Berķeneles kolekcijai top Raiņa laika tērpi 0
Šogad Daugavpils novada svētkos prezentēts “Vēsturisko tērpu skapis”, kuru piedāvāja biedrība “BeKas”, liecina informācija Daugavpils novada mājas lapā.
Raiņa mājas Berķenelē direktores Ineses Bērziņas un tērpu dizaineres Rasmas Ivbules radošajā tandēmā Berķenelē jau tapusi vesela 19. gadsimta vidus tērpu kolekcija.
Pēc profesijas Rasma ir skolotāja, kura no pamatdarba brīvajā laikā darina, kombinē un šuj, iedvesmojas un vienkārši veido tērpus, kas ļauj iejusties pagājušo gadsimtu atmosfērā.
Inese Bērziņa stāsta, ka sadarbība ar Rasmu Ivbuli aizsākās, kad bija jāšuj tērpi ekskursiju vadītājām. Pēc atdotajām skicēm pēc pāris nedēļām tērpi jau bija gatavi, un rezultāts Raiņa mājas vadītāju apbūris.
Biedrības “BeKas” galvenais uzdevums šobrīd ir Berķeneles baznīcas restaurācija, tomēr paralēli tam top un tiek papildināta arī seno tērpu kolekcija.
Patlaban vēl tikai tiekot sapņots, ka ne tikai ekskursiju vadītāji, bet arī uz Raiņa māju Berķenelē atbraukušie varēs ietērpties laikmetam atbilstoši.
Inese bilst, ka ar laiku Rasmai būs vajadzīgi palīgi, taču tagad Berķenelē varot satērpt līdz 13 cilvēkiem lielu grupu. Kolekcijā ir nedaudzi tērpi arī bērniem.
Par to, kāds bija Pliekšānu ģimenes apģērbs 19. gs. vidū, var noprast tikai pēc fotogrāfijām, Inese uzsver, ka svarīgi ir zināt, kā ģērbās saimnieki, kā kalpi: “Fotogrāfiju, kas saglabājušās, ir gaužām maz, taču ļoti gribētos zināt, kā viņi ģērbās, kas gāja uz baznīcu vai citās reizēs. Mums pārsvarā ir tā laika fotostudiju bildes.
“Tagad, kad dāmām pie mums jau ir tērpu kolekcija, gribam to papildināt ar tērpiem kungiem. Jo arī 19. gs. nebija jau tikai kalpu tērpi no lina, bija arī vadmalas uzvalki. Par to ir jāpadomā. Neesam jau nekāda pils vai muiža, taču jāmēģina atrast tērpus, kas būtu tuvi un raksturīgi turīgai pusmuižas zemnieku sētai”, par nākotnes iecerēm stāsta Inese.
Noskaidrots, ka 19. gs. otrās puses garderobē dominēja zaļa, tumši sūnu zaļa, melna, tumši zila un pelēka krāsa. Pelēkas kleitas, piemēram, atsvaidzināja mežģīnes, savukārt mežģīnes nebija pilnīgi baltā, bet gan bēša krāsā. Tās nebija arī ideāli izgludinātas.
Rasma Ivbule šūšanu apguvusi pašmācības ceļā. Viņa trīs gadus strādājusi Anglijā, Šekspīra karaliskajā teātrī. Pavērojot, kā cilvēki tur savas prasmes veiksmīgi pielieto, iemācījās to arī pati.
Salīdzinot tos tērpus, kuri tapusi Daugavpils cietoksnī un Berķenelē, Rasma teic, ka Cietoksnī tie bijuši citādi – ar pompozitāti un glanci.
“Berķeneles mājas atmosfēra man ir tuva; mēbeles un vide atgādina manu bērnību, lauku mājas. Atceros vecmammu, kurai vienmēr ap galvu bija balts lakatiņš, gan uz kūti ejot, gan lauka, gan grīdas mazgājot. Un vienmēr bija brunči gari, līdz zemei. Tie man arī ļoti patika.
Arī mēbeles mūsu mājās bija līdzīgas Berķeneles stilam – skapis un pūra lāde.
Viss nāk no bērnības. Diez vai man būtu tādas atmiņas, visu dzīvi dzīvojot pilsētvidē. Visi mani brālēni, māsīcas un arī es visu vasaru dzīvojāmies pa laukiem, govis ganījām, arī slaukt mācējām, basām kājām pa rīta rasu skrējām, uz mežu gājām, sēnes, ogas lasījām,” ar sentimentu atminas Rasma.
