Visa Latvija ir spēcīga vieta, ne tikai svētvietas 0
– Kā jūs vispār nokļuvāt Latvijā?
– Es iemīlējos Latvijā (pasmaida). Pašu pirmo reizi es atbraucu, kad man bija 13 gadi, vēl pirms Neatkarības atgūšanas. Atbraucu, ziedēja jasmīni un lija lietus. No jasmīniem man bija alerģija – es klepoju un šķaudīju, bija aizdusa, lauzīja galvu, tecēja asaras, bija auksti un pretīgi. Es teicu (koķeti princesīgā tonī) – nē, es uz šejieni vairs nekad nebraukšu! Ne kāju nesperšu. Kaut gan toreiz, manos 13, es te pirmoreiz redzēju Rēriha gleznas, biju privātas kolekcijas izstādē – tā man bija kā milzu dāvana.
Otrreiz uz šejieni atbraucu 2012. gadā, kad mani uz festivālu “Gara vasara” uzaicināja tā vadītājs Juris. Līdz tam es biju daudz ceļojusi pa Austrumiem, man likās, ka nav ko kāju spert Eiropā. Taču es pozitīvā nozīmē biju iespaidota par to, kāda šeit bija cilvēku atvērtība zināšanām, un cik ļoti man ir piemērots Latvijas dzīves ritms un temps, cilvēku komunicēšanas stils.
– Kāds tas ir jūsu redzējumā?
– No vienas puses ir stingra robežu ievērošana – te ir mana teritorija, te ir tava, es pie tevis nelienu, kamēr tu mani nepasauci, un otrādi. No otras puses – ja tevi sauc, tad patiešām ir patiesa vēlme palīdzēt, siltums un milzīga cieņa vienam pret otru.
Tas, kas citus sajūsmina Izraēlā, ne visiem ir izturams. Tur nav robežu un sētu – tur nav tavas un manas teritorijas. Tur visa ir viena kopīga, liela ģimene, viss mans ir arī tavs un tavs – arī mans. Ja tu iesēdies sabiedriskajā maršruta transportlīdzeklī, jau pēc mirkļa ne tikai tavs blakussēdētājs, bet jau visi mašīnā zina, kā tevi sauc, un arī kā sauc tavu vecvecmāmiņu; pēc desmit minūtēm jūs esat jau sazīmējuši visus savus kopīgos radiniekus un pēc 20 minūtēm to apspriež visi pasažieri. Tas ir normāli. Un tas ir lieliski, jo, ja tur kaut kas ar tevi notiek pa ceļam, visi 20 tikko iepazītie cilvēki metīsies tevi glābt. Momentā! Pat ja tu atvairīsies, ka tevi nav jāglābj, tevi vienalga izglābs! Tas ir lieliski. Bet ne visiem piemēroti.
Es pasniedzu savu metodiku arī Izraēlā un man regulāri pusi nodarbības vajadzēja veltīt tam, lai cilvēkus apklusinātu, jo viens bļāva par otru skaļāk. Klausieties, velns parāvis, jūs taču atnācāt šeit, lai kaut ko iemācītos!” es viņus kušināju. Tas, protams, ir pilnīgi neizturami, bet es saprotu, ka man vienkārši nav izraēliešu mentalitātes. Man pat nav krievu vai padomju mentalitātes. Man ir tāda mentalitāte… (apdomājas), kā Sanktpēterburgā 60-tajos gados. Un mūsdienu Latvija vairāk tieši līdzinās Sanktpēterburgas 60-tajiem gadiem. Un man šeit ir ļoti komfortabli. Man te ļoti iepatikās. Un, galvenais, ka šobrīd mana galvenā funkcija ir ne tik daudz ārstēt, cik izglītot. Manas izglītošanas produktivitāte šeit ir daudz augstāka nekā tā bija Izraēlā. Skolnieku skaits ir tāds pats, taču viņi strādā ar lielāku atdevi: tur no 20 cilvēkiem grupā strādā labi ja viens, tas pats no bijušās Padomju Savienības, te – 19 no 20!
– Ir dzirdēts, ka dziednieki un ekstrasensi no citām valstīm par Latviju saka, ka…
– …jā (viņa turpina manu sakāmo), ka Latvija ir ārkārtīgi spēcīga vieta. Tāpēc arī man iepatikās, tāpēc šeit ir tādi cilvēki. Latvija šobrīd ir kā tāds lotosa pumpurs, kas tagad atveras. Pārsteidzoša vieta! Cilvēki iet un meklē kaut kādas aktīvās vietas. Bet te viss ir viena aktīva vieta – nekur nav nekas jāmeklē!
– Ko mēs varam darīt vēl, lai šis zieds vērtos?
– Priecāties! (Viņa ātri izmet) Vairāk neko! Priecāties. Patiešām, ja nelūkojamies tik daudz uz ekonomiku, bet uz cilvēciskajiem faktoriem – jūs te esat Ēdenē! Šeit ir četri atšķirīgi gadalaiki, skaidri izjūtams – ziemā ir ziema, vasarā – vasara… Šeit ir tīrs ūdens un tīrs gaiss. Zemes ir gana. Cilvēku maz, zemes daudz. Uz galvas nekrīt raķetes. Neviens pa ielu neskrien ar nažiem. Šeit uz balkona var žāvēt veļu. Mēs ar vīru aizbraucām uz benzīntanku šo to nopirkt. Viņam salūza navigācijas turētājs. Es teicu – aizskriešu atpakaļ. Lai viņš pats pirktu, viņam vajadzētu pārsēsties uz ratiņkrēslu, pēc tam atkal sēsties mašīnā… es aizgāju, apskatījos – izrādījās, tur ir vairāki atšķirīgi varianti. Es viņam jautāju: “Kuru ņemt?” Viņš saka: “Uzprasi, lai tev iedod parādīt!” Es biju neizpratnē – “Kā? Man taču neiedos priekš tevis tos parādīt. Vienkārši iziet no veikala un pienest parādīt tev tos mašīnā?” “Kāpēc ne?” – viņš droši atteica, “tu taču netaisies zagt.” Labi, pateicu, ka man vīrs sēž mašīnā, viņš ir “ratiņkrēslnieks” un nevar atnākt, vai varu aiziet parādīt viņam variantus? Un tā es, ar neapmaksātu preci rokās, izgāju no veikala, pat iekāpu mašīnā, neviens aiz manis neskrēja… atgriezos un izvēlēto nopirku. Citur tā nebūtu iespējams.
Te cilvēki paši nesaprot, ka dzīvo Ēdenē.
Jā, visi raud par slikto ekonomisko situāciju. Tomēr, ja paskatās ielās – Rīgā un lielajās pilsētās ir dārgas mašīnas. Mani paziņas dzīvo arī ar minimālo algu – neviens badā nemirst.
– Droši vien jūs kā cilvēks, kas dzīvojis tuvu kara zonai – Izraēlā pie Sīrijas robežas -, varat vairāk par to spriest.
– Protams, arī tas. Tāpat daudz esmu bijusi Austrumos – tur daudzviet ielās ir pilns ar bērniem, netīriem, badā. Šeit bērniņi ir tīri, kārtīgi. Ir, protams, izņēmumi no atkarīgo ģimenēm, bet tad viņus ņem no ģimenēm ārā. Bet te tas vairāk ir izņēmums – tur ir pilnas ielas ar bērniem… Tajā pašā laikā tur cilvēki visu laiku smaida. Mīlīši, jūs kaut ko neaprēķiniet, jūs kaut ko nesaprotiet!
