Cilvēki mēdz pārspīlēt aizraušanos ar garīgumu 0
– Ko jūs gribētu pateikt mūsu lasītājiem?
– Daudzus cilvēkus, jo īpaši vecumā no 25 līdz 45 gadiem, nodarbina pašattīstības un pašvērtējuma tēma. Bet jūs uzdodiet sev jautājumu: kas tā tāda pašattīstība un priekš kam vajadzīgs pašvērtējums? Jūs, piemēram, varat atbildēt uz to? – tagad es jūs nointervēšu (pasmaida). Kas tā tāda – pašattīstība?
– Principā tā ir interese par dzīvi – man visu laiku patīk kaut ko jaunu uzzināt. Ir interesanti – mācīties, uzzināt…
– Pareizi. Priekš kam? Vari paskaidrot?
– Tas dod dzīvesprieku. Kaut kur to izmantoju, bet ne visu. Pēc tam, piemēram, tās zināšanas, ko izmantoju ar cilvēkiem…
– Es jums visu atvieglošu. Tas nav ne priekš kam – tas vienkārši patikai. Tieši tā – pašattīstība ir tam, lai uzzinātu kaut ko jaunu. Priekš kam? Ne priekš kam! Tāpēc, ka man tas patīk. Attiecīgi – ja tas nav priekš kaut kā, tad – kā to var kaut kādā veidā izmērīt: vai esmu pietiekami daudz attīstījies vai nē?
– Var subjektīvi.
– Nu kā? Kā var būt pietiekami intereses? Nevar. Ziņkārība ir visas dzīves process. Ja pašattīstība ir ziņkārības apmierināšana, tad patiešām tas ir aizraujošs, interesants, priekpilns process. Kad cilvēki sāk “mērīties”, kurš ir vairāk attīstībā aizgājis, kurš – mazāk, – un pārdzīvo, ka nepietiekami attīstījies, – sākas mokas. Tad atnāk pie manis un gaudo: “Ziniet, es jau 20 gadus nodarbojos ar pašattīstību, bet kāpēc es slimoju?” Es saku: “Kāpēc ne? Kur ir saikne?” “Nu kā – es taču gribu…” “Ko?” “Neslimot.” “Tātad jūsu attīstība ir, lai neslimotu?” “Nē, nu ne tikai.” “Tad kas?” “Es lasu garīgo literatūru…” “Un?” Vārdu sakot, cilvēki nespēj sev atbildēt, par ko ir runa.
Tas pats ar pašvērtējumu. Kas ir pašvērtējums? Kas tas ir? Palielināts vai paaugstināts pašvērtējums? Kas tas tāds ir?
– Kā tu sevi vērtē.
– Priekš kam?
– (smejos)
– Kā sevi vērtē? Pēc kādiem kritērijiem? Pēc kādiem parametriem?
– Paša izdomātiem…
– Pats izdomā un pats vērtē.
– Ir jau pieņemts, ka esi labs, ja tev ir tas un tas…
– Bet kāpēc būt labiem? Jūs pareizi runājat, tā māca. Bet kāpēc būt noteikti labam?
– Tā vērtē sasniegto.
– Priekš kam sasniegt?
– Nu ir atšķirība, teiksim, nebūt alkoholiķim…
– Kāpēc?
– Tev ir dota dzīve, lai tu viņu izmantotu vērtīgi…
– Labi, un es to dzīvoju, kā vēlos. Kurš teica, kam tas ir dots. Kurš teica?
– Mamma. Tētis. Sabiedrība.
– Jā. Ir lielisks raksts, kur kāda Latvijas Universitātes psiholoģe raksta, – man vīrs tulkoja -, viņa secina: latvieši audzina savus bērnus par vergiem – sev uz vecumdienām. Tāpēc cilvēki izaug bez iniciatīvas, no visa baidās, visu laiku skatās riņķī, ko par viņiem pateiks un kā viņi no malas izskatīsies. Tā patiešām ir liela problēma. Jo, ja tev bērnībā ir pateikts – būsi labs, tad es tevi mīlēšu – tevi bezkaunīgi apmānīja! Jo, ja tevi nemīl, tevi neiemīlēs. Tu tāpat to mīlestības plūsmu nesajutīsi – tu vari būt trīskārši labs!
Un viss šis pašvērtējuma samudžinājums… Bieži vien garīgo meklējumu attīstības meklējumos, īpaši, ja tas ieilgst līdz 35-45-50 gadiem, šī tēma kļūst galvā ļoti smagi samudžināta. Ja tev bērnībā pateica – būsi labs, tad tevi mīlēšu, cilvēks tiecas to piepildīt un dara to, kas galīgi nepatīk, ko negribas, kas nav interesanti. Tāpēc galvenais, ko gribu nodot lasītājiem – neaiztieciet savus bērnus! Mīliet viņus uz veselību un netraucējiet viņiem dzīvot. Ja nemīliet? Labi, tad arī neiemīlēsiet. Nevajag viņus pārtaisīt, tāpat jūs viņus neiemīlēsiet, ja līdz šim tas nav noticis. No tā, ka jūs viņus pārtaisīsit, viņi labāki nepaliks. Paliks vēl sliktāk.
Un paši “necepieties”. Jūs mīlēs tāpat – par baltu velti. Jūsu atvases lamāsies, sitīs ar čībām, bet mīlēt nepārstās vienalga. Beidziet “cepties!” – esiet brīvi.
