Māris Antonevičs: Beidzot nosaukts īstais kara iemesls 0
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Kur var sastapt Pēteri I? Turpat, kur Napoleonu, – piektajā palātā…” Šāda veida joki izplatījās internetā pēc tam, kad Krievijas prezidents Vladimirs Putins bija nekautrīgi salīdzinājis sevi ar kādreizējo Krievijas caru.
Tomēr ir daudzi, kas uzskata, ka pret šiem paziņojumiem jāizturas ļoti nopietni, jo tie faktiski atklāj Krievijas tālākos plānus.
Apmeklējot Krievijas cara Pētera I 350 gadu jubilejai veltīto pasākumu, Vladimirs Putins mēģinājis vilkt paralēles starp tā laika iekarojumiem un šodienas situāciju, turklāt licis saprast, ka šāda veida kari nebeidzas ātri.
“Ziemeļu karā Pēteris I karoja ar Zviedriju 21 gadu… Viņš nevis kādam kaut ko atņēma, bet atguva krievu zemes, jā – atguva! To vietu, kur viņš izveidoja jauno galvaspilsētu Pēterburgu, neviena Eiropas valsts tolaik neatzina par Krievijas teritoriju, bet uzskatīja to par Zviedrijas teritoriju, lai gan senos laikos tur bija dzīvojuši slāvi.
Tas pats attiecas uz rietumu teritorijām – Narvu… Viņš šīs zemes atguva un nostiprināja. Arī mums tagad ir tāds laiks – atgūt un nostiprināt. Ja mēs saglabāsim šos pamatus, tad mūs gaida panākumi,” paziņoja Putins.
Latvijā Pēteris I kā vēsturisks personāžs ir labi zināms. Pieminētais Ziemeļu karš (1700–1721) tā pirmajā posmā lielā mērā norisinājās pašreizējā Igaunijas un Latvijas teritorijā, kur krievu karaspēks izmantoja iekarošanas metodi, kas nereti tiek dēvēta par “izdedzinātās zemes” taktiku.
Caram pēc Vidzemes iekarošanas feldmaršals Šeremetjevs ziņoja: “Ienaidnieka zemē vairs nav ko postīt. (..) viss ir nopostīts, pilis ir uzspridzinātas. (..) starp Rēveli (Tallinu) un Rīgu viss ir izravēts. Apdzīvotas vietas vairs atrodamas tikai uz kartes.”
Vismaz šajā ziņā Putinam par Pētera I darbu turpināšanu ir taisnība, jo Krievijas armija Donbasā pašlaik rīkojas ļoti līdzīgi. Pēc iekarojumiem Pēteris I pasludināja sevi par imperatoru, ko iepriekš nebija darījis neviens cits krievu valdnieks (vēsturē gan viņš bieži izcelts arī kā reformators, kurš centies Krieviju tuvināt Eiropai).
Interesanti, ka zviedri mūsdienās ir pateicīgi šim vēsturiskajam pagriezienam, jo sakāve Ziemeļu karā lika viņiem uz visiem laikiem atteikties no iekarošanas politikas un sākt attīstīt pašiem savu zemi, kas to mūsdienās padarījis par vienu no pārtikušākajām un modernākajām valstīm pasaulē, kamēr krievi joprojām nespēj tikt galā ar savām impēriskajām tieksmēm un, pat grimstot mēslos, visu laiku sapņo sev pievienot jaunas teritorijas, kas viņu izpratnē ir vienīgais varenības apliecinājums.
Te varbūt zīmīgi būtu atcerēties, ka ap 2000. gadu Rīgā bija ļoti liela politiska interese uzstādīt (kā tolaik tika teikts – atjaunot) Pētera I pieminekli, ko tiecās atbalstīt arī tā laika Rīgas domes vadība (sociāldemokrāta Gundara Bojāra vadībā).
Varbūt ne gluži Brīvības pieminekļa vietā, kur tas atradās neilgu laiku no 1910. gada līdz Pirmajam pasaules karam (cariskās Krievijas varasiestādes pēc kara to nolēma evakuēt uz Sanktpēterburgu, bet pa ceļam tas nogrima pie Igaunijas krastiem, kur nogulēja 20 gadus, bet vēlāk atkal nonāca Rīgā, kur gan īsti nevienam nebija vajadzīgs un mētājās pa dažādām noliktavām), bet tāpat kaut kur redzamā vietā galvaspilsētas centrā.
Tomēr publiski tas Kronvalda parkā parādījās vien uz dažām dienām Rīgas 800 gadu svinību laikā, bet vēlāk sākās diezgan spraiga politiska diskusija, ka šādiem Krievijas impēriskuma simboliem (arī Aleksandra kolonnai laukumā pie Rīgas pils un Barklaja de Tolli piemineklim, kuru tomēr izdevās uzstutēt iepretī Ministru kabineta ēkai) neatkarīgajā Latvijā nav vietas, lai gan daži mākslas eksperti uzskatīja, ka nekāda politiskā konteksta tur nav. Kā tagad redzams – ir gan un kā vēl!
Protams, Putina pēkšņā aizrautība ar caru Pēteri I nav būtiskākais šajā stāstā. Tikpat labi viņš sev varētu piemērīt arī Nikolaja I, Ivana Bargā, kņaza Vladimira un varbūt pat Katrīnas II drēbes, ja vien tas neliktos tā divdomīgi.
Būtiskākais ir cits – Putins beidzot, pēc vairāk nekā simt dienām, ir pasludinājis īsto kara iemeslu.
Tā nav ne Donbasa aizstāvēšana, ne Ukrainas “denacifikācija”, ne “demilitarizācija”, ne NATO draudi, ne bioloģiskās laboratorijas, nedz citas blēņas, kas iepriekšējos mēnešos stāstītas Kremļa propagandas kanālos.
Galvenais iemesls ir “atgūt un nostiprināt” tās teritorijas, kuras Krievija Putina personā uzskata par savām. Un kurš gan šaubās, ka tas attiecas tikai uz Ukrainu. Jau tajā pašā nelielajā runas fragmentā taču tiešā tekstā tika pieminēta, piemēram, Narva. Un tā ir Igaunija – NATO valsts!
Kāds teiks – nu gan sasapņojies, krievi šobrīd vienu Severodonecku nedēļām ilgi nevar ieņemt, lai gan pirmajās kara nedēļās bija atvēzējušies uz Kijivu, Harkivu un Odesu.
Tomēr Putina piebilde, ka Pēteris I karojis 21 gadu, liecina, ka viņš ir pārliecināts – tās ir pārejošas grūtības un uzvaras vēl priekšā.
Savukārt Ukrainai un jo īpaši Eiropai ir jābūt gatavai – apturēt Krieviju var tikai sakāve, bet jebkāds kompromiss būs tikai novilcināšana.
