Beidzot reabilitēs cilvēkus, kas cieta no padomju psihiatrijas 0
Saeimas deputāts Andrejs Judins (“Vienotība”) beidzot ir izpildījis savu solījumu un pirmdien koalīcijas padomes sēdē iesniegs grozījumus likumā “Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju”.
Likums papildināts šādā redakcijā: reabilitēt visas personas, kuras bez tiesas lēmuma viņu politisko uzskatu vai rīcības dēļ nepamatoti tika ievietotas piespiedu ārstēšanai psihiatriskajās slimnīcās. “Vienotība” atbalsta šo tiesību akta labojumu. Cerams, ka arī pārējie koalīcijas partneri domās tāpat un, visticamāk, ceturtdien Saeimas plenārsēdē to nodos apspriešanai komisijās.
Pēc publikācijas “Traks uz mūžu”, ko uzrakstīju 2012. gada sākumā un kas publicēts “Latvijas Avīzes” 3. marta numurā, biju diezgan skeptiska, ka Saeima spēs pieņemt likuma labojumus, kā to jau sen izdarīja gan Lietuva, gan Igaunija. Vēsturnieks Ritvars Jansons secina, ka Latvijā varētu būt kādi piecdesmit šādi cilvēki, kas jo-projām spiesti dzīvot ar diagnozi “paranojālās formas šizofrēnija”, ko savulaik tiem piešķīrusi Valsts drošības komiteja, iesaistot psihiatrus. Esmu tikusies ar vairākiem no viņiem, redzējusi arhīva uzziņas, kurās melns uz balta rakstīts, ka slimībai pie vainas ir politiskie uzskati, nekas cits. Tiesa, vēl šodien paši pacienti savas toreizējās padomju laika slimības vēstures no Psihiatrijas un narkoloģijas centra arhīva nemaz tik viegli nevar dabūt, bieži atrodas kāds lielāks vai mazāks kavēšanās iemesls. Iespējams, tāpēc, ka psihiatri negrib, lai šīs dokumentārās liecības ieraudzītu dienasgaismu, jo Latvijā psihiatri (man bija ļoti grūti atrast kādu, kurš tā nedomā) joprojām uzskata, ka tolaik “nebija neviena tāda cilvēka, kam šāda diagnoze uzlikta nepamatoti”. “Visiem bija lielāki vai mazāki psihiski traucējumi. Tas ir labi saprotams, jo tad, ja cilvēks psihiski ir pilnīgi vesels, viņš zina, kādā sistēmā viņš dzīvo, zina, kā kurā vietā jārunā, zina, kāda ir dzīves īstenība,” šādu uzskatu toreiz “LA” publikācijā pauda Anita Apsīte, Psihiatrijas un narkoloģijas centra ambulatorās tiesu psihiatrijas ekspertīžu nodaļas vadītāja, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektore. Augšminētajā ārstniecības iestādē viņai netrūkst kolēģu – domubiedru.
Deputāts Judins solīja, ka netiks pieļauta situācija, ka šiem cilvēkiem, kuri cieta no saviem politiskajiem uzskatiem, būs jāpierāda, ka viņi ir normāli. Risinājumam jābūt vienkāršam – pietikšot ar iesniegumu prokuratūrai, kurā cilvēks lūgs sevi reabilitēt.
Arī tiesībsargs, kurš 2012. gada oktobrī Saeimai lūdza sniegt informāciju, kāda rīcība ir plānota, lai tiktu izvērtēti gadījumi saistībā ar personām, kas politiskās pārliecības dēļ padomju laikā tika piespiedu kārtā ārstētas psihoneiroloģiskajās slimnīcās. Tiesībsargs norādīja, ka šobrīd pastāvošā situācija turpina netaisnību pret represijās cietušajiem cilvēkiem. Saeima saņēma pat tik skarbus vārdus, ka “vienlaikus tas norāda arī uz to, ka valdošai elitei nav nekā kopīga ar tiesiskumu un taisnīgumu”.
Kopš 1990. gada, kad Augstākā Padome pieņēma lēmumu, ka reabilitējamas visas personas, kas viņu politisko uzskatu vai rīcības dēļ piespiedu kārtā ārstētas psihiatriskajās slimnīcās, ir pagājuši 22 gadi. Toreiz AP Prezidijs neizveidoja komisiju, kas izskatītu šādus gadījumus. Tādi cilvēki kā, piemēram, Sandrs Rīga, kurš padomju laikā apvienoja kristīgi domājošos visā PSRS, tika arestēts un “ārstēts” gan Krievijā, gan Latvijā un joprojām dzīvo ar pieminēto diagnozi, neticēja, ka savā dzimtenē Latvijā viņu kādreiz reabilitēs (Krievijā viņš reabilitēts jau 1991. gadā). Tomēr, izrādās, ka sākotnēji bezcerīgais gadījums nav norakts aizmirstībā un celts gaismā parlamentā, lai beidzot pieliktu tam punktu.
