Beidzot pierādīts: tiem, kas lasa labu literatūru, emocionālā inteliģence augstāka 0
Amerikas sociālo zinātņu pētnieki atklājuši, ka cilvēki, kuri lasa daiļliteratūru, ko radījuši tādi rakstnieki kā Salmans Rušdi, Hārpera Lī un Tonijs Morisone, citu cilvēku emocijas izprot labāk nekā tie, kuri biežāk lasa tikai konkrētu žanru darbus jeb populāro literatūru – tādus rakstniekus kā Daniela Stīla un Klaivs Kaslers.
Zinātnieki Deivids Kids un Emanuels Kastano no Ņujorkas Jaunās sociālo zinātņu augstskolas 1000 dalībniekiem lika izpildīt “rakstnieku atpazīšanas testu”, kas noteica respondentu ietekmēšanos no literatūras, liekot viņiem atpazīt rakstniekus sarakstā. Tajā bija iekļauti gan daiļliteratūras rakstnieku, gan populārās literatūras rakstnieku, gan parastu cilvēku vārdi.
Pēc tam dalībnieki pildīja testu, kurā viņiem, skatoties uz attēlu ar cilvēku acu izteiksmēm, bija jānosaka šī cilvēka emocija no četriem piedāvātiem emociju variantiem.
Žurnālā “Psychology of Aesthetics, Creativity, and the Arts” publicētajā pētījumā zinātnieki atklāj, ka tie, kuri sarakstā atpazina vairāk rakstnieku, labāk varēja noteikt personas emociju. Šādu spēju sauc par prāta teoriju.
Pētījums populāro literatūru raksturo ar rakstnieku “koncentrēšanos uz konkrētu tematu un paļaušanos uz samērā viegli saprotamu sižetu”, savukārt literārās daiļliteratūras rakstnieki drīzāk koncentrējas uz aprakstiem un tēlu attīstību, komentē sociālas aktualitātes un kritizē politiku.
Pētījuma autori uzskata, ka šādus rezultātus var izskaidrot ar literārās daiļliteratūras tēla slēpto (nevis skaidri izteikto) izzināšanas spēju sarežģītību un rakstura pilnību, kas lasītājam liek pieņemt, pielāgoties un apsvērt tēla garīgā stāvokļa daudzās būtības.
Kastano un Kids jau iepriekš veica līdzīgu pētījumu, kurā dalībniekiem deva izlasīt literārās vai populārās literatūras fragmentus un tad vērtēja, kā viņi spēj pazīt citu cilvēku emocijas. Labāku rezultātu uzrādīja literārās daiļliteratūras lasītāji. Taču jaunajā pētījumā zinātnieki pārbaudīja tos cilvēkus, kuri ikdienā lasa vai nu vienu, vai otru literatūras veidu.
“Mums šķita svarīgi izvērtēt ilgstošu pakļautību literatūrai un to, kā tā ietekmē prātu,” saka Kastano.
“Ar šo pētījumu mēs nedomājam pierādīt, ka populārā literatūra nav baudāma vai tai ir mazāks labums. Mēs domājam tieši otrādi,” atzīst Kids. “Pētījums cenšas norādīt uz to, ka lielās atšķirības starp sarežģīto daiļliteratūru un vienveidīgo žanru literatūru var mums palīdzēt saprast, kā daiļliteratūras lasīšana ietekmē mūsu domāšanu.”
Abi zinātnieki cer, ka pētījums ietekmēs literatūras pētniecību un mācīšanu, kā arī palīdzēs uzlabot prāta teoriju tiem, kuriem tās trūkst.
