Stirnu žēl 0
Vīriem vēl labā atmiņā deviņdesmitie gadi, kad visu vasaru varēja nosēdēt uz gaidi un justies kā svētkos, ja kaut pamanīja buciņu. Kad izdevās nomedīt mežacūku – tās jau bija dzīres! Pateicoties apkārtnes zemniekiem, kas sparīgi iekopuši savus laukus, izveidojusies laba barības bāze un dzīvnieki pamazām savairojušies. Maz bija kārotāju uz medībām GNP teritorijā ar striktajiem aizliegumiem, taču vairāki Priekuļu novada vīri nosprieda, ka jāmetas kopā, un ap 2000. gadu divi nelieli kolektīvi apvienojās vienā klubā ar Priekuļu vārdu. “Visi esam vietējie, cits citu labi pazīstam,” mednieku kompāniju raksturo Andris Melbārdis, bijušais Vaives kluba biedrs. Medības viņš nosauc arī par atpūtu un dzīvesveidu, daudzus kluba biedrus vienojot ģimenes draugu saites, tāpēc vēl jo svarīgāk, lai pasākums notiktu bez liekiem uztraukumiem.
Ja kāds neierakstās kluba noteikumos, nākas šķirties – nesen izslēguši no savām rindām mednieku, kuram vīri vairs nav gribējuši stāvēt blakus mastā. “Viņš šāva pa mednieku līniju, savu vainu neatzina – nu ko, bija jāatvadās,” nosaka kluba vadītājs. Medību organizācija Priekuļu kolektīva 16 vīriem neesot sarežģīta, jo infrastruktūra pateicīga – meža masīvu ļoti maz, iztiek ar nelielu skaitu mednieku, un visi perfekti pārzina teritoriju. Medību dalībniekus ar karabīnēm vadītājs liek drošās vietās – uz pārejām vai izcirtumā, kur laba redzamība. “Nenoliksi taču ar karabīni veču rindā, kas stāv mastā ar bisītēm,” nosaka Juris.
Priekulieši esot bagāti ar stirnām, tās apsēdušas arī Cēsu piepilsētas mazdārziņus, stāsta Andris. Ar šo medījumu viņam izveidojušās īpašas attiecības – mednieks nemaz neslēpj, ka stirnai atņemt dzīvību ir žēl: “Tādēļ man nepatīk gaides medības – atnāk stirna ar kazlēnu – kāda tur šaušana! Papriecājies par skaisto skatu, iegūsti pozitīvas emocijas un soļo laimīgs mājās.” Arī Valdis, kā pats saka, pārāk neiespringstot uz stirnām – izteiksmīgo acu dēļ, taču žēlumam nav vietas, ja dzīvnieku lielais skaits sāk atspoguļoties uz ceļiem sadursmēs ar autotransportu.
Lai medītu stirnas, priekulieši rīko medības ar traucēšanu – maziem, piecu līdz sešu mednieku mastiņiem un diviem traucētājiem. Vīriem parādījušies arī nopietni konkurenti – lūši. Tos gan GNP teritorijā atļauts medīt epizootiju uzliesmojuma vai draudu gadījumā vai ja tie nodarījuši nozīmīgu kaitējumu lauksaimniecības un savvaļas dzīvniekiem, VMD medību atļauju izsniedz tikai pēc Dabas aizsardzības pārvaldes pozitīva atzinuma saņemšanas.
Visveiksmīgāk skaitu izdevies noregulēt bebriem. “Mēs tos esam maksimāli izmedījuši,” noziņo kluba vadītājs. No medījuma izmantojot gaļu, tostarp arī astes daļu, bet no dziedzeriem gatavojot izslavēto uzlējumu. Juris pēc pieredzes varot teikt, ka viņam tas palīdzējis nostiprināt imunitāti, par labu to atzīst arī Andris un nosmej, ka Priekuļu medniekiem šo drapju netrūkst.
Raksts veidots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu.
