Berlīne Ziemassvētkos pārspēj visus. Ceļojuma stāsts 0
Siltā sezona ir galā, bet novembrī un decembrī Vācijas Ziemassvētku tirdziņi ir kļuvuši par iecienītu motivāciju tūristiem. Daudzi ceļotāji uzsver, ka, sagaidot Ziemassvētkus, šī valsts īpaši izceļas pat kristīgās Eiropas kontekstā.
Pasaku, labticības un, jā, arī labklājības zeme. Berlīnē no Ziemassvētku tirdziņiem ir pagrūti izvairīties – pavadot pilsētā vien piecas nepilnas dienas, jāsecina, ka jebkurš lielāks laukums ar potenciālo apmeklētāju plūsmu ir pārpilns krāšņām izpriecām.
Iekāp metro, izkāp ārā kādā pieturā, kas šķiet esam liela un populāra, un virszemē gaidīs mīlas āboli (Liebesapfel) un karstvīns (Glühwein). Berlīnē visās malās pavisam esot ap 100 tirdziņiem.
Berlīne – tas joprojām nav dārgi
Gada nogalē jau atkal ir iespēja pa lēto aizlidot uz Berlīni – viens no budžeta pārvadātājiem to ļauj darīt tepat no Rīgas, turklāt ļoti saudzīgos diennakts laikos. Cik tas ir – lēti? Lidojot turp un atpakaļ ar divām nelielām somām (ne koferiem), nācās iztērēt mazāk nekā summu, ko parasti maksāju par visu dienu mēnešbiļeti “Rīgas satiksmes” transportam.
Rudens/ziemas sezonā ir vērts meklēt izdevīgus braucienus, jo aktīvā tūrisma sezona jau galā. Īpaši, ja ir vēlme izbaudīt Eiropas gaisu. Un jo vairāk, ja pietrūkst gaumīgas un gardas Ziemassvētku sajūtas mājās.
Kamēr Latvijas tirgotavas, pilsētu laukumi un mājas vēl tikai pošas, Berlīnē ap novembra beigām galvenie elementi jau ir vietā: piemēram, lielveikals “Mall of Berlin” iekšpagalmā ierīkojis tirgošanās būdiņas, iekāris milzīgus Ziemassvētkiem tradicionālos riekstkožus un visa priekšgalā uzlicis spīdīgu sniegavīru, kurš satiek atlaižu tīkotājus no visas pasaules. Varbūt tas ir mans provinciālisms, bet arī lampiņas šķiet elegantas.
Lai gan Ziemassvētki ir kristiešu svētki, Berlīnes raibajā sabiedrībā, kā arī multinacionālās tūrisma plūsmas dēļ netiek pārspīlēts ar kristīgajiem simboliem. Neskatoties uz komerciālo Ziemassvētku tuvošanos, pie privātmājām manīju vien pāris eņģelīšus un dekoratīvas akmens vai plastmasas aitiņas – pieticīgus Dieva Jēriņa iemiesojumus.
Vācu kultūrai tradicionālā Kristus Bērna tēls aiz katra stūra gluži negaida, un bērnus priecē sniegavīri. Būtībā viss kopā – novembra atlaides Berlīnes drēbju veikalos, vēderam un acīm tīkamais, garīgais un cilvēku laipnība – arī veido pieejamu, patīkamu un gaišu svētku noskaņu.
“Svešie” un Ziemassvētki?
Ziemassvētku tirdziņus apmeklē arī cilvēki, kuri ārēji atbilst mums pieņemtajiem stereotipiem par musulmaņiem, piemēram, sievietes lakatos. Kopā ar bērniem ratiņos viņas vismaz izbrauc cauri mazajam tirgošanās balagānam, īpaši, ja tas aizņem kādu centrālo ielu. Krāšņās krāsas saista ikvienu, pat ja nekas netiek pirkts.
Izpriecas – maksimāli bērnišķīgas, un grūti noticēt, ka eiropeizēti musulmaņu bērni spēj turēties pretī mīksto mantiņu šautuvei, karuselim vai noslēpumu istabai ar milzīgu runājošu orangutānu.
Svešo un savējo attiecībās, dabiski, ir kāzusi: laikam jau likumsakarīgi, ka vietējie musulmaņi mēdz nezināt, kas ir Baltijas valstis, un tāpēc nospriež, ka nenošaus greizi, ja uzrunās tūristus poļu valodā.
Ēdiens pāri visam
Vienīgā atkāpe no visu kultūru sajaukšanās – Ziemassvētku tirdziņos nebiju manījusi kebabu vai kādu citu Tuvo Austrumu ēdienu tirgotājus, un tas laikam būtu pavisam dīvaini – musulmaņu ēdieni kristiešu svētkos.
Toties ar nūdeļu ēdieniem kastītēs labprāt tirgojas čaklie Tālo Austrumu pārstāvji – viņu stends bija īpaši pieprasīts pa dienu, kad tirdziņš tikai uzņēma spēkus, bet apetīte jau lika sevi manīt.
Gadās arī kanādiešu putīns (frī kartupeļi ar mērci un sieru) un spāņu/portugāļu čurrosi (eļļā ceptas saldās mīklas standziņas). Apkārtējās kebabu ēstuvēs viss rit pa vecam – gaļa cepas, falafelu kotletītes gaida, salāti svaigi un maize kraukšķīga.
Savukārt ceptās vācu desas, kas ielu ēdienu vidū pamazām “izmirst”, tieši Ziemassvētku tirdziņos piedzīvo atdzimšanu un tiek gardi ņammātas pie īpaši ierīkotiem galdiņiem ar jumtiņiem vai ugunsvietu vidū.
Desas lielākoties gatavotas no cūkgaļas, tiek ceptas uz oglēm un tad ieliktas hotdoga maizītē (sinepes un kečups pēc garšas). Iespaids – paknapi, jo esam pieraduši pie “Narvesen” piedevām, lai sulīgāks aizdars.
Desas gan svaigas un smaržīgas, pēc ekstāzes līmeņa tuvas “Lido” šašlikam vai kupātam no Centrāltirgus, bet jāatzīst, ka par 3,50 EUR labāk un veselīgāk iegādāties to pašu kebabu maizē. Šādā garā vācieši savas desas tālu neaizvilks.
Mani Ziemassvētku tirdziņi
Kaut kas līdzīgs mūsu Kalnciema kvartāla noskaņai valda tirdziņā, kas nereti tiek atzīts par vislabāko Berlīnē. “Ziemassvētku brīnums Žandarmu tirdziņā” (Weihnachtszauber at the Gendarmenmarkt, Leipziger Str. 65) gan bija vienīgais, kurā redzēju arī ieejas maksu – 1,00 EUR, un nekādu suņu, lai gan berlīnieši ir pamatīgi suņumīļi.
Gardumu izvēle plaša, bet šī tirdziņa vērtība esot amatnieku darinājumi – piemēram, apģērbi vai koka lietas, kas mums laikam jau ir norma.
Nevar laist garām arī pilsētas vecāko tirdziņu “Berlīnes Ziemassvētku laiks” (Berliner Weihnachtszeit), kas sākas Aleksandra laukumā (Alexanderplazt) – te var arī paslidot un saulainā dienā apskatīt spīdīgo Televīzijas torni, kā arī iepirkties lielveikalos.
Lai gan ik dienu laukumu apmeklē vidēji 300 000 cilvēku un vismaz 500 000 izmanto šeit esošo metro un vilcienus, tirdziņš laukumā un arī aiz tā dzīvo ļoti dabiski.
Vislabāk man patika tirdziņš, kas “iznira” negaidīti, kad brīvdomīgi aizvizinājos ar metro uz Špandavas apgabalu (Spandau, agrāk bijusi pilsēta). Nekādas ieejas maksas, vienīgi lielāks balagāns nekā Berlīnes centrā – mērķējums uz ģimenēm ar bērniem.
Te gan bija labākas cenas – aicinošais “Omas karstvīns” 2,50 EUR (200 ml krūzīte, citur par kādu eiro dārgāk), arī aukstās desas izdevīgas – 3,00 EUR/gab., var paņemt uz mājām un arī nodegustēt. Sākoties starp vietējo bibliotēku un rātsnamu, turpinoties garā, nebeidzamā “desā” kādu kilometru tālu, tirdziņš laikam atgādināja ko tuvāku Austrumeiropai – mājām.
Visjocīgākā noskaņa vēl ilgi valdīs kādā bēdīgi slavenā tirdziņā Berlīnes rietumos, uz kuru devos pilnīgi apzināti, jo tas ir patālu no centra. 2016. gada 19. decembrī “Ziemassvētku tirdziņā pie Ķeizara Vilhelma piemiņas baznīcas” (Weihnachtsmarkt am Gedächtniskirche, Kantstrasse) notika terorakts – kāds islāmists ar kravas mašīnu iebrauca tirgus teritorijā, nogalinot 12 cilvēkus.
Par traģēdiju joprojām atgādina piemiņas zīmes – pakāpienos iegravēti upuru vārdi, svecītes, ziedi un iekalts zelta “pavediens” uz ietves, kas simbolizē izlietās asinis. Berlīnieši tika slavēti par to, ka neļāvās bailēm un šausmām, Ziemassvētki togad tika sagaidīti, nepārtraucot pārējo tirdziņu darbību.
Vienīgi vācieši ir praktiski un par drošību neaizmirst – īpaši šajā vietā: tirdziņa teritoriju apjož betona vaļņi un metāla kastes ar smagumiem, ir ierīkoti šķēršļi, uz kuriem bez kautrēšanās rakstīts “track blocker” (kravas mašīnas bloķētājs), policisti dežurē pat pa dienu, kad nav daudz ļaužu.
Daži dekora elementi šķiet nedaudz bēdīgi, piemēram, dāvanu kastes formā veidotā ieeja-krātiņš. Tomēr šis tirdziņš iedvesmo, sākot ar seno baznīcu, kam nošķelts tornis, beidzot ar Eiropas dižnācijai raksturīgo apņēmību – visiem spēkiem aizsargāt un turpināt tradīciju.
Palika sajūta, ka Berlīnē redzētās tirgus būdiņas, desiņas un karstvīni ar savu vāciski pasakaino, bet standartizēto dabu noteikti izkonkurēs visu līdzīgo, ko gadīsies redzēt Latvijā. It kā tradīcijai būtu patiesā un atdarinošā seja.
Vai Latvijas tirdziņos tik ļoti gribētos pirkt desas un karstvīnu? Mierinājumam efektīva doma: Latvijā var atdarināt vāciešus, bet grūti iedomāties bluķa vilkšanu Berlīnes ielās.
Un, ja Ziemassvētku gaismas nesniedz prieku, tad jāaizdomājas par to, ka mums ir arī Ziemas saulgrieži – kad dabiskā gaisma nāk un uzvar tumsu.
