Anda Līce: Var gadīties – kādu rītu pamodīsimies pavisam citā valstī 31
Tas, kas notiek ilgstoši, kādā brīdī, sasniedzot kritisko masu, rada sprādziena efektu, kā tas ir noticis ar oligarhu sarunām. Tās ir apstiprinājušas aizdomas – ja valsts tiesiskajā sistēmā nekas būtiski nemainīsies, Latvija pēc kāda laika var kļūt par Putina Krieviju miniatūrā. Par to liecina daudzas pazīmes, šā gada pašvaldību vēlēšanas ieskaitot.
Beigsim vaimanāt un sāksim darīt! Ja arī šoreiz ļausimies apātijai un nolemtībai, var gadīties – kādu rītu pamodīsimies pavisam citā valstī. Latvijā un aiz tās robežām ir daudz gudru un dedzīgu cilvēku, kuriem jēdziens “valsts” nav tukša skaņa. Nedrīkst pieļaut, ka oligarhi un viņu drošības un politiskās stabilitātes “garanti” turpina sēdēt savos amata krēslos un sāk vajāt tos cilvēkus, kuri skatās viņiem uz pirkstiem. Lai atceramies, kā nesen klājās Ilzei Jaunalksnei un Ivaram Poikānam! Atkal ir runa par barikādēm, protams – garīgajām. Protestus nedrīkst pārtraukt. Es līdz šim neesmu piedalījusies piketos, bet tagad savu Sibīrijā bojā gājušo vecvecāku piemiņas un manu mazdēlu nākotnes dēļ esmu gatava braukt uz Rīgu un to darīt. Beidzot ir jāatrauj dibeni no iesēdētajām vietām, jāceļas kājās un savu iespēju robežās jāpiedalās mūsu kopīgi piecūkotās mājas sakopšanā. Vai arī Latvijas simtgades svinības jāatceļ. Nav tiesa, ka visi ir nopirkti! Tiem, kuri savas partijas politikas dēļ tagad jūtas šķērmi, ir jāmeklē politiskā un ētiskā piederība citur.
Es gribu dzirdēt Latvijas kristīgo konfesiju vadītāju nostāju. Baznīca arī ir barojusies no oligarhu rokas, no kanceles un ar klusēšanu pretī sniedzot atbalstu tiem, kuru nodomiem nav nekā kopēja ar kristīgo morāli. Tikai nestāstiet, ka jūs neko nenojautāt un nezinājāt! Daudzi ir ēduši no viņu rokas un tagad vai nu klusē, vai piepulcējas tiem, kas lielo sagrābšanas plānu vēlas nobēdzināt.
Alkatībai nav nedz fizisko, nedz morālo robežu, tā inficē veselas ģimenes un dzimtas. Tāpēc dēli tik reti kaunas par saviem tēviem un pārmantotās alkatības dēļ no viņiem nenorobežojas. Samaitātība iet tālāk, un to ir grūti apturēt. Tomēr tas ir izdarāms, ja valstī ir pietiekami daudz labas gribas cilvēku. Polittehnologiem ne vienmēr viss rit gludi. Kad par Valsts prezidentu vēlēja Valdi Zatleru, viņiem neienāca prātā – no politikas tālu stāvošais dakteris ir ķirurgs un, noskaidrojot diagnozi, viņš var ķerties pie skalpeļa. Slimība diemžēl izrādījās jau stipri ielaista, un tagad mēs visi jūtamies ļoti, ļoti riebīgi. Un tieši tas ir priekšnoteikums rīcībai.
