Ēriks Jēkabsons: Palīdzība “grūtdieņiem” vai pakļaušanās starptautiskai noziedzībai? 9
Sekojot līdzi diskusijām par bēgļu uzņemšanu Latvijā, pārsteidz valsts drošības aspekta trūkums tajās. Transnacionālā noziedzība lielā mērā kontrolē nelegālo imigrantu plūsmas. Šī “nodarbe” ir saistīta un pārklājas ar nelegālo cilvēku tirdzniecību, narkotiku tirdzniecību un bieži – nelegālo ieroču tirdzniecību. Pēc EUCE (European Union Center of North Carolina, EU Briefings) aplēses, 3600 organizētās noziedzības grupas ir izvērsušas savu darbību ES teritorijā. Viņu rīcībā un ietekmē ir jaunākās IT tehnoloģijas un komunikācijas, un šīs grupas kļūst aizvien globālākas, apgūstot un izmantojot transporta infrastruktūras un atvērto robežu “politiku” Eiropā.
Starptautiskajām tiesībsargājošām iestādēm nav ilūzijas, ka šo kriminālo realitāti varētu “izravēt” un likvidēt tuvākajā laikā. Tie panākumi, kas tiesībsargājošām iestādēm ir pret šo starptautisko mafiju, tomēr ir nožēlojami mazi iepretim nelegālajai “ekonomikai”, bezdarba pieaugumam, kā arī etniskās integrācijas fiasko Eiropā.
21. gadsimtā šī transnacionālā un transatlantiskā organizētā noziedzība aizvien vairāk atgādina labi organizētas multinacionālās korporācijas ar savu lobiju un efektīvu interešu pārstāvēšanu G-8 valstu tirgos un interešu sfērā. Šī ir aisberga neredzamā daļa.
Tas, kas šobrīd notiek Latvijā attiecībā uz Latvijas valdības “negaidīto” un slepeno piekāpšanos, kvotu pieņemšanu un publiskajām “par un pret” diskusijām, ir tikai maza redzamā daļa no aisberga, pilna ar emocijām, labticību un politkorektu naivumu, kā arī pseidoreliģisku “līdzjūtību” un vispār neesošu plānu un izpratni par šo procesu cēloņiem un to novēršanu.
Politkorektais, sekulārajā humānismā balstītais pasaules uzskats, piesaucot brālību, vienlīdzību un sociālo taisnīgumu, ir izveidojis milzīgas “humānas palīdzības” struktūras, kas, būdamas simtiem miljonu eiro vērtas, nav spējušas nodrošināt efektīvu procesu, lai “pasauli padarītu par labāku vietu” arī grūtdieņiem. Tā vietā Francija, Zviedrija u. c. Eiropas valstis ir izveidojušas valsts pabalstos balstītas bezdarbnieku armijas, etniskos geto, radikālisma un kriminalitātes perēkļus. Tie izpaužas barbariskos masu nemieros, grautiņos, terorismā utt. (piem., Zviedrijā, Itālijā, Francijā, Dānijā tiek demolētas sociālās palīdzības ēkas, sprāgst granātas, slepkavību, izvarošanu statistika strauji iet augšup). Vai to dara “grūtdieņi”, nelegālie imigranti, politiskie bēgļi vai vienkārši barbari, ir citas un padziļinātas sarunas tēma.
Nav jāpierāda, ka Eiropas multikulturālisms un etniskās integrācijas politika ir cietusi fiasko. Latvijai Eiropas prezidentūras laikā bija lieliska iespēja aktualizēt un redefinēt Eiropas Savienības multikulturālisma izpratni, ES etniskās integrācijas definīciju un politiku. Tas nenotika, tāpēc nav brīnums, ka Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas un iekšlietu ministra Riharda Kozlovska vadībā Ministru kabineta slepenās sēdes laikā notika piekāpšanās transnacionālā konglomerāta spiedienam. Šie ir tiesiskuma un nacionālās drošības jautājumi, kuru padziļinātai izpratnei vajadzēja būt vispirms iekšlietu ministram Rihardam Kozlovskim. [..]
Jau gadu desmitiem Zviedrijā radītajā sociālo pabalstu sistēmā izaugušas paaudzes, kas parazitē uz valsts rēķina un destruktīvi vēršas pret sabiedrību, kurā viņi dzīvo. “Ko sēsi, to pļausi!” Tas sākās ar beznosacījumu palīdzību nelegālajiem imigrantiem, bēgļiem. Humānās palīdzības politiskais bizness ar NVO un lielā mērā Zviedrijas liberālās baznīcas palīdzību lika ielāpus tur, kur jau vairs tiem sen nebija vietas.
“Jēzus nāk bēgļu veidā pie mums,” izteicās kāds latviešu teologs. Citi, no konteksta izņemti, citē pāvestu Francisku, kas sacījis, ka “visi mēs esam bēgļi uz šīs zemes”.
Protams, ka grūtdieņiem ir jāpalīdz. Protams, ka ir jādara viss, lai glābtu cilvēku dzīvības. Protams, ka mums ir jāparāda žēlsirdība. Taču ir jābūt līdzsvaroti reālistiskam, lai saprastu un izprastu, ka nevis Jēzus nāk pie mums nelegālo imigrantu veidolā, bet gan transnacionālā mafija kā civilizāciju sadursmju karš, kas jau ir pārņēmis pasauli (“ISIS”, visi pasaules un Tuvo Austrumu konflikti). Nu tas ienāk arī Latvijā. Solidaritātei un palīdzībai ir jābūt arī no Latvijas puses, taču ir jābūt ļoti rūpīgai un tālredzīgai stratēģijai, plānam, apstākļu un situācijas izpratnei. Piemēram, kāpēc Eiropas Savienībai būtu jāmaksā “tik un tik” simtiem miljonu eiro, lai pārvietotu lielu skaitu afrikāņu uz Eiropu, ja par daudz mazāku summu varētu ierīkot bēgļu nometnes pašā Āfrikā, tā gan palīdzot, gan arī radot jaunas darba vietas utt.
Eiropas Savienībā vārds “izolacionisms” nav cieņā. Es esmu pret izolacionismu, bet par “protekcionismu” – savas valsts nacionālo, ekonomisko, kultūras, demokrātisko un etnisko interešu aizstāvību.
Francijas prezidents Nikolā Sarkozī, kuru man bija tas gods satikt un runāt par šiem jautājumiem, saprata, ka Francijai ir jāiet protekcionisma ceļš, lai saglabātu Francijas identitāti, valstiskumu un nacionālās intereses. Latvijai ir jādara tas pats! Ne tikai “jāmēģina attīstīties”, bet valstiski ir jāpiemēro protekcionisms – savas valsts sargāšanas un stiprināšanas ideoloģijā tās visplašākajā un dziļākajā nozīmē.
P. S. Manas īsās pārdomas par šo visai pretrunīgo un nopietno tēmu ir balstītas ilgstošas darbības un pieredzes rezultātā, esot Latvijas iekšlietu ministra amatā, kā arī darbojoties divos ASV fondos, kuru viens no darbības virzieniem ir vērsts krīzes situāciju risināšanā Tuvo Austrumu valstīs un citur.
