Daktere Guna Selecka: kā “nomest” 15 kilogramus un iemīlēt sevi 1
Guna Selecka pirms diviem gadiem ieguva ārstes diplomu, bet no pastāvīga darba piedāvājumiem pagaidām atsakās. Vēlas būt pēc iespējas ilgāk kopā ar savu nepilnus divus gadus veco dēliņu. Arī padziļināt tās zināšanas, kas palīdz niansētāk izprast sevi. Ārstam vieglāk pārliecināt pacientu, ka no jebkura haosa iespējams izkļūt, ja viņš pats izjutis, kā smagos satricinājumos jūtas gars un ķermenis.
– Kopš mazais piedzima, katru dienu gatavoju pusdienas. Vairākus ēdienus, kuros olbaltumvielas, ogļhidrāti un tauki sabalansēti organismam visdraudzīgākajās attiecībās. Janvārī mēs ar mammu pat noorganizējām pavāru kursus – ājurvēdiskās brokastis, pusdienas, vakariņas. Cilvēkiem ļoti patika. Tiklīdz iemācies domāt ne tikai par kalorijām un produktu uzturvērtību, bet par sevi – no dvēseles viedokļa –, uzturs kļūst ļoti svarīgs. Jo ķermenis ir kā istaba, kurā justies labi iespējams vien tad, ja tā tīra un sakārtota.
15 kilogrami – nost!
Mans ceļš līdz šai pārliecībai sākās jau skolas gados. Tajā laikā par pareizu uzturu neviens nedomāja. Mamma strādāja bankā, tētis darbojās ar tehniskām lietām. Ledusskapis tukšs nestāvēja, taču gan vecākiem bija veselības problēmas, gan man. Augu normālos apstākļos, labi mācījos, visās jomās aktīviste, bet jau biju iedzīvojusies divpa dsmitpirkstu zarnas čūlā, viegli ļāvos stresam un emociju uzliesmojumiem. Bieži sāpēja vēders. Man nepārtraukti kārojās kaut ko saldu. Visu savu kabatas naudu iztērēju marsos un snikeros, rezerves krājumus no vecākiem slēpu.
Ar tagadējo izpratni
Atbilstoši ājurvēdai pēc konstitūcijas esmu vātas–pitas tips. Gan uguns, gan gaisa elements, ja pārlieku satrakojies, vēlas saldu – šī garša nomierina. Ja kāroto nedabū, vāta liek emocijām skriet pa gaisu, uguns pieskārienā cieš āda un gļotāda. Ne ar zālēm, ne saldumu aizliegšanu to sakārtot nevar, der vienīgi konstitūcijas tipam raksturīgo pazīmju līdzsvarošana. Vienkāršākais veids – ar atbilstošu uzturu.
Mācoties 11. klasē, skolēnu apmaiņas pro grammā nokļuvu Vācijā – pamācīties valodu, iepazīt citu vidi. Viskontrastējošākā ar ierasto bija jaunā virtuve – kartupeļi simts veidos, gaļas un saldumi, neskaitāmu šķirņu majonēzes, brokastu pārslas, paredzētas ēšanai ar aukstu pienu. Dažos mēnešos burtiski piepūtos. Brīvlaikā atbraukusi uz mājām, konstatēju, ka pusgadā esmu pieņēmusies svarā par 15 kilogramiem.
Atgriezusies Vācijā, sāku rakties informācijā, kas saistīta ar uztura zinātni. Man tas raksturīgi – ja kaut ko nolemju, metos tajā gandrīz ar maniakālu neatlaidību. Apņēmusies, ka būšu veģetāriete, vērsu pret sevi drakonisku ēšanas režīmu. Visi briesmīgie produkti no ēdienkartes laukā, atstājot vietu tikai putrām, augļiem un dārzeņiem. Īsā laikā liekie kilogrami bija nost. Apmierināta ar rezultātu, izlēmu, ka studēšu medicīnu.
Eiforijas brīdis bija tik spilgts, ka liedza saprast: no neveselīguma grāvja esmu iekļuvusi pretējā.
Ar tagadējo izpratni
Es nebiju savā ķermenī, nebiju šeit un tagad. Ja dvēsele, gars un esība nav vienuviet, bet mētājas starp vakardienas pārdzīvojumiem un rītdienas bailēm, jo nav saiknes ar zemi, visu laiku jāskrien pa gaisu, bet sasniegto nepietiek pacietības novērtēt.
Te vietā salīdzinājums ar vāzi: lai iepildītu tajā ūdeni, trauks jānovieto uz līdzena pamata un šķidrums tajā jālej mierīgi – steidzoties šalts aizšļakstās garām.
Man jātiek līdz desmitajam!
Pārbraukusi mājās, iestājos Stradiņa universitātē un līdztekus pamatstudijām metos padziļināt zināšanas par uzturu. Īpaši saistīja ājurvēda. Tās sniegtās iespējas uzreiz tvēru dziļāk nekā tikai konstatējumā par cilvēku iedalījumu trīs pamattipos – došās, ko raksturo atšķirīga reakcija uz identisku notikumu. Piemēram, kad visu došu pārstāvji stāv autobusa pieturā, kur noticis negadījums, vāta, paķērusi telefonu, trauksmaini zvana uz iespējamiem numuriem, nervozē un mēģina pārējos izrīkot. Pita apsver, kā situāciju vislietišķāk risināt, un zvana tikai uz konkrētu iestādi. Kapha atzīst, ka viss ir briesmīgi, bet tas, ar ko iespējams palīdzēt, jau izdarīts, tāpēc labāk paliek malā just līdzi un netraucēt.
Ājurvēda palīdz pieņemt cilvēku tādu, kāds viņš ir. Sapratusi, ka šai medicīnas jomai tieši saistībā ar uzturu ir daudz tādu iespēju, kas Latvijā netiek izmantotas, mācoties trešajā kursā, aizbraucu uz Vāciju, uz Rozenbergu ājurvēdas akadēmiju.
Tur pārliecinājos, ka līdzšinējās medicīnas studijās apgūtās prasmes salīdzināmas ar iespēju desmit stāvu ēkā cilvēku uz ielas ieraudzīt tikai caur pirmā stāva logu, kamēr ājurvēda dos iespēju palūkoties uz viņu arī no desmitā. Necentrēties tikai uz ķermeņa izzināšanas metodēm un paņēmieniem, bet redzēt vidi, kurā viņš atrodas, vairāk uztraukties, kā jūtas dvēsele, iemācīties uztvert vibrācijas, ko rada enerģiju plūsma un čakru darbība. Vācijā, vēlāk arī Šveicē ne vien izskolojos par ājurvēdas uztura speciālisti, bet apguvu arī dažādas masāžas tehnikas.
Šo iespēju nodrošināja mamma – apvērsusi savu dzīvi uz jauniem pamatiem, viņa bija nostājusies uz garīgās pašpilnveides ceļa un mācījās Šveicē. Spirituālās prakses, regresijas terapijas, meditā- cija – tiku tajā visā brīvprātīgi ievilkta. Pazemībā uztvert savu māti kā garīgo skolotāju – tas ir milzīgs izaicinājums. Par to, ka mamma man palīdz augt, atbalsta un mīl bez nosacījumiem, esmu viņai ļoti pateicīga.
Atgriezusies universitātē, jaunās zināšanas izmantoju Dagnijas Brūveres sulu kūrē, vispirms kā masiere, tad konsultante un lektore. Tas – līdztekus studijām. Vadīju arī terapijas pulciņu, aktīvi voluntēju, rakstīju zinātniskos darbus un rāvos uz konferencēm. Tiku uzskatīta par pašpārliecinātu un iedomīgu. Nenoliegšu – tā arī bija. Pitas ir lieli egoisti. Ar to man joprojām nākas smagi strādāt, jo ego tik viegli nepadodas.
Tajā laikā par katru produktu pat nakts vidū varēju uzskaitīt, cik tajā vitamīnu un kaloriju, kurai došai un kādā gadalaikā tas vispiemērotākais. Diemžēl mācīdamās un mācīdama citus, pati ar veselīgumu lepoties nevarēju. Pat grūti uzskaitīt visus pārspīlējumus, ko ik pa laikam pieļāvu. No ēdienkartes izstumtās gaļas vietā – siers, daudzu veģetāriešu klupšanas produkts. Neskaitāmi pārspīlējumi, ēdot augļus un dārzeņus. Tā mēdz būt, kamēr uzturs ir teorija, nevis dzīves sastāvdaļa. Daļēji tikusi vaļā no iepriekšējām kaitēm, biju iedzīvojusies citās – pamatīgos veģetatīvos traucējumos, anēmijā.
Sāp? Tas ir normāli
Man bijis diezgan viegli aptvert lielāko daļu ājurvēdas principu, taču pašu galveno ielaist sevī ilgi pretojos. To, ka garīgi pakāpties augstāk dvēsele var tikai caur ciešanām. Katra nākamā dzīve ir balva par to, kam sāpēs cieņpilni iziets cauri iepriekšējā. Es šo mācību apguvu saistībā ar kādu cilvēku – attiecībās. Viņš daudziem bija skolotājs, arī man. Tas, ka mums jāsatiekas, bija karmiski noteikts – tam bija gandrīz neiespējami pretoties, taču sapratām, ka kopā veidojamas nākotnes nebūs. Viņam bija ģimene. Viss, kam izgājām cauri, abus garīgi stiprināja, tomēr es jutos emocionāli izplosīta, ļoti cietu. Asaru jūra. Izkritusi no tagadnes, iekrampējos nākotnē – ja nu tomēr. Un tā vairākus gadus, līdz tika sasniegts lūzuma punkts. At- skārsme: ikvienai dvēselei šajā dzīvē savs uzdevums. Manējais, lai dvēsele spētu virzīties tālāk – apgūt attiecības. Iemācīties zobiem un nagiem neieķerties tajā, ko mīli, bet dot brīvību.
Cilvēks, kurš izveda cauri šīm sāpēm, nav atstājis manī nevienu citu emociju kā vien mīlestību un cieņu.
Ciešanas enerģētiskā līmenī bija brīnišķīga skola manam pitas sakāpinātajam ego, bet fiziskajā izpausmē – jauna pieredze veselības problēmu risināšanā, jo tajā laikā man ne tikai bīstami nokritās svars, bet sākās spēcīgs urīnceļu iekaisums – bieži sastopama attiecību samezglojumu kaite, kas, ārstēta ar zālēm, parasti neatkāpjas. Jāsakārto domāšana.
Mūs visvairāk grauj norītas, apspiestas emocijas. Ļoti svarīgi tikt klāt to mājvietai, ieraudzīt pilnā augumā. Atrodi to, kas tevi grauj – savas dusmas, bailes, aizvainojumu, agresivitāti. Un velc pa vienai ārā! Viss slikts, viss kaitina – tātad dusmas! Aizvērtām acīm sameklē, kur ķermenī šī emocija atrodas, kā izskatās. Kā liels, sarkans balons – deg, ārdās. Kas tām dod enerģiju? Besī aizkaitinājums pret konkrētu cilvēku – ka viņš netiek galā ar vienkāršām lietām, vienlaikus kavējot manus darbus. Kāpēc tas tevi tā satrauc? Nevaru ciest, ja pati tādās reizēs čammājos. Mīļā, tātad tevi tracina ne jau šis cilvēks, bet tas, ka viņš ir tavs spoguļattēls!
Ar tagadējo izpratni
Mēs piesaistām vien tos, kuri provocē nepieciešamību iepazīt sevi. Tāds provocētājs var būt partneris, kolēģis, priekšnieks, valstsvīrs. Nevienu ārdošo emociju nevar neitralizēt citādi, kā vien atšķetinot, izvelkot ārā un atbrīvojot. Tad atkrīt sevis dedzināšana kliedzot, stresojot, taisnojoties, vainojot citus un tā virzoties pretī slimībām. Vienīgā emocija, kas ir cilvēkā pašā – prieks. Pārējās saražo mūsu prāts, tāpēc tās ir atlaižamas. Viss, kas tracina otrā, pēc būtības ir pašā. Caur meditāciju to var apzināti pieņemt. Un atlaist.
Man noteikti ir un arī būs ar emocionāliem stāvokļiem saistīti pašsajūtas izklupieni, bet tagad tieku ar tiem galā. Kas agrāk prasīja mēnešus, nu novēršams dažās dienās.
Neredzama, tomēr ir
Visplašākās garīgās zināšanas manī atvēris dēliņš Kristiāns. Dzemdības nebija pārāk smagas, tomēr komplikāciju dēļ zaudēju daudz asiņu. Atguvos lēni. Pamodos reanimācijā ar kaklā saspraustām caurulītēm un lielu pulku kolēģu apkārt. Nepameta sajūta, ka dvēsele bijusi augšā, saņēmusi jaunu informāciju un tagad gatava šo vārdos nenosaucamo uzdevumu īstenot.
Ja kolēģu vidū iznāk saskarties ar skepsi pret jēdzienu dvēsele, nekad neiebilstu. Lai katrs paliek savā patiesībā. Kā mans puika: kad paslēpjas aiz krēsla, no visas sirds ir pārliecināts, ka viņa nav. Izdzirdis ku–kū, pabāž galviņu, lai apliecinātu: esmu gan, tikai neredzams.
Tāpat arī dvēsele – tā ir, un nezūdoša, vienalga, ķermenī vai ārpus tā. Vai atzīstam to vai noliedzam. Ārstam to nenoliegt ir ļoti svarīgi.
Dēliņam vienmēr apkārt ir mīloši un garīgi stipri cilvēki, taču audzinu bērnu bez viņa tēta līdzdalības. To pārdzīvoju līdz brīdim, kad ieraudzīju Kristiāna astroloģisko karti un sapratu, ka tā bijusi puisēna paša izvēle. Viņam ir veca dvēsele ar lielu bagāžu.
Pēc Kristiāna piedzimšanas esmu ļoti mainījusies. Viņš ir mans skolotājs, kurš katrai dienai dod jaunus uzdevumus. Galvenais – māca sev nepieķerties, tā padziļinot man tik svarīgo atlaišanas spēju. Rūdīja to jau pirmajos savas dzīves mēnešos, kad bērna dvēsele šūpojās izvēlē, palikt uz zemes vai ne. Viņa slimība lika manam ego salūzt. Atgādināja galveno uzdevumu šai dzīvei: dalīties mīlestībā, bet nepieķerties – ne lietām, ne cilvēkiem un karjerai.
Kopš strādāju ar savu apziņu, līdzcilvēki un pacienti tver mani daudz savādāk – atvērtāk, draudzīgāk, nopietnāk. Es viņus arī. Studiju laikā un pat pēc ārsta diploma saņemšanas bieži vien jutos kā baltais zvirbulis. Niknais putns. Sastapusies ar citādiem viedokļiem, biju sarūgtināta, apvainojos: kā var nesaprast vienkāršas lietas? Kā var pietikt tikai ar virspusē ieraugāmo?
Tagad esmu pieņēmusi: katram savs ceļš. Ejot savējo, nevērtē citus. Šķiežot spēku otra preparēšanā, tu situāciju nemaini, tikai radi savai dzīvei piesārņojumu. Kad salūst pulkstenis, neejam taču to labot pie draudzenes, dodamies pie meistara. Tāpat ar garīgajām lietām. Ja ir problēma, to nevar atrisināt pārrunās ar vēl kādu tikpat kaismīgu pārrunātāju. Jāvēršas pie sev svarīgās jomas profesora, guru, analīzei sevī jāielaiž tikai viņa viedoklis. Jo viedā gudrība ir kā okeāns. Ja atnāksi pie viņa ar mazu tasīti, tā tiks piepildīta. Tikai tad nevaimanā, ka tev nav iedota cisterna. Kādu trauku atnesi, ar tādu aiziesi.
Lielā trīsvienība, kas balsta pasauli
Garīgs ceļš, sabalansēts uzturs, joga, ievērojot pareizu elpošanu – tie ir ne tikai pamatvaļi, kas nodrošina mentālo un fizisko stabilitāti, bet arī ikdienas dzīvesveids.
Ar tagadējo izpratni
Garīgā pilnveidošanās iespējama vien tad, ja ir iekšēja uzticība gan Augstākajam, gan sev. Taču ieņemt jebkuru pilnvērtīgu enerģiju plūsmu nodrošinošu stāvokli var tikai tad, ja fiziskās aprises to atļauj, ja nesāp aknas vai mugura. Kad ķermenis uzblīdis un slims, bet prāts tramīgi satraukts, meditēt nevar. Garīgā veselība bez fiziskās nav iespējama. Tik vienkārši un sarežģīti vienlaikus – jādzīvo, jāpriecājas, jābūt kopā ar sevi savā ķermenī.
Katrs rīts mūsu ģimenē sākas ar jogu – brālis, tētis, mamma, visi vingro. Turpat ņemas arī Kris- tiāns. Ļoti svarīga mums ir pirts. Tētis pēc mācībām pirtnieku skolā kļuvis par īstu slotiņu ekspertu un nepārspējamu pērēju. Sevišķi labi pirtsrituālu izbaudīt mūsu lauku mājas pirtiņā. No lāvas uzreiz upē. Sajūtā, ka esi kļuvis par daļu no kaut kāda neaptverama, no dievišķa veseluma, ļauj straumei sevi nest. Nedomājot ne par rītu, ne vakardienu, topi par mirkli, kurā svarīgs vien tagad.
Man ir 28 gadi. Esmu dzimusi Pilnmēnesī, Mēness aptumsuma laikā. Vēdiskā astroloģija, ko patlaban studēju, skaidro, ka tā ir smaga, pat raganiska bagāža, kad virziens uz gaismu ir iespējams tikai caur pārbaudījumiem. Šajā ceļā jūtos izrāvusies tikai līdz pirmajam saules apspīdētajam laukumam. Manā variantā – kopā ar ājurvēdu, kas nav tikai uzturs un masāžas, bet man dotā iespēja izrauties no tā, kas lieks, un būt šeit un tagad. Sevī. Harmonijā.
