Bergs: Birokrātija žņaudz nost inovācijas 26
Kristīne Stepiņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Uzņēmuma “SAF Tehnika” valdes priekšsēdētājs un Latvijas Elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības asociācijas prezidents Normunds Bergs intervijā “Latvijas Biznesam” atzīst, ka pieeja inovāciju veicināšanai Latvijā ir formāla un gaidīto pienesumu uzņēmumu konkurētspējas celšanai nedod.
Kāda Latvijā ir situācija ar inovāciju attīstību uzņēmumos?
N. Bergs: Ja mani vēlas ātri nokaitināt, atliek pajautāt par vidējo temperatūru slimnīcā. Ja tajā ir 13 cilvēki, no kuriem 12 drudzī ar 40 grādu temperatūru, bet viens rāmi guļ ledus pagrabā, vidējā temperatūra būs 36,6 grādi.
Slimnīcas vadība var mierīgi rakstīt atskaites augstāk stāvošajiem, ka viss ir kārtībā. Šādi veikti aprēķini ir liela problēma jau 30 gadu garumā gan valsts pārvaldē, gan žurnālistikā, jo sarežģītiem jautājumiem nav iespējams rast ātras un vienkāršas atbildes.
Statistiski Latvijā cilvēki ar katru gadu dzīvo arvien labāk – nopelna, uzkrāj vairāk naudas, var vairāk atļauties tērēt, bet ir jāskatās, kas notiek konkrētās nozarēs un uzņēmumos.
Būtībā katrā nozarē ir trīs līdz pieci “velkošie” uzņēmumi, kas nosaka tās statistiku. Tādēļ ir vērts iedziļināties un runāt par konkrētām problēmām.
Ja runājam par inovācijām, kāpēc tās vispār ir nepieciešamas, atbilde ir pavisam vienkārša – no tām var iegūt jaunus, labus produktus vai pakalpojumus, kurus var saražot lētāk un pārdot dārgāk, gūstot lielāku peļņu.
Ikviens uzņēmums nepārtraukti nodarbojas ar jaunu produktu izpēti un attīstību, ko ar statistikas metodēm ir ļoti grūti ieraudzīt, jo daudzi uzņēmumi šos ieguldījumus noraksta izdevumos.
Tā uzņēmējiem ir vienkāršāk, jo viņiem nav nekāda labuma tos izdalīt, ja nu vienīgi padarīt laimīgākus statistikas pārvaldes darbiniekus, kuri var aizpildīt kārtējo veidlapu un lepni iesniegt atskaiti. Tas, ka Latvijā attīstās un aug apstrādājošā rūpniecība, nozīmē, ka uzņēmumi iegulda inovācijās.
To, cik daudz investīciju ir veikts inovāciju attīstībā, varam redzēt pēc tā, cik daudz mūsu valstī ir slavenu, eksportspējīgu un pelnošu uzņēmumu. Tādi ir, bet vienmēr varētu vēlēties vairāk.
Ne visu nozaru vadošie uzņēmumi ir publiski labi zināmi, jo ne visiem patīk zīmēties. Tas lielā mērā ir atkarīgs no tā, vai produkts ir paredzēts plašam patēriņam vai industrijai.
Piemēram, par “SAF Tehnika” mikroviļņu radio nezina pat fizikas skolotāji. Ne visiem uzņēmējiem patīk lielīties, viņu darbs nav šovbizness.
Visatpazīstamākie, protams, ir alus brūži, jo to produkcija ir reklāmās un veikalu plauktos. Varētu mest akmentiņu arī plašsaziņas līdzekļu dārziņā, kuri salīdzinoši maz interesējas par to, kas notiek dažādu nozaru uzņēmumos, jo tas ir daudz grūtāk nekā, piemēram, uzaicināt uz raidījumu mūziķus, kas nodzied dziesmiņu, – nav nedz jāgatavojas, nedz jāiedziļinās.
Satraukumu saistībā ar inovācijām rada arī fundamentālās zinātnes attīstība, kas tiek finansēta no valsts budžeta. Naudas trūkst, zinātnieki ir pārvērtušies par projektu rakstīšanas mašīnām.
Latvijā ir virkne lielu valsts uzņēmumu, pamatā infrastruktūras, kuru galvenā funkcija ir nevis ražošana, bet iedzīvotāju prasību apmierināšana. To vajadzību un problēmu, kuras ir pavisam īstas, risināšanai tiek tērēti vairāki simti miljonu vai pat miljardi eiro.
Problēmu un vajadzību valsts kapitālsabiedrībām, piemēram, AS “Latvenergo”, ir patiesi daudz – nepieciešamas investīcijas gan vēja un saules parkos, gan enerģijas uzkrāšanā, par kuru līdz šim neviens vispār neko nav domājis.
Izaicinājumi ir milzīgi, tāpat kā investīciju apjomi. Rietumu pasaulē infrastruktūras uzņēmumi parasti darbojas ciešā sazobē ar industriju, kas ražo visu nepieciešamo konkrētajai nozarei. Latvijā tā diemžēl nav.
Tikko ir nodibināts nacionālais kopuzņēmums “Latvijas vēja parki”, kurā plānotas investīcijas viena miljarda eiro apjomā. Vai Latvijas zinātnieki un ražotāji spētu tikt galā ar šiem tehnoloģiskajiem izaicinājumiem?
Protams. Ir simtiem un tūkstošiem risinājumu, kas šajā projektā būs nepieciešami – enerģijas uzkrāšana, dažāda veida sensoru sistēmas. Vietējie ražotāji būtu gatavi piegādāt gan mastus, gan detaļas dzirnavu spārniem, gan skrūves un uzgriežņus. No politiķiem būs atkarīgs, vai šis projekts dos grūdienu Latvijas zinātnei un ražojošajam sektoram, vai arī tā būs kārtējā garām palaistā izdevība.
Tikai pasūtītājs lems, vai un kā iesaistīt vietējos uzņēmējus šajās vērtību ķēdēs.
Jau desmit gadus Latvijā “uz papīra” eksistē Valsts lielo uzņēmumu inovāciju sistēma, kas manī izraisa tikai niknumu, jo tā pēc būtības ir tikai darbības imitācija. Dalībnieki periodiski tiekas semināros, runā par inovācijām un to nepieciešamību, paēd lašmaizītes, padzer vīnu, viens otram uzsit pa plecu, bet nekādas aktivitātes neseko.
Inovācijas – tā ir ļoti praktiska lieta un nodrošina praktiskas vajadzības. Tā ir līdzekļu ieguldīšana taustāmās lietās – laboratorijās, tehnoloģijās, materiālos, ražošanā. Šajā procesā ar semināriem un sarunām nebūt nav pietiekami.
Valsts lielo uzņēmumu vadītājiem un par attīstību atbildīgajiem darbiniekiem būtu nepieciešams veidot ciešu sadarbību ar dažādu nozaru Latvijas uzņēmumiem, kas ražo, piegādā un nodrošina šīs inovācijām nepieciešamās tehnoloģijas un materiālus, tādā veidā palīdzot Latvijas uzņēmējiem atrast ceļu pie līdzekļiem un zināšanām tiem nepieciešamo inovāciju attīstībai.
Lielākajai daļai uzņēmumu ir skaidras vajadzības attīstībai un produktu pilnveidošanai, taču Latvijā gan publiskajā, gan privātajā sektorā šīs vajadzības pieņemts apmierināt ar maģisko iepirkumu.
Tiek sacerēta specifikācija un tad vērtēts, kas ir piedāvājumā. Tradicionālām, stabilām lietām un pakalpojumiem, kas ilgi ir tirgū, un piedāvājumu ir daudz, šī pieeja lieliski der. Bet tajā brīdī, kad jāizstrādā kaut kas jauns un specifisks, šāda pieeja darbojas slikti. Un šis ir brīdis, kad varētu pieslēgties pilnvērtīgi funkcionējoša Valsts lielo uzņēmumu inovāciju sistēma un palīdzēt uzņēmumam atrast iespēju radīt šo nepieciešamo risinājumu.
Taču šādai kārtībai nepieciešamas izmaiņas normatīvajos aktos un kultūras maiņa. Ja nekas nemainīsies – turpināsim laist garām savas iespējas. Un vienmēr pietrūks naudas.
Vai garām palaista inovāciju iespēja nebija arī iepakojuma depozīta sistēmas ieviešana?
Jā, jo no diviem piedāvājumiem, kuros viens bija jauns, iepriekš neīstenots risinājums, kas balstīts jaunās tehnoloģijās un vērsts uz mašīnredzi, mākslīgo intelektu un lietotāju ērtībām, bet otrs – jau novecojoša, taču stabila un gadiem ilgi izmantota un neērta tehnoloģija, valsts pārvalde izvēlējās neriskēt un iegādāties pārbaudīto tehnoloģiju.
Tā, protams, strādā. Ir teiciens “It is safe to fail with “Coca Cola””? (“Ir droši izgāzt projektu ar “Coca Cola”” – no angļu val.). Politiski tas ir bezriska pasākums, ierēdņi izvēlas iet pa vieglāko pretestības ceļu.
Bet vai tas vienlaikus ir arī ērtākais un labākais risinājums, kas dod pienesumu Latvijas uzņēmumiem un eksportam? Kategoriski ne. Esam iegādājušies 30 gadus vecus aparātus, kas drukā ārā biļetītes, kuras jāiet kaut kur atprečot.
Labā ziņa ir, ka šie aparāti vispār strādā. Un tā mēs turpinām tradicionāli sludināt iepirkumus, lielākoties iegādāties kaut ko no ārpuses, tā vietā, lai stiprinātu Latvijas uzņēmumus un veicinātu to inovācijas.
Šobrīd spēkā esošie likumi paredz sodīt ierēdņus un valsts uzņēmumu vadītājus, ja tie iepirkuma vietā ar nozares uzņēmumiem un zinātniskajām institūcijām veidotu nākotnes produktu attīstības projektus.
Vai tiešām valsts uzņēmumos inovāciju attīstības veicināšanas ziņā viss “a priori” ir slikti?
Jā, neko labu nevaru minēt. Nepareizi, neefektīvi un nesasniedz rezultātu. Patīkams izņēmums ir “LMT” un “Mikrotik” sadarbība. Taču tas ir pārāk maz. Var un vajag daudz vairāk.
Kāds būtu risinājums? Ko vajadzētu uzlabot likumdošanā, lai veicinātu gudru inovāciju piesaisti?
Vajadzētu radīt Inovāciju likumu un izveidot tādu sistēmu, kas lielajiem valsts uzņēmumiem uzliktu ar pienākumu 10% no gada iepirkumu summas ieguldīt inovāciju radīšanā, ar nosacījumu, ka valsts uzņēmumu produktu un pakalpojumu attīstītāji strādā kopā ar industrijas pārstāvjiem un rada projektus to vajadzību risināšanai.
Sabiedrībā vārds “inovācijas” visbiežāk asociējas ar jaunuzņēmumiem un visu, kas ar tiem saistīts, proti, inkubatoriem, hakatoniem, riska kapitālu un biznesa eņģeļiem. Taču Latvijā vēl joprojām ir tikai viens “vienradzis” (viena miljarda ASV dolāru vērtību sasniedzis jaunuzņēmums)…
Pirms pāris gadiem neviens pat iedomāties nevarēja, ka kreklu drukātava būs tas uzņēmums, kurš pirmais spēs piesaistīt investīcijas, sasniedzot viena miljarda ASV dolāru novērtējumu.
Vienradži pasaulē gūst plašu publicitāti, taču lielā mērā tas ir šovbizness. Patiesībā vienradžu kultūra ir tāds aizejošs etaps. Ārkārtīgi lielie un pat nereālie šo uzņēmumu vērtējumi rodas no priekšstata vai pieņēmuma, ka to produktus var ļoti viegli mērogot, iegūstot pietiekami lielu globālu klientu skaitu. Riska kapitālistiem tā ir sava veida rulete jeb azartspēles.
Viņi liek likmes uz zirdziņiem cerībā, ka tie spēs aizraut līdz nākamajam līmenim. Tam ir maz sakara ar pelnītspēju. Piemēram, igauņu slavenais vienradzis “Bolt” joprojām nes zaudējumus, tāpat “Uber” un “AirBnB”.
Visa šo uzņēmumu inovācija būtībā ir aplikācijās bāzēts dispečerdienests un lietotājam ērta saskarne (“user interface”), to izaugsme pamatā slēpjas mazajā atalgojumā darbiniekiem un nodokļu apiešanā.
Es nekādā veidā negribu noniecināt jaunuzņēmumus, tie ir svarīgi un vajadzīgi, bet tas ir tikai viens no jaunu produktu radīšanas ceļiem.
Daudz biežāk inovācijas rodas bez skaļas mūzikas, forumiem, prezentācijām un “pičiem”. Uzņēmumos. Klusumā. Vai arī mētājoties ar skrūvgriežiem un skaļi strīdoties. Mēs esam dažādi, un inovāciju ceļi ir dažādi. Inovācijas slēpjas katrā sīkumā, prasmē atrast labāku materiālu, tērēt mazāk enerģijas utt.
Kurām nozarēm šobrīd ir vislielākais potenciāls inovāciju ieviešanai?
Ir ļoti bīstami šajā ziņā kaut ko prognozēt, jo var sanākt tāpat kā ar kreklu drukātavu. Pareģot, kur būs lielākā inovāciju vilkme, nav iespējams, jo katrā nozarē ir ko attīstīt un uzlabot. Šobrīd vislielākie globālie izaicinājumi ir enerģētikā.
Tai seko dzeramais ūdens un aizsardzības joma, kurai saistībā ar esošo ģeopolitisko situāciju šobrīd ir daudz vajadzību un naudas. Covid-19 pandēmija ir devusi milzu grūdienu vakcīnu izstrādei un dažādām medicīnas tehnoloģijām.
Arī šī būs aktuāla tēma. IT, mašīnmācīšanās algoritmi, ko mēdz saukt arī par mākslīgo intelektu, videokonferences, attālinātā darba organizēšana, mācīšanās procesu automatizēšana, 3D drukāšana, mehānisku sistēmu strukturālo slodžu aprēķini, kas dod iespējas ražot produktus, būtiski taupot materiālus u. c.
Inovācijas var būt arī zeķēs un apakšbiksēs, sviestā, sierā vai kartupeļos. To bieži vien daudziem ir grūti saprast, jo šķiet, ka inovācijām noteikti ir jābūt saistītām ar kosmosu.
Cik nozīmīga ir bijusi Eiropas Savienības (ES) fondu naudas piešprice inovāciju attīstībai Latvijā? Kuras ir bijušas jēgpilnākās atbalsta programmas?
Jēdzīgākā ir Kompetenču centru programma, kas tiek finansēta jau desmit gadus. Taču visās ES fondu programmās, tostarp tajās, kas saistās ar inovācijām un zinātni, Latvija izceļas ar ārkārtīgi lielu birokrātiju un spēju paplašināt interešu konflikta definīciju līdz kosmiskam apmēram, kā rezultātā viens latvietis no otra latvieša neko nopirkt nevar.
Trešās pakāpes brālēns, kuru tu dzīvē nekad neesi redzējis, var tev radīt milzīgas problēmās.
Rezultātā tādās mazās sabiedrībās, kāda ir Latvijā, procesi bieži vien tiek paralizēti un vēlamais efekts netiek gūts.
Valsts pārvalde kopumā ir uz procesu, nevis rezultātu orientēta. Ierēdņi nespēj izvērtēt inovācijas, iedziļināties jautājumos un risināmajās problēmās pēc būtības. Darbošanās, imitējot rūpīgu valsts maka kontroli, tiek panākta ar nenormālu normatīvismu.
Respektīvi, birokrātija žmiedz nost inovācijas?
Absolūti precīzi. Liela daļa no šausmām, kurās esam nonākuši, ir radušās, pateicoties “gaišajiem spēkiem”.
Kad naudas plūsmu kontrolēšanas lozungi tiek izkliegti no priekšvēlēšanu teltīm, ir viena lieta, bet, kolīdz tos savā darbībā ievieš ierēdniecība, tie pārvēršas par toksisku naudu.
Kāpēc igauņiem ir seši vienradži, īpaši gribu uzteikt “PipeDrive” un “TansferWise”, bet mums tikai viens? Kāpēc IT pasaulē un inovāciju atpazīstamības ziņā Igaunija ir mums priekšā?
Tāpēc, ka četri igauņu programmētāji, “Skype” radītāji, nopelnīja 200 miljonus eiro un visu naudu ielika nākamajos biznesos, kuri “izšāva”, pateicoties tam, ka Igaunijā nebija nekādas birokrātijas attiecībā pret biznesa eņģeļu investīcijām.
Latvijā visa inovāciju nauda ir institucionāla nauda ar lielu ES līdzfinansējuma daļu, kā rezultātā visa vara ir naudas apsaimniekotāju – birokrātu rokās.
Kā uzņēmumam “SAF Tehnika” sokas ar inovāciju ieviešanu?
Augam nikni, pelnām daudz, tātad iet labi.
