“Beidzot tas murgs ir beidzies!” Valija Miezīte ir saņēmusi C hepatīta zāles no Indijas 7
Valdības pieņemtie noteikumu labojumi ir stājušies spēkā, un atkal ir iepriekšējā kārtība recepšu zāļu saņemšanai pasta sūtījumos no trešajām valstīm, kas ļaus tikt pie zālēm, ja tās nespēj nodrošināt valsts vai valsts apmaksātie medikamenti nepalīdz, kā tas bija V. Miezītei. Daktere viņai izrakstīja zāles, kas palīdzētu izārstēties no C hepatīta.
Viņa tās saņēma no Indijas, un kopš maija zāles atradās kurjerpastā, jo netika ielaistas Latvijā. Ministru kabinets bija grozījis Veselības ministrijas izstrādātos noteikumus, aizliedzot recepšu medikamentus sūtīt pa pastu no trešajām valstīm. Veselus deviņus gadus šāda aizlieguma nebija, bet te pēkšņi bez īpaša pamatojuma cilvēkiem tika liegta iespēja ārstēties. “Latvijas Avīze” vairākās publikācijās vērsa amatpersonu uzmanību uz daudziem cilvēkiem nepieņemamo aizliegumu, kas šopavasar liedz pacientei saņemt zāles. Jānis Miezītis, Valijas dzīvesbiedrs, divas dienas piketēja pie Ministru kabineta, cīnoties par savas sievas dzīvību. Valija uzrakstīja vēstuli Valsts prezidentam Raimondam Vējonim un informēja par šo nejēdzību, lūdzot iekustināt birokrātiju un amatpersonas, kuras vienmēr uzsvērušas, ka pirmajā vietā ir cilvēks.
Lai pārliecinātos, ka amatpersonas solījumus pilda un ka birokrātija tiešām uzvarēta, lūdzām, lai V. Miezīte informē redakciju, kad zāles tiks saņemtas. Un, lūk, pagājšnedēļ saņēmām Valijas vēstuli: “Beidzot! Beidzot tas murgs ir beidzies. Beidzot saņēmu savas zāles! Esmu ļoti pateicīga “Latvijas Avīzei”, veselības ministrei, kura darīja visu, lai atceltu šo necilvēcisko aizliegumu. Man skumji, ka nācās cīnīties ar savu valsti par tādu it kā pašsaprotamu lietu kā iespēju saņemt zāles dzīvībai. Arī pēc noteikumu atcelšanas bija jāsaskaras ar birokrātiju, kura dažu mirkli iedzina gan izmisumā, gan anekdotei līdzīgā sižetā. Visu šo laiku arī zāļu izplatītājs no Indijas sekoja notikumiem. Viņš uzdeva jautājumu: “Kas jums tā par valsts iekārtu? Kur jūs dzīvojat?” Viņš sūtot dažādas zāles pa visu pasauli, bet ar tādu situāciju sastopoties pirmo reizi. Bet viss ir labi, kas labi beidzas! Kamēr ir tādi žurnālisti kā jūs, kuriem nav vienaldzīgi Latvijas cilvēku likteņi, vēl ir cerība, ka Latvijā vismaz pamazām lietas mainīsies uz labo pusi. Ko es, ņemot vērā savu iegūto pieredzi, gribētu pateikt Latvijas iedzīvotājiem? Neklusējiet, nesamierinieties ar netaisnībām, cīnieties, arī viens ir karotājs, taisnības lietā atbalstītāji atradīsies. Un atbalstiet tos, kuri cīnās ar nejēdzībām! Nebaidieties nodot atklātībai sev nodarītās pārestības! Lai žurnālisti varētu publiski runāt par sabiedrībā valdošajām nejēdzībām, viņiem vajadzīga informācija. Nevar žurnālists atklāt nebūšanas valsts veselības aprūpes politikā, ja visi mediķi un slimnieki klusē. Nevar žurnālisti kritizēt valsts politiku lauksaimniecībā, uzņēmējdarbībā vai izglītībā, ja klusē lauksaimnieki, uzņēmēji, izglītības darbinieki, bērnu vecāki. Lai ko arī mēs katrs domājam par mūsu valdību, vispirms ir pašiem jāizmanto visi iespējamie demokrātijas instrumenti, lai šo valdību ietekmētu, un tikai tad var sūdzēties par demokrātijas trūkumu valstī. Turamies un ticam labajam!”
