9. maijā Latvijā gaiss būs tīrāks. Egila Līcīša feļetons 0
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Mūsu drosmīgie deputāti ir teikuši jāvārdu gigantiskā betona monstra demontāžai Rīgā, Pārdaugavā, un ardievas gaidāmas citiem, mazākiem Latvijas otrreizējo okupāciju slavinošiem objektiem. Bija jau arī pēdējais laiks.
Tuvās un tālās zemēs propagandas pieminekļi Aļošām tiek intensīvi aizvākti uz izgāztuvēm, kāpēc gan latviešiem klanīties Kremļa ģeopolitisko ambīciju un krievu pasaules paplašināšanas simboliem.
Valsts prezidents Levits secinājis, ka Latvijā vēsturiskā pagriezienā jāpārtrauc “imperiālistiski ideoloģiskie rituāli” un jānorit gaisa attīrīšanas pasākumiem.
Tagad okupācijas piemiņas vietu kā driģenes saēdušies pašrocīgi gatavi noārdīt pat saeimieši, kuri vēl tikko Pārdaugavas stabu pazemīgi dēvēja par “pieminekli atbrīvotājiem”, un talkā nāks arī mērenie politiķi, kuri agrāk izturējās uzsvērti cienīgi un, aizbildinādamies ar Ārlietu ministrijas veto neaiztikt “kritušo apbedījumu vietas”, rāva aiz ļipas karstgalvjus, kuri aicināja netūļāties un dabūt prom okupekli.
Vēl gan ir vietējie locīgie “bērziņi”, kuri atvainojas visiem krievu draugiem par naida un stulbuma uzvilnījumiem un kolektīvajiem apvainojumiem, kuru dēļ nabadziņiem jācieš, bet skaidrs, ka situsi stunda, kad beidzot suverēnā Latvijā latviešiem jāieņem pilntiesīgu saimnieku vieta.
Arī šo rindu autora cēneris (vai varbūt piečuks) savulaik ir aizripojis kopējam rubuļu ziedam, lai Pārdaugavā paceltos uzvaras gadadienai veltītā inženiertehniskā celtne, kuras veidošanā roku pielikuši mūsu tēlniecības lielmeistari.
Lai kā latvieši protestēja 9. maija valsts ienaidnieku un neatkarības pretinieku saietiem un sauca notiekošo ap betona konstrukcijas pielūgsmes objektu par balagānu, ziedu laikos pieminekļa pakājē pulcējās tūkstoši medaļotu iekarotāju armijas veterānu kopā ar padomju laimes gadu atbalstītājiem un krievvalodīgo jaunatni.
Ziedu laiki sakrita ar “Saskaņas” (otrā vārdā “Rossotrudņičestvo”) politiķu valdīšanas garo periodu Latvijas galvaspilsētā, un šīs partijas monopolizētais sarīkojums ienesa pasakainu klientūru atbalstam vēlēšanās.
Tas bija veikli organizēts hibrīdpasākums, kurā kritušo piemiņas godināšana mijās ar politaģitāciju un tika papildināta ar izklaides industrijas iepriecinājumiem un gastronomisku uzdzīvi.
“Labajos laikos” laukumu noslogoja divas dienas no vietas! Ielūgumam kuplināt skatītāju tūkstošu sanākšanu nespēja atteikt ievērojamas latviešu estrādes zvaigznes, kuriem koncertējot izbraukuma bufetčiki visos stūros cepa, vārīja, čurkstināja, pildīja un ielēja, lai plašās manifestācijas dalībnieki atpūstos uz pilnu klapi.
Pat monreāliete Vaira Vīķe-Freiberga no Rīgas pils augstajiem logiem bija ievērojusi, ka daži svinētāji pie betona raudu mūra ir pamatīgos grādos – pielillājušies no degvīnīša glāžu cilāšanas un uzkožot voblu.
Bet, kamēr vīri tukšā dūšā, kamēr nav iebuhājuši, pēc iedibinātā scenārija ar uzrunu uzstājās svētku virsvadītājs Nils, sekoja jaunievedums “nemirstīgo gājiens”, un noslēgumā dzīvi palikušie slējās pakaļkājās, lai noskatītos salūta uguņus. Otrā rītā slaucītājiem bija ko sakopt nopēdoto.
Lai kā klātesošie attaisnotos, ka iešana 9. maijā pie pieminekļa ir ģimenes tradīcija, pavasara atnākšanas spēki vai ka viņi izjūt kopābūšanu un saņem spēcīgu enerģijas uzplūda lādiņu, tomēr cauri aizvien vīdēja spēcīga Krievijas ideoloģijas pieskaņa un fonā bija redzams Kremļa valdnieka vieplis.
Tagad mūsu ārtelpu kropļojošais objekts beidzot tiks izrauts ar saknēm, būs nost un prom, nez vai pāri robežai ceļos, vai.
Likās, piemiņas komplekss stāvēs mūžīgi, bet, re kā, tautas uzkarsumos izkusīs, kā kūst arktiskie ledus lauki. Dedzīgākie uzvaras svētku cienītāji vēl mēģinās padot apelāciju, taču aktivitātes brīvdabā 9. maijā ir noslēgušās.
Lielā tēvijas kara dalībnieku pēcteči var vingrot vai padzert nomierinošas tējiņas, kas attīra prātus no negatīvām domām un uzlabo garīgo. Daži skulptori rūpējas, lai no demontējamiem objektiem nezustu detaļas un lauskas ar māksliniecisku vērtību, arhitektonisku kvalitāti, kultūrvēsturisku un izglītojošu nozīmi.
Tās tad nu novietos Okupācijas muzeja krājumos, bet vēlāk varētu nodot arī privāti akreditētām izstāžu zālēm.
Putinticīgajiem ieteikums pēc monumentālās būves nojaukšanas pagrābt sauju zemes no svētās vietas noglabāšanai burciņā, varbūt izdodas salasīt akmentiņus, šķembas, armatūras galiņus un tamlīdzīgus fragmentus no kritušā pieminekļa.
Bet citādi lai Maskavas gultas klājēju kopiena no veca interfrontieša līdz pusauga zeņķim gatavojas nopietniem pāraudzināšanas darbiem, kas finālā visus iekļaus vienā politiskā nācijā ar krietniem latviskās sabiedrības pārstāvjiem.
