Belte: jaunajā sezonā LTV redzēsim arī jaunas sejas 0
Lai uzzinātu, kādas pārmaiņas Latvijas Televīzijas skatītāji ieraudzīs jau šoruden, redakcijā uz sarunu ielūdzām Latvijas Televīzijas valdes priekšsēdētāju Ivaru Belti. Viņu iztaujāja žurnālisti Māra Libeka, Voldemārs Krustiņš, Anita Bormane un “Latvijas Avīzes” valdes priekšsēdētājs Guntars Kļavinskis.
M. Libeka: – Jūs solījāt palielināt sabiedriskās televīzijas skatītāju skaitu un auditorijas apmierinātību ar raidījumiem. Kad solījumi sāks īstenoties?
I. Belte: – Latvijas televīzijas galvenās prioritātes patlaban ir ziņas un kultūra. Pie tā daudz strādājam, lai pienācīgi sagatavotos rudens sezonai. Gatavojam jaunus raidījumus un uzlabojam vecos. Skatītāji varēs ieraudzīt arī jaunas televīzijas sejas, ekrānā atgriezīsies daži jau pazīstami žurnālisti, kas ilgāku laiku nav redzēti. Mārketinga nodaļa vēl pāris nedēļas man neļauj izpaust visas ieceres. Taču skatītāji jau uzzinājuši, ka viņi skatīsies, piemēram, mazliet citādu Kārļa Streipa raidījumu “Skats no malas”. Mēs par to priecājamies, jo pazīstamas sejas Latvijas Televīzijā varētu dot būtisku pienesumu.
– Vai “Skats no malas” aizstās pašreizējo “100. panta preses klubu”?
– Ne gluži. Būs mazliet citādi. Patlaban vēl grūti runāt par raidījumu izkārtojumu, bet galvenie akcenti būs ziņu blokā. Katrai ziņai ar dažādiem elementiem ir jākļūst redakcionāli spēcīgākai. Tur mēs pilnveidosimies. Esam investējuši naudu nakts ziņās, kas ziņu dienestam piešķir būtisku dinamiku.
Televīzijas skatītājiem piedāvāsim dažādus sarunu raidījumus. Piestrādāsim, lai šiem raidījumiem būtu redakcionālāks dziļums. Atsevišķiem jau zināmiem raidījumiem tiks mainīti vadītāji. Jauna seja būs “Sastrēgumstundai”, jo Gundars Rēders patlaban strādā pie pilnīgi jauna projekta.
Esmu gandarīts, ka paplašināsies analītisko raidījumu daļa. Tas gan nenotiks no septembra, bet vairāk uz ziemas pusi.
Esam palielinājuši arī kultūras raidījumu apjomu, par to skatītāji varēs pārliecināties rudenī. Būs arī kultūras ziņas, tās tiks pārraidītas skatītākajā laikā.
– Vai kultūras raidījumu vadītāja meklējumi ir vainagojušies panākumiem?
– Meklējumi turpinās. Mums ir nepieciešams spēcīgs profesionālis, kas šo sfēru varētu pacelt pilnīgi citā – daudz augstākā līmenī. LTV ir vienīgā, kas to spēj izdarīt, jo, pirmkārt, komerciālie kanāli ar kultūru daudz nenodarbojas un, otrkārt, Rīga 2014. gadā kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu. Šim mērķim ir atvēlēts nozīmīgs finansējums, un mēs esam gandarīti, ka LTV tiks atspoguļota liela daļa svarīgāko notikumu. Lielais darba apjoms prasīs profesionālu un saspringtu darbu, tāpēc mēs meklējam gan labu menedžeri, gan kultūras raidījumu vadītāju ar pieredzi televīzijā.
A. Bormane: – Daudz kas būs atkarīgs ne tikai no konkrētās personības, kuru atradīsiet, bet arī no vadības prasībām. Būtu interesanti uzzināt, kāds būs vadības konceptuālais redzējums kultūras tematikas atspoguļojumam?
– Par raidījumu “100 grami kultūras”. Man šķiet, ka vajadzētu izvērtēt, ko devušas pārmaiņas. Lai gan lēmums nebija viennozīmīgi traktējams un izraisīja plašas sabiedrības reakciju, fakti liecina, ka tas ir bijis pareizs. Aptauju dati liecina, ka raidījumam lojālā auditorija nav samazinājusies, tā joprojām turpina skatīties šo raidījumu, neraugoties uz to, ka LTV tas tiek pārraidīts citā laikā. Diemžēl 7. kanālā, kur arī bija iespējams to noskatīties, “100 gramus kultūras” tikpat kā neskatījās.
Par pamatu šim lēmumam ņēmu aprēķinus un speciālistu viedokli. Galu galā mēs tomēr auditoriju nezaudējām, tātad nekļūdījāmies.
Raidījums “100 grami kultūras” tiks uzlabots. Viena daļa būs aktuālā informācija kopā ar ziņām, otra daļa būs analīze un iztirzājums – garākas intervijas, portreti un pētījumi. Mēs kultūrai kopumā atvēlēsim vairāk laika nekā iepriekšējā sezonā.
Kultūras laukā mums ir daudz labu lietu, kuras rādīsim un kuras esam iegādājušies. Sāksim ar teātra izrādēm sestdienās. Mēs virzīsimies uz Eiropas kino izlasi, ko varētu rādīt LTV skatītājiem.
Nākamā gada beigās Rīgā būs liels pasākums – Eiropas Kinoakadēmijas balvas pasniegšana, ko varēs vērot arī sabiedriskajā televīzijā un kā pārraidīšanā tiks izmantoti visi iespējamie resursi, lai skatītājiem piedāvātu labas intervijas ar šā pasākuma viesiem.
M. Libeka: – Starptautiski pazīstamais jurists Egils Levits nesen izteicās, ka Latvijas informatīvi publiskā telpa ir maza apjoma un diezgan zemā līmenī, turklāt sašķelta latviskajā un krieviskajā. Krieviskā sabiedrības daļa dzīvo no Krievijas telpas informācijas. Kā sabiedriskā televīzija grasās krieviski runājošo sabiedrības daļu pievērst norisēm Latvijā? Kas tiek darīts, lai uzlabotu valstij lojālo publisko telpu?
– Levita kunga traktējums ir ļoti precīzs. Daudz tiek runāts par to, ka krievvalodīgie vairāk skatās krieviskos kanālus. Turklāt mēdzam atzīmēt, ka arī latvieši skatās krievu valodā raidošos televīzijas kanālus. Mans pienākums ir uzraudzīt šo procesu, un es šo ainu redzu ciparos – izskatās diezgan dramatiski. 2008. gadā, kad sākās krīze un tika samazināts budžets, LTV nogrieza budžetu par ļoti ievērojamu naudas summu un tāpēc bija jāatsakās no televīzijas seriāliem, un skatītāji sameklēja citus viņus interesējošus raidījumus. Tieši par tādu daļu, par kādu samazināja skatīšanās laiku nosacīti latviskajos kanālos, proporcionāli pieauga Krievijas kanālu skatīšanās laika daļa. Ja uz šo jautājumu paskatāmies vēl plašāk, redzam, ka,
pēc mediju pētījumu aģentūras TNS datiem, vecuma grupā no 35 līdz 65 gadiem pirmais un skatītākais kanāls Latvijā patlaban ir Pirmais Baltijas kanāls. Latviešu skatītāju īpatsvars tajā ir ap 20 procentiem. Lieki teikt, ka tas jau kļūst ļoti, ļoti nopietni.
Diemžēl šo procesu Ministru kabinets un Ministru prezidents nevēlas saprast. Kāds tad ir sabiedriskā medija uzdevums, kāpēc Latvijas televīzijai nepieciešams papildu finansējums, un kāpēc Latvijā ir nepieciešams spēcīgs sabiedriskais medijs – tās ir tēmas, kas noteikti jāiztirzā, jo tām ir liela nozīme cilvēku uzskatu veidošanā.
Mēs šobrīd runājam par konkurenci ar medijiem, kuri dienā tērē apmēram miljonu dolāru. Saturs ir saprotams, valodas barjeru nav, un konkurences ceļā mēs zaudējam latvisko informatīvo telpu. Pašreizējā brīdī ar pašreizējo finansējumu mūsu piedāvājums krieviskajam skatītājam ir vājš, salīdzinot ar to, ko piedāvā citi mediji. Diemžēl Latvijas valstij nav plāna situācijas uzlabošanai.
A. Bormane: – Kādā jūsu intervijā, kad stājāties amatā, lasīju, ka jums esot nodoms milzīgo Zaķusalas ēku optimizēt, ka jūs pats esat gatavs mainīt savu 19. stāva kabinetu pret noliktavas telpām. Vai esat to izdarījis?
– Mana pozīcija tiešām ir tāda, ka esmu gatavs pirmais pacelt karogu un rādīt priekšzīmi.
Televīzijas ēka ir neracionāli apdzīvota – tehniskie darbinieki atrodas vienā stāvā, cilvēki, kas atbild par saturu, – citā, vadība vēl kaut kur citur. Mans priekšlikums ir LTV izvietot pirmajos četros piecos stāvos vienkopus un pārējo ēkas daļu izīrēt. Tā mēs varētu iegūt arī papildu finansējumu. Diemžēl pagaidām man rokas ir par īsām, lai visu, kas iecerēts, izdarītu vienā rāvienā.
M. Libeka: – Vai starp tām raidījumu vadītāju sejām, ko skatītāji ieraudzīs rudenī, būs arī Jānis Domburs?
– Esmu vairākkārt ticies ar Jāni Domburu. Jautājums ir sarežģīts, jo Jānis Domburs jau otro reizi tiesājas ar Latvijas Televīziju un nav piekritis mūsu mierizlīgumam. Ja priekšā ir tiesu darbi, nebūs iespējams viegli un ātri vienoties ar žurnālistu. Būtu nepareizi, ja mēs, nepabeidzot tiesvedību un juridiskos disputus, sāktu veidot jaunas attiecības. Izstudējot Jāņa Dombura iepriekšējās darba gaitas Latvijas Televīzijā, redzu, ka ir sakrājies pamatīgs fails ar saraksti, ar pretenzijām un citām lietām. Man šķiet, ka jāsāk ar tīrām attiecībām un taisnām līnijām. Vai mums izdosies līdz rudenim izveidot šādu situāciju, tas ir smags jautājums.
– Lai cilvēki varētu kvalitatīvi lemt par sabiedrību un valsti, kurā viņi dzīvo, sabiedriskajai televīzijai vajadzētu krietni vairāk orientēties uz savu valsti un ne tik daudz uz Ķīnu, Japānu, Āfriku un citām ārpasaules vietām. Par to visu var izlasīt interneta portālos, bet oriģinālraidījumus par norisēm Latvijas valstī viņi neuztaisīs.
– Es piekrītu šai pozīcijai. Diemžēl esmu saskāries ar to, ka žurnālistu zināšanas par procesiem Latvijā ir ļoti virspusējas. Izpratne par to, kas notiek valstī, ir katastrofāli zemā līmenī. Piemēram, par to, kas notika ar Hipotēku un zemes banku, kas ar “Parex banku”, trūkst izpratnes par aktuāliem procesiem. Tā dažkārt nonāk līdz komismam. Apzinoties, ka Latvijas žurnālisti ir jāliek pie darba, man kā vadītājam ir jānodrošina iespēja žurnālistiem pilnveidot savas zināšanas. Esam ķērušies pie šī darba. Piemēram, šodien LTV bija seminārs ar pieaicinātiem cilvēkiem par eiro jautājumiem, otra tēma, kas žurnālistu auditorijā tiks cilāta tuvākajā laikā, būs nākamā gada valsts budžeta jautājumi. Mēs sāksim veidot uz kvalitāti orientētu iekšējo LTV žurnālistu vidi.
V. Krustiņš: – Reiz jūs esat saskatījuši Pirmā Baltijas kanāla dominanti jeb ietekmi, vai esat no sava redzes viedokļa izanalizējuši, kādas ir šī kanāla lielākās iespējas, ko tas prot izmantot?
– Nav tā, ka mēs nezinām vai mums nepietiek informācijas par to, kā dara krieviski raidošie televīzijas kanāli. Es biju viens no tiem cilvēkiem, kuri Pirmajā Baltijas kanālā izveidoja profesionālu komandu un sakārtoja procesus šajā uzņēmumā. Tas bija četru piecu gadu mērķtiecīgs un izaicinošs darbs manā vadībā. Skatoties šobrīd Pirmo Baltijas kanālu, daudzas lietas, par kurām pirms pieciem gadiem saķēru galvu, ir krietni uzlabojušās. LTV daudz ko dara ievērojami neprofesionālāk. Pārmaiņām ir nepieciešams laiks.
– Ko jūs darīsiet, labi zinādams, kas jādara?
– Es redzu diezgan daudzas līdzības starp Latvijas televīziju un Baltijas mediju aliansi, kurā ietilpst Pirmais Baltijas kanāls. Es labi saprotu, pie kā jāķeras un kādas prioritātes dos rezultātu un efektu. LTV viennozīmīgi ir konkurētspējīgs uzņēmums. Ir ļoti labs ziņu dienests, ir daudzas būtiskas iestrādes, varbūt brīžiem neefektīvas, brīžiem viena nodaļa ar otru nekomunicē, ir kaut kādas iekšējās īpatnības, bet kopumā uzņēmums izskatās konkurētspējīgs. Man šķiet – nebūs ilgi jāgaida, kad skatītāji ieraudzīs uzlabojumus.
Diemžēl ne atsevišķi raidījumi, ne televīzija kopumā nav pētījusi, ko skatītājs skatās vai neskatās. Šādas analīzes nav bijis. Tur nav svarīgs reitings, par ko man nereti pārmet, pārprotot un uztaisot mani par tādu reitingu pakaļskrējēju. Tā ir profesionālā informācija, kas būtu nozīmīga katram redaktoram. Viņam taču jāzina, vai skatītājs ir skatījies attiecīgo raidījumu un kurā minūtē viņš ir pārtraucis to darīt. Tas dotu daudz informācijas šo raidījumu kvalitatīvai uzlabošanai.
Redzu, ka pēdējās trīs nedēļās sāk veidoties LTV radošās komandas vide, veidojas izpratne par to, kas mums ir vajadzīgs. Sāk veidoties iekšējā kritika, kur cilvēki vairs nav mierā ar to, kas ir, un kur viens otru uzrunā ar aicinājumu uzlabot darbu. Manā skatījumā tas ir milzīgs solis uz priekšu.
Ja mēs pareizi saliksim kopā jaunās LTV nodaļas ar LTV bagāto pieredzi, zināšanām un tradīcijām, mēs varētu panākt būtisku rāvienu uz priekšu.
A. Bormane: – Vai LTV plāno raidījumus par vēsturi? Cik tālu ir realizējusies ideja par vēsturisku seriālu “Zīmogs sarkanā vaskā”?
– Šis projekts ir tapšanas stadijā. Filmas koncepcija ir ļoti interesanta, bet seriālam nepieciešams būtisks finansējums – viena sērija izmaksā ļoti dārgi. Jāizsver svaru kausos, ko par šo naudu varētu izdarīt kultūrā citos veidos un kāds ieguvums būs, ja to ieguldīs tikai vienā projektā.
Ziņas, kultūra, kā arī sasniegumi, kur viena daļa ir sports, ir tie trīs pīlāri, pie kuriem patlaban cītīgi strādājam. Apkārt tiem ir tiesības būt arī izglītojošām un vēsturiskām lietām, kā arī dažādiem izklaides raidījumiem. Tas kopā cels latviešu tautas pašapziņu.
Revolūcijas televīzijas ekrānā nebūs, bet būs skatītājiem patīkamas pārmaiņas.
