Berlīnē atgriežas milzu Ļeņins 2
Ceturtdaļgadsimtu pēc Vācijas atkalapvienošanās Berlīnē atgriezīsies milzu Ļeņina galva, kas līdz šim, sen aizmirsta, mierīgi dusēja smilšu bedrē, apbedīta zem akmeņu kaudzes, kurā bija apmetusies ķirzaku kolonija.
Ceturtdien asiņainā boļševiku režīma pirmais līderis, iemiesots 3,5 tonnas smagā granīta bluķī, “augšāmcelsies” no sava kapa un piebiedrosies citām vēsturiskām skulptūrām, kuras no septembra būs iespējams aplūkot Špandavas citadelē.
“Ļeņins vienmēr bijis iecerēts kā ekspozīcijas sastāvdaļa, jo tā ir īpaša statuja, kaut vai ņemot vērā tikai tās izmērus,” saka projekta kuratore Andrea Teisena.
Līdzīga milzu Ļeņina biste savulaik kļuva par pazīstamās vācu kinokomēdijas “Good Bye Lenin!” “zvaigzni”, taču šajā kinolentē boļševiku vadonim atvēlētā loma bija nepateicīga. Komunistu elku virs atkalapvienotās Berlīnes jumtiem bez ceremonijām nebūtībā aiznesa helikopters.
Realitātē šādas epizodes nekad nav bijis, un “īstās” Ļeņina galvas ceļš uz izgāztuvi bija mazāk dramatisks. Savulaik 1,7 metrus augstā galva bija Ukrainas sārtajā granītā kaltas un pilnā augumā veidotas boļševiku vadoņa statujas sastāvdaļa. Tolaik šis 19 metrus augstais monstrs, kas bija uzstādīts tagadējā Apvienoto Nāciju laukumā, slējās virs komunistu jūgā nonākušās Austrumberlīnes un to ieskāva “attīstītā sociālisma” stilā uzslietās daudzstāvu blokmājas.
Statujas autors ir kādreizējais PSRS Mākslu akadēmijas prezidents Nikolajs Tomskis. Milzīgos akmens bluķus, no kuriem sastāvēja skulptūra, no “vecākā brāļa” midzeņa uz “brālīgo sociālistisko valsti” nogādāja vesela autokolonna.
Statuja tika atklāta 1970. gada 19. aprīlī, trīs dienas pirms boļševiku vadoņa 100. dzimšanas dienas, un uz svinīgo ceremoniju tagadējā Apvienoto Nāciju laukumā, bija sadzīti 200 000 austrumvāciešu. Boļševiku apvērsuma vārdā nosauktajā laukumā monstrs slējās 31 gadu.
Pēc tam, kad Berlīnes mūri noslaucīja tautas straumes un boļševiku vadoņu statujas sāka krist visā Austrumeiropā, arī pār Berlīnes ļeņinekli gāzās pilsētnieku dusmas. Tas nonāca “pilsoņu protestu un Berlīnes valdošās sapulces debašu centrā”, stāsta Teisena.
Pirmais apvienotās Berlīnes mērs Eberhards Dīpgens, kurš pārstāvēja konservatīvos, 1991. gada beigās deva rīkojumu Ļeņinu aizvākt un atbrīvot pilsētu no tēla, kas simbolizēja “diktatūru, kurā cilvēki tika vajāti un slepkavoti”.
Taču strādniekiem vajadzēja vairākus mēnešus smaga darba, lai saskaldītu granīta monstru, ko saturēja betons un tērauda stieņi. Rezultātā Ļeņins tika sadalīts aptuveni 120 fragmentos, kas tika aiztransportēti uz nomaļu vietu uz dienvidaustrumiem no Berlīnes un apbedīti smiltīs.
Par to, kāpēc boļševiku vadoņa apbedīšanai tika izvēlēta šī vieta, šodien vēsture klusē.
Ilgu laiku valdīja pārliecība, ka Ļeņins tā arī paliks, atdusējamies smiltīs, lai gan pilsētas varasiestādes solīja to nogādāt līdz Špandavai. Vēl pērnā gada augustā Berlīnes Senāts apgalvoja, ka neviens īsti nezina, kur boļševiku vadonis ir aprakts, un ka jebkurā gadījumā tā izrakšana būtu pārāk dārga.
“Tieši tad es sazinājos ar [laikrakstu] “Berliner Zeitung” un pavēstīju viņiem, ka zinu, kur tas ir,” smej Berlīnē strādājošais amerikāņu kinematogrāfists Riks Minnihs. Kalifornijā dzimušais režisors kopā ar kādu vācu draugu vēl pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā ar lāpstām Ļeņinu atraka, lai uzņemtu tagad failu koplietošanas vietnē “YouTube” apskatāmu fiktīvi dokumentālu parodijfilmu.
“Pagājušajā vasarā kāds izlēma, ka galvu nevajag izrakt, un tas izraisīja milzīgu preses reakciju, kas pakļāva vietējās varasiestādes spēcīgam spiedienam pildīt doto solījumu,” sarunā ar aģentūru AFP norāda Ninnihs.
Arī pati Berlīnes administrācija atzinusi, ka tā centusies šo jautājumu novilcināt. “Atbildot uz jautājumu, vai tas ir politiski delikāti, manuprāt, jāsaka: “Jā”,” atzīst pilsētas mērijas pārstāve attīstības un vides jautājumos Petra Rolande. “Kopš Berlīnes mūra krišanas paiet 25 gadi, un mēs, protams, domājām, vai ir saprātīgi, ka Ļeņins dotas cauri pilsētai un tiek izstādīts muzejā.”
Tomēr ekspozīcijas iekārtotāji galu galā pārliecināja pilsētas tēvus piekrist viņu iecerei.
Taču janvārī parādījās jauns šķērslis – vietējie “zaļo” pārstāvji paziņoja, ka boļševiku vadoņa galva kļuvusi par mājvietu apdraudētas ķirzaku sugas kolonijai. Tas lika apturēt izrakumu plānus, to vietā uzsākot bioloģisku lauka pētījumu, ko pavadīja ilgstošas diskusijas ar vides aizstāvju organizācijām.
Beigās tika rasts Zālamana spriedums, kas ļautu pasargāt gan vēsturi, gan dabu. Saskaņā ar šo vienošanos pēc ķirzaku ziemas guļas perioda beigām, bet vēl pirms vasaras pārošanās perioda sākuma uz apraktā granīta bluķa mītošās radībiņas tiek savāktas un pārvietotas uz jaunu piemērotu mājvietu, un tikai pēc tam ierodas rakšanas tehnika.
Dienasgaismā no jauna tiks izcelta vienīgi ļeņinekļa galva, kam lemts kļūt par muzeja eksponātu.
Galvas izrakšanu vērot atļauts tikai 20 cilvēkiem, lai gan, kā apgalvo amatpersonas, interese par to bijusi milzīga.
Tagad Teisena gaida, kad Ļeņina galva beidzot ieradīsies, lai ieņemtu savu vietu izstādē “Atsegtie. Berlīne un tās pieminekļi”. Tajā būs aplūkojami aptuveni 100 oriģināldarbi, starp kuriem senākie datējami ar 18. gadsimtu. “Mēs izstādīsim pieminekļus tādā stāvoklī, kādā tie atrasti,” stāsta kuratore.
Viņa steidz piebilst, ka Ļeņins netiks demonstrēts kā “heroiska figūra”. Tā vietā izstādes iekārtotāji centīsies boļševiku vadoni parādīt tādu, kāds tas bija pazemē.
