Belovežas vienošanās nesagrāva PSRS 6
Ja 1991. gada 8. decembrī Belovežas gāršā nebūtu parakstīts līgums par PSRS likvidēšanu un Neatkarīgo Valstu Savienības (NVS) izveidi, konflikts starp Krieviju un Ukrainu sāktos daudz agrāk un PSRS vienalga sabruktu, tikai tad jau asiņaina un pasaulei neprognozējama pilsoņu kara rezultātā, uzskata viens no Belovežas līguma sagatavotājiem, bijušais Baltkrievijas ārlietu ministrs Pjotrs Kravčenko.
Belovežā konstatē PSRS galu
Kravčenko, kurš vadīja Baltkrievijas ārlietu resoru laikā no 1990. līdz 1994. gadam, nesen apmeklēja Rīgu un LU Akadēmiskajā bibliotēkā uzstājās ar priekšlasījumu “Padomju Savienības krahs (Belovežas vienošanās): mīti un realitāte”. Viesis atgādināja, ka saistībā ar minēto vienošanos ir daudz aplamu apgalvojumu, ka tā “sagrāvusi PSRS”. Patlaban Maskavā dzīvojošais ekspolitiķis uzsvēra, ka PSRS krahs bijis objektīvs – pārāk katastrofālā stāvoklī bija ekonomika, un varētu nosaukt vēl virkni iemeslu, kas padarīja Padomju Savienību dzīvotnespējīgu. Belovežas vienošanās nebija ne tā laika Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas vadītāju “nodevība”, ne “ASV inspirēta sazvērestība” ar mērķi sagraut PSRS. Belovežas dokumenta parakstīšanas brīdī PSRS vairākus mēnešus jau bija tikai valsts uz papīra. Baltijas valstis pēc augusta puča nodalījās uz neatgriešanos, citas republikas pasludināja suverenitāti; bijušās impērijas nomalēs plosījās etniskie konflikti un kari; ekonomika bija sagruvusi; varas orgāni nespēja pildīt savas funkcijas. Belovežas vienošanās tikai konstatēja faktu – PSRS galu.
Jeļcins sliecies saglabāt PSRS
Pjotrs Kravčenko klātesošajiem zvērēja, ka Krievijas prezidentam Borisam Jeļcinam, Ukrainas prezidentam Leonīdam Kravčukam un Baltkrievijas Augstākās padomes priekšsēdētājam Staņislavam Šuškevičam ierodoties valdības medību rezidencē Viskuļos, Belovežas gāršā, nekāda vienošanās teksta nav bijis. Bijusi vien vēlme kaut kā atrisināt situāciju. Turklāt Jeļcins, pēc kura ierosmes neformālā tikšanās notikusi, sliecies saglabāt PSRS, pārveidojot to par kaut ko līdzīgu Britu sadraudzībai, kamēr Ukrainas prezidents Kravčuks bijis kategoriski pret. Pretrunas starp Krieviju un Ukrainu bija ļoti asas jau toreiz, 1991. gadā. Baltkrievijas politiķi faktiski pildījuši vidutāja funkcijas. Belovežas dokumenta teksts tapis nakts laikā. Tā formulēšana uzticēta sešiem cilvēkiem no Baltkrievijas un Krievijas delegācijām, tajā skaitā Kravčenko, turklāt Ukrainas delegācija no līdzdalības procesā atteikusies. Darbs no “baltas lapas” līdz vienošanās galējam variantam ritējis no plkst. 22 vakarā 7. decembrī līdz plkst. 6 nākamajā rītā.
Agrākais Baltkrievijas ārlietu ministrs pieļāva, ka Padomju Savienības pastāvēšanu būtu varēts paildzināt, ja par PSRS prezidentu Mihaila Gorbačova vietā izvirzītu Jeļcinu, kā tas vienā no slepenajiem projektiem ticis iecerēts, taču galu galā Padomju Savienība sabruktu tāpat.
Turklāt tad jau, iespējams, ar daudz lielāku asins izsliešanu. “Galvenais šajā lietā ir tas, ka Belovežas vienošanās ļāva izvairīties no asiņaina pilsoņu kara šausmām. Notikumi PSRS varēja attīstīties pēc Dienvidslāvijas scenārija.”
Kodolieroči kā arguments
Tagad maz kurš atceras, ka 1991. gada oktobrī/novembrī starp Krieviju un Ukrainu pastāvēja nikns politisks konflikts. Delegācija, ko vadīja viceprezidents Aleksandrs Ruckojs, piedalījās smagās sarunās Kijevā, kuru laikā Ruckojs ukraiņu kolēģiem paziņoja: ”Neaizmirstiet, ka mums ir kodolieroči.” Uz to Ukrainas tautas frontes “Ruh” pārstāvis atbildēja: ”Bet jūs neaizmirstiet, ka mums ir ne mazāk kā 200 taktisko kodolraķešu SS-25.” Vēlreiz atkārtošu – asiņaina kara izraisīšanās bija reāla. To, ka tas patiešām varēja notikt, pierāda šodienas notikumi Ukrainā. Tas, kas sākās 2013./2014. gadā, pēc būtības varēja sākties jau 1991. gada beigās,” Rīgā atcerējās Kravčenko. Uz jautājumu, vai Belovežas mednieku namiņā toreiz cilāts arī Krimas jautājums, bijušais Baltkrievijas ārlietu ministrs atbildēja noliedzoši: ja Jeļcins to darītu, Ukrainas vadītājs Kravčuks “vienkārši aizcirstu durvis”. Krievijas delegācija baidījusies cilāt robežjautājumus, tāpēc atzina tās republiku robežas, kādas toreiz pastāvēja, un robežas no teritoriālām pārvērtās valstiskās. Kad par Belovežā notikušo PSRS likvidēšanu telefoniski paziņots formālajam PSRS prezidentam Mihailam Gorbačovam, viņš rupji lamājies, taču vērsties pret dokumenta parakstītājiem nespēja, jo reālā vara Gorbačovam vairs nepiederēja.
