Ilze Kuzmina: Pandēmijas laika obligātā prasība skolotājiem vakcinēties pievērsusi politikas veidotāju uzmanību skolotāju trūkumam 59
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Paradoksāli, bet, iespējams, izglītības sistēma paldies kovidam varēs teikt ne tikai par datorpratības strauju attīstību skolās. Pandēmijas laika obligātā prasība skolotājiem vakcinēties, kas lika daļai pamest darbu, pievērsusi politikas veidotāju uzmanību skolotāju trūkumam. Jācer, ka tā nebūs tikai kārtējā īstermiņa ažiotāža: acis patiešām atvērsies un tiks meklēti ilgtermiņa risinājumi. Pagaidām gan situācija neizskatās cerīga. Kā jau ierasts akūtās situācijās, tiek meklēti vainīgie, ir mēģinājumi pārgrūst atbildību uz kādu citu, bet to uzņemties nevēlas neviens.
Kas tad noticis pēdējās nedēļās? No darba skolās aizgājuši vai atstādināti ap 600 nevakcinētu pedagogu, tādējādi vakanču skaitu skolās krietni palielinot. Pēc Latvijas Pašvaldību savienības datiem, skolās pirms dažām nedēļām bija 1330 vakances, bet nu to varētu būt vēl vairāk.
Taču simtiem vakanču skolās bija arī iepriekš; par to regulāri un aktīvi signalizēja skolu direktori, taču īsti netika uzklausīti.
Politikas veidotāju vai ierēdņu komentāri dažkārt pat bija apsaucoši: sak, strādājiet paši čaklāk, tad pedagogus atradīsiet. Bija pat gadījumi, kad Izglītības kvalitātes valsts dienests sodīja direktorus par pedagogu trūkumu skolā, kaut problēma jau tad bija sistēmiska.
Tagad problēma pamazām tiek atzīta valstiskā līmenī, taču par to, ka situācija diez vai drīzumā tiks labota, liek šaubīties, piemēram, šīs nedēļas Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē runātais.
Komisijas priekšsēdētājs Arvils Ašeradens pukojās, ka jau gadiem komisija runā par skolotāju trūkumu, bet Izglītības un zinātnes ministrija visu šo laiku nespējot ne piedāvāt risinājumus, ne pat saprast, cik tad tieši skolotāju trūkst. Tāpat viņš sadusmojās uz Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāju Ivetu Ratinīku, kura savukārt izteica pārmetumus valsts izglītības politikas veidotājiem, tādējādi arī izvairoties no atbildības uzņemšanās, kaut tieši Rīgā visvairāk trūkst skolotāju un skolas tomēr dibina pašvaldības.
Ar dibināšanu vien nepietiek, vajag, lai skolās kāds arī mācās un māca.
Patiesībā skaidrs, ka skolotāju trūkums ir problēma, ko nav iespējams risināt tikai vienā līmenī. Tā ir kompleksa problēma, kurai viena risinājuma nav. Tāpēc tā vietā, lai meklētu vainīgos un dusmotos, visiem izglītības procesā iesaistītajiem jāvienojas par risinājumiem.
Līdz šim, pat ja bijusi kāda labi sākta valstiska iniciatīva, tā ātri vien izčākstējusi. Tā programma “Mācītspēks” gan turpinās, bet jau bez finansējuma paaugstinātām stipendijām tās dalībniekiem: citu jomu profesionāļiem, kas gatavi mainīt savu dzīvi un sākt strādāt skolā, vienlaikus studējot pedagoģiju. Domājams, ka tas būtiski mazinās interesi par šo skaļi uzsākto programmu.
Savukārt pašvaldībām būtu jāsaprot: skolu tīkla kārtošana tomēr var samazināt arī skolotāju iztrūkumu. Jo tieši samērā lielais skolu skaits rada situāciju, kad skolotāju vienlaikus gan trūkst, gan ir par daudz, ja paskatās uz skolēnu/skolotāju proporciju. Daļēji gan var piekrist LPS pārstāvei Inārai Dundurei un jau pieminētajai I. Ratinīkai, ka skolotājs nav nekāds migrants, kurš skries strādāt uz citu skolu, ja esošo darbavietu slēgs. Dažreiz tiešām neskries, jo sevišķi, ja būs jau pensijas vecumā.
Taču tie, kuri gribēs turpināt strādāt skolā, meklēs risinājumus un atradīs. Arī līdz šim slēgto skolu pedagogi bieži ir pārgājuši pedagoģiskā darbā citur. Skolu tīkla kārtošana ir gan valsts, gan pašvaldības atbildība: valsts rada apstākļus un motivāciju to paveikt, bet vietvara atrod nesāpīgāko un efektīvāko veidu, kā to izdarīt.
Diemžēl diez vai pedagogi no slēgtajām vai reorganizētajām skolām nāks uz Rīgu, jo īrēt dzīvokli galvaspilsētā ar pedagoga algu var būt teju neiespējami.
Tāpēc te atkal jāmeklē risinājumi: ir pašvaldības, kas piedāvā skolotājiem dienesta dzīvokļus. Lielā un bagātā Rīga, šķiet, līdz šim šādus risinājumus nav pat apsvērusi.
Attiecībā uz situāciju Rīgā vēl viens akmentiņš metams arī valsts izglītības un finanšu politikas veidotāju dārziņā: galvaspilsētas skolēnam seko par aptuveni 15 procentiem mazāk naudas skolotāju algām nekā citviet Latvijā.
It kā viss loģiski: jo klasē vairāk skolēnu, jo katra skološanai vajadzētu būt lētākai. Taču arī Rīgā ir ne tikai lielas klases. Rezultātā Rīgas skolotāji pelna mazāk vai labākajā gadījumā tikpat, cik daudzu citu pašvaldību skolotāji, kaut galvaspilsētā gan nekustamais īpašums, gan daudzi pakalpojumi ir dārgāki. Redzēs, vai solītais jaunais skolu finansēšanas modelis kaut ko šajā problēmā mainīs.
Pagaidām IZM piedāvā risinājumus, kas situāciju var labot tikai uz brīdi, vienlaikus veicinot skolotāju izdegšanu. Piemēram, maksāšot par virsstundām skolotājiem un direktoriem. Diemžēl pārguruša pedagoga vadīto stundu kvalitāte neuzlabosies no tā vien, ka viņa maks būs kļuvis biezāks.
