizdomas par vardarbību vai sadzīves apstākļiem, kas apdraud bērnu, un ir nepieciešams iejaukties nekavējoties, Sociālā dienesta padome var pieņemt lēmumu izņemt bērnu no ģimenes. Bet tad lieta nonāk tiesā, kur vecākiem ir tiesības uz savu advokātu, bet bērnam tiek piešķirts savs.
Tomēr baidās
Jebkurš lēmums par bērna izņemšanu no ģimenes uz ilgāku laiku ir noteikts ar tiesas spriedumu un tiek pārskatīts reizi pusgadā. Vecākiem ir arī apelācijas tiesības augstākā tiesas instancē. “Es teiktu, ka vecākiem ir pamats justies ļoti droši, ka viņiem ir visas tiesības izlemt par savu bērnu un viņa audzināšanu,” saka A. Vallenbergs. Tomēr viņš atzīst, ka ģimenes baidās nonākt saskarē ar sociālajiem dienestiem. “Kad mēs kādam pasakām, ka esam saņēmuši ziņojumu par viņu, cilvēks parasti pārbīstas. Vecāki mēdz baidīties, ka mēs atņemsim viņiem bērnus un aizsūtīsim kaut kur prom. Tās ir šausmu fantāzijas par to, ko mēs darām vai vismaz varam izdarīt. Sabiedrībā valda liela neizpratne un aizspriedumi, jo kādreiz, pirms pusgadsimta vai senāk, sociālajiem dienestiem bija daudz lielāka vara un tie rīkojās citādi. Tas joprojām var būt arī liels kauns, ja kāds uzzina, ka mēs strādājam ar ģimeni. Cilvēki baidās arī no tā, ka katru sliktu baumu mēs tūlīt pieņemsim par patiesību.”
Viņš apgalvo, ka sociālais dienests cenšas mainīt šādu attieksmi un panākt, ka cilvēki paši vēršas pie tā pēc palīdzības, ja viņiem mājās vai bērniem skolā ir problēmas.
Pāraudzina vecākus
A. Vallenbergs skaidro arī, ka konkrētu prasību mājoklim, kurā audzināt bērnus vai noteiktu audzināšanas standartu Zviedrijas sociālajiem dienestiem nav. Vecākiem jānodrošina bērnam pietiekams, normāls uzturs, veselības aprūpe, izglītība, jāizturas ar cieņu pret viņa personību. Taču ne vienmēr ir iespējams precīzi definēt, ko tieši tas nozīmē. Tāpēc sociālie darbinieki vadās gan pēc zināšanām, kas gūtas pētījumos par bērniem, viņu uzvedību un psiholoģiju, tomēr visbiežāk viņu mēraukla ir vienkārši “veselais saprāts”.
Jebkuri miesas sodi, arī bērna iepļaukāšana, ja viņš neklausa, Zviedrijā tiek uzskatīti par kaut ko pilnīgi nepieņemamu. Tas gan nenozīmē, ka tūlīt runa ir par bērna nodošanu ārpusģimenes aprūpē. “Ja tas ir bijis vienreizējs gadījums, kad māte vai tēvs zaudējuši kontroli pār sevi īpašā situācijā, mēs varam aprobežoties arī tikai ar pirmsizmeklēšanas sarunu. Tikai tad, ja ir aizdomas, ka viņi to dara regulāri un uzskata par normālu audzināšanas mēru, mēs to izmeklējam. Mēs skaidrojam vecākiem, ka gan Zviedrijas likumi, gan mūsu pārliecība teic, ka tas nav labs veids, kā audzināt bērnus.”
Sociālajā dienestā ir pieejami speciālisti, kas sniedz ģimenēm konsultācijas par to, kā atrisināt audzināšanas vai attiecību dinamikas problēmas. Ir īpaši speciālisti, kas konsultē vecākus šķiršanās laikā vai šķirtus pārus. Iespējams arī, ka speciālisti apmeklē ģimeni mājās, vēro un konsultē konkrētās sadzīves situācijās. Var saņemt arī psihologu un psihiatru konsultācijas, ir pieejams bērnu psihiatrijas centrs un mediķi skolās. Tie visi ir bezmaksas pakalpojumi, ko nodrošina pašvaldība.
Fakti
Kopumā ik dienu Zviedrijā ārpusģimenes aprūpē atrodas aptuveni 1% bērnu.
Zviedrijā bērnunamu vietā no ģimenēm izņemtos bērnus pieņem ar sociālo dienestu saistītas ģimenes. Tās saņem no pašvaldības uzturlīdzekļus pieņemtajiem bērniem un arī nelielu atlīdzību.
Aprūpē valsts vai pašvaldības iestādēs nonāk vienīgi pusaudži, kas paši cieš no narkotiku vai alkohola atkarības vai kuru uzvedība uzskatāma par pārāk bīstamu. Tad viņi var tikt arī stingri uzraudzīti vai pat ieslēgti.
Ūmeo ir aptuveni 117 tūkstoši iedzīvotāju, bet nav nevienas šādas iestādes. Tuvākā atrodas vairāk nekā simts kilometru attālumā.
2013. gadā Ūmeo īsāku vai ilgāku laiku ārpus ģimenes aprūpē bijuši kopumā 187 bērni – 75% no viņiem aprūpes ģimenēs, bet 25% cita veida institūcijās. Aptuveni 40% no viņiem tur atradās pret savu un/vai vecāku gribu.–
Viedokļi
Ko zviedru vecāki domā par sociālo dienestu?
Marija Paianena, mediķe: “Mani nebaida tas, ka zinu, ka gan ārsti, gan skolotāji ziņos par mani sociālajam dienestam, ja ar bērniem kaut kas nebūs kārtībā. Gluži pretēji – tā ir palīdzība ģimenei. Vismaz iespēja to saņemt. Zinu, cilvēki uzskata – ja viņiem ir darīšana ar sociālo dienestu, viņi ir slikti vecāki. Bet tas ir aplami. Ja man pašai būtu kādas problēmas ar bērnu audzināšanu, es vispirms vērstos pie viņu ārsta vai skolotājiem un rēķinātos, ka viņi mani nosūtītu tālāk. Negribētos vienīgi, lai kāds ziņo par mani man “aiz muguras”.”
Roberts Kolgrēns, uzņēmējs: “Es nekad neesmu domājis, ka kāds varētu par manu ģimeni kaut ko ziņot sociālajam dienestam. Taču uzskatu, ka tas, ka šāda iespēja pastāv, ir tikai labi – tas padara sabiedrību par tādu kā drošības tīklu bērniem. Mani gan biedētu, ja mani kāds nepatiesi apvainotu vai sociālais dienests izmeklētu manu ģimeni. Mani uztrauktu, ka varu netikt uzklausīts un varu zaudēt kontroli pār savu ģimeni. Bet ikdienā man ir sajūta, ka man ir visas iespējas un tiesības pieņemt jebkuru lēmumu bērnu audzināšanā.”
Kirstena Dāla, bērnudārza audzinātāja: “Man nav sajūtas, ka sociālais dienests uzraudzītu manu ģimeni. Taču, ja kāds būtu par mani ziņojis, es visdrīzāk nobītos gan un sāktu prātot, ko par mani varbūt runā vai ko es daru nepareizi. Reiz sociālais dienests ar mani sazinājās, jo kāda konflikta dēļ ar kaimiņieni mans bijušais vīrs tika nepatiesi apsūdzēts rokas pacelšanā pret mūsu dēlu. Bet, cik zinu, tālāk par sarunu ar mani izmeklēšana netika izvērsta. Arī bērnudārzs, kurā es strādāju, reiz ziņoja par tēvu, kuru es redzēju iepļaukājam savu dēlu, jo, kad to aizrādīju, viņš atteica, lai nejaucos viņa audzināšanas lēmumos. Es pati strādāju šajā sistēmā, tāpēc zinu, ka vismaz skolas un ārsti vispirms vienmēr aprunātos ar mani.”
