Egils Līcītis: Kā Mārtiņš gāzīs Nilu 16
Kopš divmetrinieks Mārtiņš Bondars sasaucis talku “Gāžam Nilu”, cilvēkiem uzlabojas garastāvoklis. Mazinās sajūta, ka latviešus šķeļ un berž, un viņi vien spējīgi klusām virināt durvis ar veltīgo sūdzību grāmatām. Rīdzinieki raduši reālu spēka pielikšanas plecu – ejam vēlēt, ņemam vērsēnu aiz ragiem un blaukš! – garšļauku. Spēcīgas miesasbūves talcinieks Ķirsis astoņgadīgs piedalījās ļeņinekļa novākšanā, Brokas kundzei ir nacionālā sāpe, lai Rīga jo dienas, jo nekļūtu krieviskāka, Strīķes kundze izpurināšot un likvidēšot ieviesušos āzijisko kukuļošanas kultūru, bet uz bitenieka Krauzes rēķina – talkas pusdienu desiņas ar kāpostiem Nila gāzējiem. Latviskās partijas vienojušās mijiedarboties, apgāžot Ušakova māla milža statuju, lai aizstāvētu savas valsts galvaspilsētu no sādžisma un Rīgas izbazarēšanas. Rātsnamā iztālēm dzirdama vibrācija, rīboņa un motoru klabēšana, kad Bondars pārvieto smago tehniku, mūru sitējus un gāzējveserus, pat mazvērtības kompleksā vārgstošos un ar veselīgu pašcieņu apdalītos pilsētniekos modina cerību, ka labas pārmaiņas iespējamas, un neizkustināmais mērs jūt pamatni zustin zūdam zem iebetonētām kājām, bezmaksas trama biļetes ārkārtējās iedarbības spējas dziestam.
Lai arī aizvadītajos gados pilsētas tēviem nav nekā sevišķa ko palepoties, par “sarkano lentīšu Nilu” iesauktais Ušakovs nebija gaužām neizdevies pilsētas galva. Viņa džipu braucēju sociķu “Saskaņas” partija dzīrās mēness sirpi noņemt no debesīm un vienkāršiem ļaudīm uznest labklājību kaut no jūras dibena. Pietuvinātām privātpersonām nodrošināja ienesīgas peļņas darbu, kas tiks norauts pēc Nila promnešanas. Božemoj, cik biļinu par peļujunkuru Kuzju paliks neizstāstītas – par to visvairāk žēl!
Bet kā gadījās, ka pilsētas galva kļuva bēgošais cilvēks? Stāstīt par sasniegumiem Nils kāpa Pēterbaznīcas gailī. Kolīdz atskanēja apdullinošs troksnis radio un TV, apšaubot Nila čaklumu un izdarību, uzkraujot vainu par koruptīvas sistēmas izveidošanos, iepriekš runātīgais, par populistu izslavētais mērs aizmuka kā zaķis no neērtiem preses jautājumiem, izkūpēja kā ezītis miglā. Ušakovs ignorēja komunālos tematus par ielu nesakārtošanu, tirgu pamestību, municipāluzņēmumu nekārtībām un čomiem iesildītām vietām, bet atgriezies un nogrimējies par jēru, bolīja acis – kā gan studijā neuzklausa Rīgas vadības viedokli! No novērotā puiciskuma, kad jauneklis nevar (negrib) atbildēt par rīcību un mēra amatā uzvedas kā nepilngadīgs – skaidrs, ka uzgavilētāju skaits iet mazumā pat Purčikā!
Otrkārt, saskaņietim galīgi pazuda saslēgums ar latviešu vēlētājiem (klikšķis parādās vien pirmsvēlēšanu periodā). Uz otru pusi tiltu cēlāju “Saskaņā” arvien rūgusi neapmierinātība ar integrēšanos Rietumos, kurpretim lielākā daļa rīdzinieku vēlas valsts galvaspilsētas atdzimšanu starp Vakareiropas metropolēm. Bet mērs tik kursē uz Maskavu, organizē 9. maija svinēšanu, krievu valodas uztiepšanu par otru valsts vai kancelejas valodu. Un pavisam dusmas Ušakovs aizdevis, iesmīnēdams par tautai nozīmīgu vēsturi – akurāt kā izturētos okupants.
Nu, tā soctīklu peršu dzejnieka un tvitera karikatūrista darīšana, tikmēr “Gāžam Nilu” nav sauciens bez adresāta. Kad veco varu nojauks kā ietrupējušu hruščovku, retais iedzīvotājs būs apbēdināts un traumēts. Cik grūti Ļeņinu dabūja augšpēdu, Ušakovs arī nebūs gluži no dobes izraujams redīss. Pēc diagrammām “Saskaņas” blokam vēl iet diezgan labi, bet procesa virzītāji ar apsūdzību rakstiem un Mārtiņš ar ceļamkrānu un metālstiegru pušurāvēju tuvojas. Ar Nilu paliek mīļotie, lutinātie kaķi, lidojums uz Maskavu pie domubiedriem, īsa izklaidēšanās ar draugiem Monako. Urbanoviča kungs gan būs satriekts līdz asarām par auklējuma, ko rēzeknietis pazina un pieņēma zēnībā, par dārgā cilvēka draudošām karjeras beigām. Traģiski, ka Nilā mājo neizturamas tēvzemes ilgas, viņš nejūtas īsti labi latviskā svešumā. Varbūt pēc katastrofas bijušais galva nonāks labākā, pilnīgākā pasaulē, kas plešas aiz Zilupes.
