Beketa “Laimīgās dienas” Valmieras teātrī 0
Valmieras Drāmas teātrī 9. martā pirmo reizi uz latviešu teātra skatuves viens no Semjuela Beketa slavenās triloģijas viencēlieniem “Laimīgās dienas” režisores Ineses Pudžas režijā. Galvenajās lomās – Lelde Kalēja un Ingus Kniploks.
Par S. Beketa prozu un dramaturģiju latviešu profesionālajā teātrī interesi izrādījis vien retais – režisori Imants Jaunzems un Juris Rijnieks, Dž. Dž. Džilindžers, Arnis Ozols, bet 1994. gadā luga “Beigu spēle” Jaunajā Rīgas teātrī, kuram absurda dramaturģijas iestudēšanā Latvijas teātrī ir vislielākie nopelni. Ar “Laimīgo dienu” iestudējumu Valmieras teātrī režisore Inese Pudža pievienojas šo režisoru pulkam. Par to, kā nonāca līdz šai izvēlei, režisore smaidot atklāj: “Mani uzrunāja aktrise Lelde Kalēja. Tā jau tāda leģenda, ka tas ir kaut kas grūts. Man nav bail, iespējams, tāpēc, ka pati esmu jauna un zaļa. Es mācos darot un darot kļūdos. Režisors izvēlas darbus, kas viņu uzrunā. Iespējams, ka daudzi ir lasījuši, bet viņus tas nav uzrunājis.” Tas tiešām ir aktrises Leldes Kalējas ilgi lolots sapnis, ko viņai ar vēlējumu noteikti iestudēt pirms vairākiem gadiem atstāja režisors Evalds Hermakila. Par Vinnijas lomu Lelde saka: “Neskatoties uz to, ka mēs esam iestiguši ikdienas smagajos sīkumos un raizēs, mēs varam un mums ir jāprot priecāties par dzīvi un šo pasauli. Vinnijai ir neizsīkstošs prieks par iespēju elpot, redzēt, dzirdēt un runāt ar cilvēkiem, vienkārši sakot – dzīvot.”
Īru dramaturgs, novelists, dzejnieks un Nobela prēmijas laureāts S. Bekets pasaules ievērību un apbrīnu guva ar savu ekstravaganto humora izjūtu un pesimismu attiecībā uz cilvēka esamību. Viņa absurdā un traģikomiskā dzīves uztvere nopietni ietekmēja viņa minimālisma stilā ieturētos darbus, padarot tos arvien mistiskākus un noslēpumainākus. “Man patīk Beketa tonis, kādā viņš runā. Skumju smieklu sajūta ir pieklusināta. Varoņu attiecības ir citādas nekā ierastās lugās ar dialogiem. Man ir tuva Beketa dzīves izjūta. Nezinu, kā skatītājs uztvers šo tekstu, jo tas ir pats par sevi eksistējošs, melodisks, kā mūzika,” nosaka Inese.
Nosaukums ir intriģējošs – “Laimīgās dienas!”. Kad režisorei vaicāju, vai šis darbs būs tas, kas mūs izraus no ikdienas rutīnas, viņa smaidot teic: “Tas vairāk ir stāsts par to, kā mums pieņemt savu ikdienu, kā pelēkajā ikdienā, neparastās situācijās atrast tās prieka lietas.”
Kad runāju ar režisori par darba aktualitāti mūsdienās, Inese domīgi nosaka: “Viņa darbi laikam nav piesaistīti laikam, bet viņa varoņi gan ir cilvēki gados. Dzīves izjūta tam beigu posmam, tuvāk nāvei, ja skatāmies cilvēka dzīvi. Skatītāji nedzirdēs ierastos izrādes dialogus kā parastā lugā. Tas mums ir lielākais izaicinājums. Katrā absurdā ir sava jēga, kuru ir vērts izdzīvot. Katram tā ir sava un atbildes uz dzīves jautājumiem ir dažādas.”
Izrādes radošajā komandā arī scenogrāfe un kostīmu māksliniece Berta Vilipsone, komponists Mārtiņš Jansons un gaismu mākslinieks Mareks Lužinskis.
