Beidzot uz slēpēm! 0
Siltā ziema līdz šim nav ļāvusi Latvijā izveidoties stabilai sniega segai. Kad galvaspilsētā līst, grūti iedomāties, ka ir vietas, kur jau iespējams slēpot. Šoziem pirmās kalnu slēpošanas trases sāka darboties Golgātā Gaiziņkalnā un Milzkalnā Tukuma pievārtē.
Par Gaiziņkalnu nebūtu ko brīnīties, jo Vidzemes Centrālajā augstienē gaiss vienmēr bijis dažus grādus vēsāks nekā citviet Latvijā, taču pārsteidz Baltijas jūras piekrastei pavisam tuvā Milzkalna panākumi. Lai gan te gada pirmajā nedēļā temperatūra pārsvarā turējusies pāris grādus virs nulles, atpūtas bāzes personālam izdevies atvērt un noturēt darba kārtībā divas trases.
“Mums izdevās slēpošanas sezonu atklāt pirms Ziemassvētkiem 23. decembrī. Trīs dienās, ko paguvām nostrādāt, ziemas priekus izbaudīja aptuveni pustūkstotis cilvēku,” ar sasniegto lepojas Milzkalna saimnieks Viesturs Ošnieks. “Otrreiz trases atvērām 2. janvārī, kad palīdzēja gadumijas sals. Sapratu, ka labvēlīgie ap-stākļi jāizmanto, un īsi pēc pusnakts, sagaidījuši Jauno gadu, sākām pūst sniegu. Tas attaisnojās, jo līdz atkusnim bijām uz kalna uzaudzējuši ap 20 centimetrus biezu sablīvēta sniega kārtu, kuru siltais gaiss un lietus vairs tik viegli nevar izkausēt. Pēdējās naktīs klāt nācis arī dabiskais sniegs.”
Milzkalnā darbojas divas trases un visi pārējie pakalpojumi – inventāra noma, apkope, instruktori, Milžu krogs un viesnīca. Maksa par stundu ilgu slēpošanu brīvdienās ir pieci lati, taču jārēķina vēl klāt ķīlas nauda (divi lati), kas tiks atdota, nododot elektronisko pacēlāju karti. Pusstundas laikā pēc kartes derīguma termiņa beigām to var pagarināt, uzrādot čeku. Jaunumiem uz kalna var sekot līdzi mājas lapā: www.milzkalns.lv.
Šoreiz visagrāk sezonu izdevies sākt Gaiziņkalnā. Ja strauji iestājas stabils sals, parasti līderos ir Žagarkalns pie Cēsīm un Baiļi Valmierā, taču, temperatūrai svārstoties ap nulli, handikapu dod augstums virs jūras līmeņa. “Pirmoreiz atvērām trases jau 9. decembrī, pēc tam Ziemassvētkos un 3. janvārī. Pēdējo reizi sniegu sākām pūst Vecgada vakarā, uz kalna sagaidījām Jauno gadu un turpinājām strādāt. Tagad talkā nākusi arī daba, jo Gaiziņā nu snieg gandrīz vai katru dienu,” stāsta atpūtas kompleksa “Golgāts” saimnieks Juris Stradiņš.
“Pagaidām darbojas viena trase – Mazais Golgāts (320 m). Sniega pietiek, ar retraku esam sablietējuši vairāk nekā 20 centimetrus biezu kārtu, tomēr vēl mazliet dabiskā sniega nenāktu par ļaunu, lai varētu palaist arī Lielo Golgātu, kameršļūkšanas un distanču slēpošanas trasi.”
Jautāts par ekonomisko izdevīgumu, Juris atteic – tas neesot noteicošais. “Mums bija svarīgi nepievilt slēpošanas entuziastu cerības, jo šādās mīkstās ziemās ir jāķer sniega mirkļi, tāpēc slēpotāju atzinība ir lielāks gandarījums nekā nopelnītā nauda.” Spriežot pēc cenām, tā arī ir, jo pacēlāju karte pusei dienas (7 stundām) te maksā tikai piecus, visai dienai (14 stundām) – astoņus latus.
Pašlaik ieguldījumi trašu izveidošanā jau ir atpelnīti ar uzviju, jo aizvadītajās brīvdienās Golgātā slēpoja gluži kā kārtīgā ziemā – ap 300 cilvēku ik dienu. Uz slēpošanas nometni bija ieradušies bērni no Siguldas, kas šogad ar sniegu netiek lutināta, un viesnīcā visas 34 guļvietas bija aizņemtas. “Izskatās, ļaudis beidzot noticējuši ziņai, ka Vidzemes augstienē jau iespējams normāli slēpot,” priecājas J. Stradiņš.
Viņa labākie palīgi laika apstākļu prognozēšanā esot norvēģu un čehu meteoziņu portāli: www.yr.no; www.windguru.cz. Tie vēsta, ka šīs nedēļas nogalē termometra stabiņš atkal noslīdēs zem nulles un valsts austrumdaļā varētu sasniegt pat mīnus 12 un vēl zemāku temperatūru. Gaidāmais sals vieš cerības, ka drīzumā slēpotāji varēs doties ne tikai uz Golgātu, Milzkalnu un Zviedru Cepuri pie Sabiles (ziņu portāli vēsta, ka arī tur gatava vismaz viena trase), bet arī uz Žagarkalnu, Siguldas trasi, Baiļiem, Lido kalnu, Riekstukalnu, Jēkaba gravu un citām populārākajām slēpošanas vietām.
Diemžēl laika prognoze nesola tik stabilu ziemu kā pērn. Sala periodi mīsies ar atkušņiem, tādēļ janvāra otrajā pusē un februāra sākumā ir pēdējais laiks iznest no pagrabiem, šķūnīšiem un pieliekamajiem slēpes un baudīt ziemas priekus.
Gadiem krātie novērojumi liecina, ka dažādās Latvijas vietās laika apstākļi reizēm var pat ļoti krasi atšķirties un visprecīzākās ir tuvāko stundu prognozes. Tādēļ pirms inventāra iekraušanas mašīnā vērts lieku reizi apskatīties jaunākās laika ziņas, ielūkoties trašu vebkamerās, bet, kur tādu nav, piezvanīt personālam un apjautāties, kas notiek uz kalna.
Vērts apskatīt
• Šlokenbekas muiža. Vienīgais saglabājies nocietinātās muižas paraugs Latvijā (pirmoreiz minēta dokumentos 1544. gadā). Vēstures pētnieki uzskata, ka pirmos nocietinājumus te uzbūvējis Verners fon Butlars. Vēlāk Šlokenbekai vairākkārt mainījušies īpašnieki – Brigeni, Grothusi, Medemi, Bulmeringi, līdz 1848. gadā muižu nopirka Matiass fon der Reke. Viņa dzimtai tā piederēja līdz agrārreformai 1920. gadā, kad muižu piešķīra Tukuma virsmežniecībai, bet trīsdesmit pēckara gadus saimnieku nebija. Pašlaik ēkā iekārtots Latvijas Ceļu muzejs, ceļu būves tehnikas un zirgu pajūgu izstādes.
• No drupām atjaunotā Bērzaunes luterāņu baznīca. Viena no senākajām celtnēm plašā apkārtnē (1349). 1594. gadā baznīcas grīdā iemūrēts Bērzaunes muižas īpašnieka Johana fon Tīzenhauzena un viņa sievas Annas Kurselas kapakmens, kas ir valsts nozīmes mākslas piemineklis. Otrā pasaules kara beigās artilērijas apšaudē dievnams tika sagrauts, pāri palika vien atsevišķi mūra fragmenti. 2001. gadā tika dibināta draudze un pašu spēkiem sākās baznīcas atjaunošana, lielāko daļa līdzekļu un materiālu saziedoja vietējie iedzīvotāji.
Kas jāapskata 1. Šlokenbekas pils (Engures nov., Smārdes pag.). 2. Bolēnu veselības avots (Gaiziņkalna apkaimē). 3. Ķirsona muiža (Madonas nov., Vestienas pag.).
Kur nakšņot 1. Viesnīca “Milzkalns” (Smārdes pag.). 2. Brīvdienu māja “Golgāts” (Gaiziņkalnā). 3. Viesu nams “Gaiziņstars” (Madonas nov., Bērzaunes pag.).
Kur paēst 1. Restorāns “Rātes vārti” (Lāčplēša 1). 2. Restorāns–džeza klubs “Parks” (Rīgas 19). 3. Kafejnīca “Jauna saule” (Rīgas 10). 4. Traktieris–picērija “Liepziedi un Rozmarīns” (Bruņinieku 4, apvieno latviešu un itāliešu virtuves). |
