Belēvičs: ZVA jāpārved uz budžeta finansējumu – tad redzēsiet, ka viņu sirdis sāks pukstēt vienā ritmā ar pacientiem, nevis ar ražotājiem 12
“Es saprotu to solidaritātes principu, bet diemžēl tas līdz galam nav ievērots. Visu to smagumu nāksies iznest vairumtirgotājiem un aptiekām un es paskaidrošu – kāpēc,” diskutējot par jauno zāļu uzcenojuma modeli, TV24 raidījumā “Kārtības rullis” iesāk Guntis Belēvičs, SIA “Latvijas aptiekas” pārvaldnieks, bijušais veselības ministrs (2014-2016).
“Kompensējamiem medikamentiem cena, ko ražotāji mums pasaka, tā ir izkārtnes cena, tā nav patiesā cena. Un visas valstis, arī Latvija, saņem speciālu atpakaļmaksājumu, un šīs cenas ir būtiski augstākas nekā Lietuvā. Mēs esam rēķinājuši un tā starpība ir tik milzīga, ko valsts pazaudē uz kompensējamiem medikamentiem, ka visi medikamenti, kurus Latvijas valsts kompensē, būtu iespējams kompensēt par 100%, nevis par 75%. Un tas būtu ļoti, ļoti nozīmīgi pacientam.
Tātad tā ir viena lieta – ražotāji nepiedalās šajā pasākumā solidāri un tieši kompensējamie medikamenti Latvijā ir dārgāki, bet mēs to it kā neredzam, bet tajā pašā laikā arī redzam. Un es pateikšu, kādos gadījumos redzam, – līdz ko valsts mums kompensē kādam medikamentam vienu indikāciju, šī izkārtnes cena kļūst par cenu arī tam pašam medikamentam, ja pacients to pērk no kabatas, jo viņam ir cita diagnoze. Un šie medikamenti ir dārgi, teiksim, Lietuvā tie maksā 2000 eiro, Latvijas valsts kompensācijas sistēmā to izkārtnes cenu pasaka 10 000 eiro. Latvijas valstij tas tik dārgi neizmaksā, jo ražotājs daļu naudas atmaksā. Bet pacientiem, kuri maksā no kabatas, jāsamaksā visa šī milzīgā naudas summa ,” skaidro Belēvičs.
Kā to kontrolēt? “Latvijas aptiekas” pārvaldnieks nāk klajā ar rosinājumu:
“Piemēram, Lietuvā visas sarunas ar valsti tiek filmētas un ierakstītas, darījumu sarunas, un tas viss noved pie cenu samazinājuma. Tā ir viena lieta. Bet nav jau tā, ka šajā sistēmā piedalās tikai pacienti, ražotāji, lieltirgotāji un aptiekas. Piedalās arī valsts. Tad Latvijas valsts šajā cenu samazināšanas sistēmā nav bijusi absolūti solidāra.
Es minēšu tikai divus piemērus. Tātad dārgākajiem medikamentiem virs 300 eiro, procents, ko nopelna aptieka, ir piecas, septiņas, desmit un vairāk reižu mazāks, nekā valsts nopelna ar pievienotās vērtības nodokli. Un vēl viena lieta, kas, manuprāt, Latvijā ir kliedzoša un to vajadzētu mainīt – mūsu Zāļu valsts aģentūra. Tā ir valsts pārvaldes iestāde, kura nesaņem naudu no valsts budžeta. Viņi naudu saņem par saviem pakalpojumiem. Un viņi lepni stāsta katram ministram, ka viņi paši naudu nopelna un vēl ministrijai iedod. Šī nauda nāk no zāļu ražotājiem. Un, kā jūs domājat, vai tad zāļu ražotāji to neiekaukulē cenās? Šajā sakarā ir ārkārtīgi vienkāršs priekšlikums: Zāļu valsts aģentūru pārvest uz budžeta finansējumu un tad jūs redzēsiet, ka tā sirdssāpe un sirdspuksti Zāļu valsts aģentūras darbiniekiem sāks pukstēt vienā ritmā ar pacientiem, nevis ar ražotājiem.”
