Beļģija – ķīselis ar dažādām ogām 0
Tikai retais, viesojoties Eiropas Savienības administrācijas un NATO galvenās pārvaldes mītnes zemē, apjauš, cik sarežģītā un pretrunām bagātā valstī viņš nonācis. Valstī, kuras politiskā elite 541 dienu nespēja vienoties par valdības izveidošanu. Valstī, kurā ir septiņas valdības un trīs oficiālās valodas.
Valstī, kuras premjerministrs, lūgts noskaitīt Beļģijas himnas vārdus, kļūdīgi reiz prezentēja Francijas himnu Marseljēzu. Vienkāršam tūristam šīs pretrunas ir grūti saprotamas, taču vidējais beļģis pie asimetriskās federācijas radītajām īpatnībām ir pieradis un nu jau jokojot saka: “Mūs kopā satur trīs lietas – monarhija, Brisele un sports.” Taču arī šīs saites ne vienmēr izrādās gana stipras.
Karalis vai šokolāde
Beļģu karaļnamam ir vairāk nekā 180 gadi – īsi pēc tam kad 1830. gadā Londonas konferencē Lielbritānija, Francija, Austrija, Prūsija un Krievija atzina Beļģijas suverenitāti, tika pieņemta konstitūcija, kurā Beļģiju proklamēja par konstitucionālu monarhiju. Pašreizējais Beļģijas karalis Alberts II, kurš karaļa zvērestu nodeva 1993. gadā, pēc ekspertu teiktā, ir izrādījis iniciatīvu gan valsts iekšējās politiskajās krīzēs, tostarp valdību veidošanā, gan jautājumos, kas saistīti ar Eiropas Savienību. Tomēr iedzīvotāji kļūst arvien skeptiskāki pret monarha institūciju un uzsver, ka daudz vairāk nekā savu karali viņi mīl beļģu šokolādi.
Šī atzīšanās nav gluži bez pamata. Šokolāde tiek uzskatīta par nacionālo lepnumu, un meistara Godivas radītā marka nesen ierindota pie piecām dārgākajām šokolādēm pasaulē. Teju katrā Beļģijas pilsētā ir speciāli šokolādes veikaliņi, no kuru skatlogiem pretī veras kārdinoši šokolādes batoniņi, krēmi, pralinē konfektes un trifeles.
Tūristiem nereti piedāvā nogaršot kādu šokolādes veidu, bet, kad viņi nolēmuši ko iegādāties, pašiem ir jākombinē dāvana, no simtiem dažādu konfekšu atlasot savai gaumei un maciņam atbilstošākās. Bet lielākajiem saldummīļiem te ir vienreizēja iespēja izbaudīt šokolādes fondī, kā arī paviesoties Briseles šokolādes muzejā, kur tiek sniegts ieskats šokolādes vēsturē un apskates beigās piedāvāta degustācija no šokolādes strūklakas.
Čurājošais puisēns un viņa tērpu kolekcija
Brisele tiek dēvēta par vēl vienu beļģus vienojošu elementu. Beļģi ir lepni par savu 2,5 m augstumā novietoto, bet vien 61 cm lielo Čurājošo puisēnu (Manneken Pis), kas, kā leģenda vēsta, reiz paglābis pilsētu no ugunsgrēka. Atbilstoši valstiskiem, politiskiem vai starptautiskiem notikumiem puisēns tiek ieģērbts dažādos tērpos, un pilsētas galvenajā muzejā (Musée de la Ville de Bruxelles) var apskatīt viņa tērpu kolekciju, kas nu jau sastāv apmēram no 400 dažādiem kostīmiem.
Arī Briseles autopasaule ar vienu no labākajām veco mašīnu kolekcijām pasaulē, Atomiums – 165 miljardus reižu palielinātā, 1958. gadā Pasaules izstādei būvētā dzelzs molekula – un Centrālais laukums (Grand Place/Grote Markt) ir vietējo lepnuma simboli. Taču vairākums beļģu neizjūt saikni ar savu galvaspilsētu un, jautāti par dzīvesvietas izvēli Beļģijā, Briseli min kā pēdējo variantu – gan flāmiski, gan franciski runājošie.
Šarleruā – Brisele – Antverpene
Īstenībā Beļģijā dzīvo trīs kopienas: flāmi valsts ziemeļos, franciski runājošie valoņi dienvidos un skaitliski maza, vāciski runājoša kopiena valsts austrumu pusē. Brisele ir bilingvāla – tajā franču un flāmu valodai ir vienlīdzīgs statuss. Vislabāk šo lingvistisko daudzveidību var izjust, braucot vilcienā: franciskajā Šarleruā informācija tiek pasniegta tikai franču valodā, Briselē informācija par pieturām tiek minēta divās valodās, bet, iebraucot Antverpenē, lielākajā Flandrijas pilsētā ar aptuveni pusmiljonu iedzīvotāju, franču valoda tiek atmesta, un paziņojumi izskan vien flāmu mēlē. Taču ceļotājiem nevajadzētu bīties – beļģi (īpaši Flandrijā) ārkārtīgi labi pārvalda angļu valodu. Iepērkoties veikalā, ejot uz izklaides vietām un pat uzrunājot sirmu kundzīti uz ielas, tūristam draudzīgi tiks izskaidrotas nesaprotamās lietas.
Politika sadzīvē
Pretrunas Beļģijā raisa ne vien lingvistiskās atšķirības, bet arī politiskā daudzveidība. Beļģijā ir federāla valdība, trīs kopienu un trīs reģionu valdības, turklāt katrai no tām ir savas pilnvaras. Ilustratīvs piemērs no novērotā. Briselē dzīvojošas ģimenes vecvecāku pensiju nosaka federālā valdība, par šīs pašas ģimenes bērnu izglītību atbild flāmu kopienas valdība, iespēju apmeklēt mūzikas pulciņu regulē franču kopienas valdība, bet Briseles valdība pieņem likumus, kas saistīti ar atkritumu otrreizējo pārstrādi. Šķiet neticami, ka šī komplicētā pārvaldes struktūra pastāv teritorijā, kas pēc lieluma līdzinās Kurzemei un Zemgalei, taču iedzīvotāju skaita ziņā piecas reizes pārsniedz Latvijas apmērus.
Strādā, lai pēc tam atpūstos
Vietējie reizumis smejas, ka Beļģija ir gluži kā ķīselis, kurā sajauktas dažādas garšas ziņā nesaderīgas ogas. Un, viņuprāt, tieši šis specifiskais sajaukums vērš valsti tik interesantu.
Dzīvodama divās lielākajās flāmiski runājošajās pilsētās – Antverpenē un Gentē – novēroju, ka tramvaju vadītāji ir smaidīgi, konditoreju meitenes, neraugoties uz atsevišķu pircēju kaprīzēm, ir laipnas un atsaucīgas, bet biļešu pārdevēji allaž izpalīdzīgi un ieinteresēti. Neviens neuztraucas, ka strādā tā saucamo melno darbu. Viņi visu dara ar atdevi – no sirds strādā, no sirds atpūšas un izklaidējas. Un vēl viņi brīnās, kā sestdienas vakarā var nedoties uz krogu, bet svētdienā uz kādu kafejnīcu vai restorānu.
Jo svētdiena Beļģijā de facto ir ģimenes diena. Nestrādā ne apģērbu, ne lielākie pārtikas veikali, vienīgi kafejnīcas un tirdziņi darbojas jau no paša rīta. Brīvdienu rītos ielās redzams tikai retais – pārsvarā tie ir ģimenes tēvi un sirmi kungi, kas nāk no maiznīcām, lai sevi un savus mīļos iepriecinātu brokastīs ar svaigi ceptiem kruasāniem.
Neskatoties uz pastāvošajām lingvistiskajām, sociālajām un politiskajām pretrunām, beļģi ir tauta, kas ikdienā daudz nedomā par problēmām. Vai vismaz – māk palūkoties uz tām caur humora prizmu. Kad beļģu alus vakarā tiek izdzerts vairāk nekā pieci Duvel vai Westmalle, vietējie sāk skaļi un aizrautīgi diskutēt par savas kopienas pārākumu un par otrajiem (attiecīgi flāmiem vai valoņiem) sacer dažādas, bieži vien prātam neaptveramas anekdotes.
Uzziņa Avioreisus no Rīgas uz Beļģiju piedāvā gan “AirBaltic”, gan “Ryanair”. Tūristiem izmaksu ziņā pievilcīgāks šķitīs “Ryanair” piedāvājums – vidēji lidojums maksā ap 50 – 100 eiro. Gardēžus iepriecinās beļģu virtuve, kas veidojusies franču un flāmu tradīciju ietekmē. Populāras ir zupas – katrs reģions lepojas ar vietējām receptēm. Ir vērts izbaudīt gliemjus ar ceptiem kartupeļiem, nieres ar paegļu ogām, karbonādi flāmu gaumē, rīsu biezputru ar grauzdētu cukuru, daudzās jūras veltes, frī kartupeļus ar jupī mērci, beļģu vafeles un šokolādi. |
