Paradumus zaļajā virzienā visātrāk mainot… maks. Kā Freiburgā cilvēkus izsēdināja no auto 13
Ieva Alberte, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Freiburgā tikai 21% iedzīvotāju brauc ar auto un daļa no tiem dzīvo tik ekonomiskās mājās, ka ziemā komunālie maksājumi veido vien ap 50 eiro. Pavisam drīz Vācijā sāks ražot automašīnas ar saules paneļu jumtu, kas radīts tieši Freiburgā.
Ātrums pilsētā 30 km/h
Pat tēja ir zaļa – Freiburgas vides departamenta vadītājs Klauss fon Cāns uz interviju ierodas ar termosu. Siltums vajadzīgs, jo ikdienā viņš pārvietojas ar elektrisko velosipēdu.
Kāds ir iemesls, kāpēc Freiburgai izdevies sazaļot? “Pārmaiņas nenotiek ātri,” viņš saka.
Pirmsākumi Zaļajam kursam sākās pirms aptuveni 40 gadiem. Fon Cāns rāda grafiku, kur redzams, ka ar automašīnām tolaik pilsētā brauca 39% (tolaik bija 183 000 iedzīvotāju) un velosipēdu – tikai 15%, tramvaju – 11% un kājām gāja 35%. Lai mazinātu CO2 izmešus un izsēdinātu cilvēkus no automašīnām, palēnām tika likvidētas autostāvvietas, paplašināti esošo tramvaju maršruti, attīstīti veloceliņi. Vairākās ielās parādījās ātruma ierobežojumi 30 km/h.
“Pilsētā izmaiņas jāveic pamazām, jo paradumu maiņa prasa laiku. Visam jābūt ērti lietojamam un veidotam tā, lai cilvēks justos atbalstīts. Pārdomātam jābūt katram sīkumam,” saka fon Cāns.
Nu jau piekto gadu pilsētā aptuveni 90% ielu ir braucamas ar 30 km/h. Nokļūt no punkta A uz punktu B ar auto nav ātrāk kā velo vai tramvaju. Dati par 2016. gadu rāda, ka ar kājām Freiburgā pārvietojas 29% (par 10% mazāk nekā pirms 40 gadiem), ar velosipēdu – 34%, tramvajā brauc 16% un automašīnās sutinās tikai 21% no 227 000 iedzīvotāju.
Fon Cāns stāsta, ka par ātruma ierobežojumiem autovadītāji sūdzējušies gadiem ilgi un sūdzas joprojām, “un tas ir labi, jo viņi aizstāv savas tiesības”. Tomēr vairums pilsētas satiksmes sistēmu novērtē.
Paradumu maiņa
Vidējais freiburdzietis nebūt nav vegāns vai ar divām augstākajām izglītībām – pilsētā ir daudz sociālo slāņu. “Freiburgā ir visvairāk ekoveikalu uz vienu iedzīvotāju Vācijā. Tas nav elitārs iepirkšanās veids, cenas ir pieejamas,” komentē fon Cāns.
Aicināts skaidrot, kas cilvēku paradumus zaļajā virzienā maina visātrāk, viņš atbild: “Maks. Līdzko saproti, ka vari ietaupīt, paradums pieķeras vieglāk. Man gan šķiet, ka atbildība pret vidi jāpiedzīvo pašam, jo tikai tad nāk apjausma, cik tas ir skaisti un vērtīgi.”
Daļa Freiburgas domes darbinieku, kopskaitā 3500, brauc ar dienesta elektroauto. Jaunuzceltā domes ēka ražo elektrību, jo visa tās fasāde ir saules paneļos. Pati pilsēta izskatās gatavais paraugs nākotnes pilsētai. Fon Cāns šūpo galvu: “Ne, mums ir tik daudz, ko darīt CO2 un klimata jomā. Jāizbūvē vēl plašāks tramvaju tīkls, lai arī pēdējos desmit gados tapušas trīs jaunas līnijas.”
Mērķis ir kļūt klimatneitrāliem un pārtikt no biogāzes, zemes gāzes, nevis pirkt gāzi no Krievijas. Pilsētā joprojām esot par daudz automašīnu.
Taps jauns kvartāls
Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena nesen uzsvēra, ka 2050. gadā Eiropai jākļūst par pirmo klimatneitrālo pasaules daļu. Un tas būtu – būvēt ekoloģiskus un ilgtspējīgus mājokļus, par ikdienas dzīves sastāvdaļu padarīt pārstrādi, atjaunojamos energoresursus un bioloģisko daudzveidību.
Freiburga ir labs piemērs. Klimatam draudzīgu ēku būvēšana, izmantojot pārstrādātus materiālus un atjaunojošās enerģijas, ir ikdiena.
Plānots, ka 2023. gadā taps 110 hektārus liels klimatneitrāls dzīvojamais kvartāls Dītenbaha, kurā 2042. gadā varēs mājot ap 16 000 iedzīvotāju. Viens tāds kvartāls pilsētā jau ir – Vobana. Bijušo kazarmu vietā ir trīs līdz piecu stāvu dzīvokļu mājas, kurām gar degunu kursē tramvajs un gluži vai uz ielas uzbūvētas garāžas velosipēdiem.
Kvartāla gids Hans Jurgens Švanders stāsta, ka pasīvās mājas Vobanā projektētas tā, ka visu gadu ir 16 grādus silts un ziemās vajag tikai nedaudz ieslēgt apkuri: to nodrošina saules paneļi uz mājas jumta, zemes siltums un speciāla ventilēšanas sistēma – apmainot gaisu – siltumu atstāj mājas iekšpusē. To sauc par rekuperāciju.
Štutgartes arhitekta rokraksts jūtams visās Vobanas mājās, kuru balkoni slīgst un vijas bazilikos un lavandās. Mājas ir energoefektīvas, jo pasīvajām mājām noteikts nepārsniegt 15 kwh/m2 energopatēriņu. Lai iedzīvotājiem nebūtu jābrauc tik bieži uz veikalu, reizi nedēļā ir vietējo zemnieku tirdziņš.
Vobana kvartāls ir 40 hektārus liels, 6000 iedzīvotāju vidējais vecums ir 29 gadi. Vācietei Rodelai, kura dzīvo Vobanā kopš pirmsākumiem, ir virs 30. Viņa stāsta, ka šo rajonu izvēlējusies, jo tas sakritis ar viņas iekšējo pārliecību. Viņai nav automašīnas, strādā no mājām. Viens mīnuss dzīvei Vobanā esot: “Kaimiņi ir ļoti tuvu. Izej uz balkona, un kaimiņš burtiski sēž blakus.”
Plusu ir vairāk – komunālie maksājumi viņas un vīra 100 m2 dzīvoklim veido ap 50 eiro mēnesī. Jā, kredīts esot jāmaksā, un nebūt ne maz, taču “tas ir ieguldījums nākotnē”, smaida Rodela.
Aklie Covid-19 randiņi un dienesta velosipēdi
Freiburgā arī uzņēmumi ir zaļi. Viens no tiem – “JobRad” – velosipēdu līzinga kompānija, kas uzņēmumus apgādā ar dienesta ciskadriļļiem. “Augam strauji – pirms trim gadiem bija divsimt, patlaban – četrsimt darbinieku visā Vācijā,” saka uzņēmuma ilgtspējas vadītāja Kristela Neliusa, kura strādā Freiburgas birojā. Sarunājamies uz terases, lai nebūtu inficēšanās riska.
Neliusa norāda, ka pavisam netālu top jaunā “JobRad” ēka, kur būs telpas lietus apģērba žāvēšanai un daudz dušu. Patlaban lielākā daļa darbinieku strādā attālināti un, lai socializētos, vadība izlēmusi taisīt aklos pusdienu randiņus – speciāla programma izlozē pusdienu partneri, kurš datora kamerā mājās pusdieno, tādējādi sastādot kompāniju. Tā darbinieki savā starpā iepazīstas.
“JobRad” ideja pieder Ulrikam Predigeram no Freiburgas. Viņš strādāja medicīnas tehnikas firmā, kas bija piešķīrusi viņam dienesta automašīnu. Predigers lielākoties brauca uz darbu ar velosipēdu un auto stāvēja. Kādu dienu 2007. gadā viņš darba devējam ieminējās auto vietā sagādāt velosipēdu. Vadītājs atteicās. Nodokļu atlaides pienākoties tikai dienesta auto. Tas tiesa, jo kopš 1990. gada dienesta automašīnas ir privileģētas ar īpašu nodokli, ko ik mēnesi nomaksā darbinieks (1% no automašīnas vērtības) – tas viņam dod iespēju auto lietot privātām vajadzībām, par remontu un degvielu rūpējas darba devējs.
Bezgalīgi tālu braukt nevar, pie konkrētiem kilometriem “ieslēdzas skaitītājs”.
Predigers nolēma mainīt šo sistēmu un 2012. gadā panāca nodokļu izmaiņas. “JobRad” kļuva par pirmajiem, kas Vācijā piedāvā dienesta velo – gan klasiskos, gan elektriskos. Šobrīd vairs nav vienīgie, taču lielākie gan. “JobRad” klienti ir gan milzis “Bosch”, taču mazi uzņēmumi ar pieciem cilvēkiem. Neliusa stāsta, ka klienti priecājas, ka pēc ilgiem laikiem sapulces sākas laikā, jo neviens vairs nesēdēja korķī.
Daudzi atzina arī to, ka darbiniekiem izrakstīts mazāk slimības lapu. Neliusa atsaucas arī uz Minhenes tehniskās universitātes pētījumu, kas apliecina – regulārie velobraucēji slimo mēnesī divas dienas mazāk nekā tie, kuri brauc uz četriem riteņiem vai sabiedriskajā transportā.
“Pēc trīs gadu līzinga iespējams velosipēdu izpirkt, daudzi to izmanto,” stāsta Neliusa. Īpaši tas bijis jūtams šopavasar Covid-19 laikā. Tad pieauga arī klientu skaits. Neliusai nav ļauts atklāt datus, cik tieši velosipēdu pieder “JobRad,” taču viennozīmīgi to esot vairāk par 500 000. Ko darīt, lai cilvēkus pārsēdinātu no auto uz velo?
“Jāmainās vērtībām un videi apkārt. Jāsaprot, ka liela un dārga automašīna nesignalizē par statusu un sasniegumiem,” saka Neliusa.
Benzīna vietā saule
Lielākais saules enerģijas institūts Eiropā ir Freiburgā. “Frauenhof ISE” (“Institut for Solar Energy”) darbojas kopš 1981. gada un darbības jomu ir daudz, tajā skaitā pētījumi par ūdeņraža tehnoloģijām. Dr. Holgers Noihauss vada komandu, kas strādā pie saules paneļu jumta automašīnu virsbūvēm. Sākot sarunu, viņš uzliek masku un atver logu, lai kabinets vēdinātos. Tad datorā rāda automašīnas prototipu.
Ar saules paneli klāts elektroauto jumts saražo tik daudz elektrības, ka gadā var nobraukt 2000 km. Ja ar paneļiem noklātu arī durvis un motora pārsegu, tad – 6000 km.
“Darbināt auto ar saules baterijām nav nekas jauns. Mēs esam īpaši ar to, ka radījām materiālu, ko izmantos auto, kurus ražos ikdienas vajadzībām, – pasažieru automašīnām,” saka Noihauss, “jumtu iespējams izgatavot jebkurā krāsā, un tas ir “skaists, no visiem leņķiem raugoties. Jumti ir arī caurspīdīgi ar panorāmas skatu.”
Izaicinājums bijis motora pārsega materiāls, jo tam jābūt tādam, lai avārijas gadījumā būtu elastīgs. Pērn autoizstādē Frankfurtē “Frauenhof” stends ar saules paneļu jumtu esot raisījis lielu interesi un sarunas sākušās ar septiņiem auto ražotājiem visā pasaulē. Tuvāko mēnešu laikā tiks publiskots, ar kuru autoražotāju sadarbība noslēgta.
Pētnieks apliecina tikai vienu – tas būs vācu automobiļu ražotājs. Pārdošanā auto ar šādu jumtu varētu nonākt pēc pāris gadiem – sākotnēji plānots, ka tie būs tikai elektroauto, vēlāk arī – ar degvielu darbināmie. Par cenu Noihauss neņemas spriest, vien nosaka: “Saules baterijas sen vairs nav nekas ekskluzīvs, tāds jumts izmaksā ap 200 eiro.”
“Frauenhof” institūta darbinieki savos e-pastos atvadās, rakstot: “Ar saulainiem sveicieniem!” Tieši tāda arī ir sajūta, ejot pa Freiburgas ielām – saulaina, jo zaļa.
