Valdības protokoli kā aizraujoša lasāmviela: 20. gadu būtiskākie notikumi 0
Turpinot pirms pieciem gadiem aizsākto pirmskara Latvijas Ministru kabinetu protokolu publicēšanu, Valsts kanceleja šoruden izdevusi sējumu, kas aptver laika posmu starp 1920. gada jūniju un 1922. gada jūliju, kad pie valsts stūres bija Kārļa Ulmaņa un Zigfrīda Annas Meierovica valdības.
Ar komentāriem, dokumentu izvilkumiem, dienasgrāmatu fragmentiem, avīžu ziņām papildinātais protokolu krājums, bagātīgi ilustrēts, jau izpelnījies vēsturnieku saimes uzslavas. “Brīnišķi nostrādāts kolosāls darbs. Īsta oda vēsturnieka darbam!” par to izteikusies, piemēram, vēstures doktore Ineta Lipša.
ldības
Nav tikai sausi protokoli
Latvijas valsts simtgades svinībām pieskaņotā grāmata ir vairāk nekā 800 lappušu bieza, radīta vairāku gadu ilgā Latvijas Nacionālā arhīva, Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) un virknes muzeju speciālistu grupas darbā.
“Tie nav tikai sausi protokoli. Tas ir dokumentu publicējums, kas neatkarīgās Latvijas pašus pirmos gadus ilustrē pilnīgāk nekā jebkurš cits dokumentu kopums. Tajā balstoties, var atvasināt jebkuru tā laika dzīves jomu un nozari,” skaidro darba grupas dalībniece, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) direktora vietniece Irina Zeibārte. Viņa uzsver, ka publicēšanas sagatavošana bijis ļoti darbietilpīgs process, jo teksti prasījuši daudz komentāru.
Projekta vadītāja, Valsts kancelejas Dokumentu pārvaldības departamenta vadītāja Līga Peinberga piebilst, ka daudzas protokolos minētās personas agrāk publikācijās bijušas pieminētas reti vai vispār nemaz. Līdz ar to komentāru rakstīšanas process izvērties ļoti piņķerīgs. Lai uzrakstītu kaut dažus paskaidrojošus teikumus par vienu otru darbojošos personu, nācies krietni pasvīst arhīvā.
“Manuprāt, arī tā ir pievienotā vērtība, ka par daudzām personām tagad būs iespējams uzzināt vairāk nekā tikai vārdu un uzvārdu no protokola,” teic Peinberga. Par “pievienoto vērtību” var saukt LU profesora Aivara Strangas izsmeļošo ievadeseju, kas apskata attiecīgo periodu gan no politiskā, gan ekonomiskā un kultūras viedokļa.
Neļauj ievest vienu kasti kardamona…
Kā lasītājam jāteic, ka paši par sevi valdības sēžu protokoli patiešām ir ļoti skopi. Interesantāka ir tieši vēsturnieku savāktā fona informācija, kas sniedz laika un notiekošo procesu kontekstu.
Grāmatā izcelti aplūkojamā perioda būtiskākie notikumi valsts dzīvē – miera līgums ar Padomju Krieviju, de iure atzīšana, robežu jautājums, valsts simboli – himna, karogs, ģerbonis, uzņemšana Tautu Savienībā, valsts pārvaldes aparāta veidošana un pārorganizēšana. Pirmajā acu uzmetienā var šķist, ka valdības sēdēs tolaik daudz laika tērēts it kā valsts mērogā nebūtiskām lietām.
Piemēram, naudas piešķiršanai atsevišķām saimniecībām vai kādam namīpašniekam Pirmā pasaules karā postā nonākuša nama atjaunošanai. Tā 1921. gada 11. aprīļa Ministru kabineta sēdē, ko vada Kārlis Ulmanis, darba kārtībā ieraugām arī atļauju kādai firmai “ievest 5 pakas un 2 kastes apģērbu un valkātu zābaku firmas strādniekiem”, kamēr cits uzņēmums lūdz atļauju “ievest kā paraugus 10 pārus dažāda lieluma gumijas zābaku”. Savukārt kādas lieltirgotavas lūgums ievest “1 kasti kardamona” noraida.
LNVM pārstāve Irina Zeibārte uzsver, ka visas šīs sīkās detaļas kopumā liecina par straujo saimnieciskās dzīves atjaunošanos pēc kara. 20. gadsimta 20. gadu sākums Latvijai ekonomiski bija ļoti grūts periods, jo daļa iedzīvotāju laukos joprojām dzīvoja kara laika blindāžās, valstī no Krievijas sāka atgriezties tūkstošiem bēgļu, par kuru aprūpi arī bija jādomā, jo vairums ieradās tukšām rokām.
“Mēs pat neiztēlojamies to postu, kāds Latvijas teritorijā valdīja pēc Pirmā pasaules kara,” uzsver Zeibārte, piebilstot, ka nepieciešamība pārvarēt grūtības toreiz saliedējusi sabiedrību.
Lasāma arī kritika ierēdniecībai
Dokumentu gars tāpat apliecina apziņu, ka beidzot tiek saimniekots savā valstī, nevis kā pie kādas svešas varas.
“Valdības sēžu protokolos ļoti bieži varam nolasīt domu, ka valsts pārvaldei jābūt “mazai un efektīvai”, kas gandrīz viens pret vienu saskan ar to, ko varam lasīt šobrīd. Un ir diezgan pārsteidzoši, ka tā laika sabiedrībā, kam nav demokrātijas pieredzes, tomēr ir diezgan skaidrs priekšstats par to, kādai jābūt demokrātiskas valsts ierēdniecībai – tādai, kas strādā ātri un sabiedrības interesēs. Ka tie vairs nevar būt kā veco laiku “činavnieki”, kas sūtīja no viena pie otra. Latiņa ierēdniecībai tiek uzstādīta augsta. Vai ierēdniecība spēj šīs prasības izpildīt, tas jau ir cits jautājums. Tāpēc šajā grāmatā bieži lasām kritiku ierēdniecībai – kā pelnītu, tā nepelnītu,” komentē Līga Peinberga.
Biezā sējuma nosaukums ir “1920. – 1925. gads Latvijas Republikas Ministru kabineta sēžu protokolos, notikumos, atmiņās”, taču tajā atrodam, kā jau minēts, tikai laika posmu no 1920. gada vasaras līdz 1922. gada vasarai, jo izdevēji nolēmuši visu periodu sadalīt trīs daļās. Nākamais paredzēts no 1922. gada puses līdz 1924. gada sākumam un tad atlikušais posms līdz 1925. gadam.
Konkrētais izdevums ir tapis 2000 eksemplāros. Lielākā daļa tirāžas ar LNB starpniecību tiek izdalīta publiskajām bibliotēkām. Grāmata tiek dāvināta visām vispārizglītojošām skolām.
