Beidzot reāla neatkarība. 30 svarīgākie notikumi Latvijai 8
Savā 30 gadu jubilejā “Latvijas Avīze” atskatās uz aizvadītajiem gadu desmitiem un notikumiem, procesiem, kuri bijuši īpaši svarīgi mums un Latvijai.
Kā tas nereti gadās ar vēsturiski izšķirīgiem notikumiem – to patieso nozīmi apjaušam tikai pēc gadiem vai gadu desmitiem, kad politisko satricinājumu putekļi ir nosēdušies.
Arī to, cik nozīmīgs un drosmīgs patiesībā bija Augstākās padomes (AP) 1991. gada 21. augusta lēmums, sabiedrība, šķiet, sāk apzināties tikai pēdējā laikā, kad no šiem notikumiem mūs šķir gandrīz trīs gadu desmiti. Bieži vien dokuments par Latvijas faktiskās neatkarības atjaunošanu paliek 1990. gada 4. maija deklarācijas ēnā. Arī 1991. gada augusta “Lauku Avīzes” numurus pāršķirstot, ziņas par notikušo ir sausas un kodolīgas – publicēts konstitucionālā likuma teksts un LR Satversme, kas ar šo likumu tika atjaunota spēkā, bet lielākoties žurnālistus un sabiedrību tobrīd nodarbināja nesenais valsts apvērsuma mēģinājums Maskavā un tā iespējamās sekas. Turklāt tuvojās arī ražas laiks un lauku cilvēkam tobrīd bija pavisam citas rūpes. “Pie mums pagaidām nekas nav mainījies, mierīgi strādājam, neviens partorgs nav te bijis. Viņiem pie mums arī nebūtu ko darīt – vecos laikus vairs neatgriezt,” toreiz “Lauku Avīzes” slejās sprieda Bauskas rajona agrofirmas “Uzvara” strādnieki.
Tikmēr pilsētās risinājās patiesi dramatiski notikumi. Maskavā notika konservatīvo komunistu sarīkotais pučs, Rīgā OMON kaujinieki bija ieņēmuši Iekšlietu ministriju, TV centru, radio namu, telefona centrāli un telegrāfa staciju, izdemolējuši Latvijas Tautas frontes mītni, visā PSRS teritorijā bija ieviests ārkārtas stāvoklis. Šādos politiski neskaidros un bīstamos apstākļos Latvijas Republikas Augstākā Padome 1991. gada 21. augustā pieņēma konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”. Tas nozīmēja Satversmes atjaunošanu un 1990. gada 4. maijā pasludinātā pārejas perioda beigas jeb, vienkārši runājot, faktisku neatkarību.
Viens no svarīgākajiem (un vienlaikus – īsākajiem) likumiem mūsu valsts vēsturē tapa dažu stundu laikā AP deputāta, nu jau nelaiķa Andreja Krastiņa kabinetā. Jau nākamajā dienā tika steidzamības kārtā virzīts uz izskatīšanu AP sēdē. Pieņemšanas process bija saspringts. Virs ēkas riņķoja armijas helikopters, pa Vecrīgu braukāja “melno berešu” bruņutransportieri. Saņemot ziņas par militārās tehnikas tuvošanos, deputāti debates pārtrauca un ķērās pie balsojuma. Konstitucionālo likumu atbalstīja 111 AP deputāti, bet 13 bija pret.
Drīz pēc tam pienāca ziņas par Maskavas puča izgāšanos, OMON vienības pameta Rīgas centru, atjaunotās Latvijas Republikas varas iestādes atguva kontroli pār iepriekš ieņemtajiem objektiem, kā arī pārņēma PSRS kara komisariātus, 23. augustā tika arestēts pučistiem atklāti simpatizējušais Latvijas Ārkārtas stāvokļa valsts komitejas priekšsēdētājs Alfrēds Rubiks. Paralēli šiem notikumiem diplomātiskajā līmenī norisinājās cīņa par Latvijas starptautisko atzīšanu. 24. augustā, tajā pašā dienā, kad Rīgas centrā tika nogāzts “ļeņineklis”, Maskavā Krievijas PFSR prezidents Boriss Jeļcins parakstīja dekrētu “Par Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atzīšanu”, bet jau 22. augustā Latvijas neatkarību pirmā atzina mazā Islande.
Aivars Endziņš, bijušais AP deputāts, konstitucionālā likuma līdzautors: “Konstitucionālā likuma tekstu rakstīja deputātu grupa AP priekšsēdētāja vietnieka Andreja Krastiņa vadībā. Ja atmiņa neviļ, tad bez Krastiņa un manis teksta izstrādē piedalījās arī Juris Bojārs un Andris Plotnieks. Mēs 20. augusta vēlā vakarā sapulcējāmies Krastiņa kabinetā, dažu stundu laikā vienojāmies par tekstu. Īpašas domstarpības mums nebija, turklāt Igaunija jau bija pieņēmusi līdzīgu dokumentu, kas mums kalpoja par paraugu. Nākamajā rītā likums jau gāja uz pieņemšanu AP sēdē, kur situācija bija saspringta, opozīcijā esošie interfrontieši centās aizkavēt pieņemšanu, sniedza dīvainus grozījumus un vilka garumā debates, pa ielām braukāja OMON bruņutehnika, un bija liela neskaidrība par to, kas būs tālāk. Atceros, ka tribīnē kāpa Indulis Bērziņš, aicināja pārtraukt debates, jo AP tuvojas bruņutehnika, un pieņemt šo dokumentu. Neviens nezināja, vai sekos tiešs uzbrukums AP. Tieši tādēļ bija svarīgi pagūt šo likumu pieņemt, lai starptautiskai sabiedrībai dotu skaidru signālu, ka Latvija vēlas savu neatkarību. Es negribētu piekrist, ka šodien šis lēmums būtu piemirsts. Taču jāatzīst, ka tam netiek pievērsta tik liela uzmanība kā 4. maija deklarācijai, kaut no juridiskā viedokļa tieši 21. augusta konstitucionālais likums nozīmēja Latvijas neatkarības faktisko atjaunošanu.”
