Skolotāja: latviešu valoda bēgļiem jāmāca pat tad, ja viņi šeit nepaliks 2
Mācīt latviešu valodu patvēruma meklētājiem vajag pat tad, ja viņi šajā zemē nesaņems bēgļa vai alternatīvo statusu, jo mācīšanās procesā šiem cilvēkiem veidojas pozitīva attieksme pret Eiropas iedzīvotājiem, šādu viedokli intervijā aģentūrai LETA pauda Latviešu valodas aģentūras (LVA) metodiķe Ērika Pičukāne, kura koordinē latviešu valodas mācīšanu “Muceniekos”.
Jautāta, vai latviešu valodas mācīšanās ir obligāts priekšnoteikums bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanai, Pičukāne skaidroja, ka LVA māca pārvietotos patvēruma meklētājus, kuri vēl nezina, vai iegūs statusu. “Mēs mācām latviešu valodu arī tiem cilvēkiem, kuri paši ir ieradušies mūsu valstī dažādu iemeslu dēļ. Mēs nevaram piespiest nevienu patvēruma meklētāju nākt uz latviešu valodas nodarbībām. To var panākt tikai ar skolotāju labo gribu un darbu.”
“Es uzskatu, ka mācīt latviešu valodu patvēruma meklētājiem vajag, pat ja viņi nesaņem bēgļa vai alternatīvo statusu Latvijā vai nolemj te nepalikt. Viņš aizbrauks pilnīgi ar citu attieksmi pret cilvēkiem no Eiropas, ar labu attieksmi. Viņš zina latīņu alfabētu, viņš ir iemācījies mācīties, turpmāk viņam būs vieglāk. Tā nav līdzekļu nelietderīga tērēšana. Galu galā mēs dzīvojam Eiropā, nevis kaut kur atsevišķi no tās,” izteicās Pičukāne.
Pedagoģes skatījumā latviešu valoda ir viens no integrācijas ceļiem. Valoda ir jāmāca, lai labāk saprastu patvēruma meklētājus un lai viņi saprastu vietējos iedzīvotājus.
Vairāk nekā 90% “Mucenieku” iemītnieku nākot uz latviešu valodas nodarbībām, jo tā viņiem ir arī vides maiņa. “Viņi visu laiku atrodas vienā vietā, līdzekļu viņiem nav daudz. Nodarbības viņiem dod iespēju ne tikai apgūt latviešu valodu, bet arī uzzināt ko jaunu,” stāstīja Pičukāne.
Pedagoģe atzīmēja, ka “Muceniekos” ir cilvēki, ar kuriem nav starpniekvalodas un viņi māk tikai pendžābi vai arābu valodu, kurai turklāt ir vairāki paveidi. Patvēruma meklētājiem arī savstarpēji nav saziņas valodas. Skolotājam ir diezgan grūti strādāt tādā valodu daudzveidībā, atzina Pičukāne. Patvēruma meklētāju vidū ir analfabēti, piemēram, vienā grupā ir trīs analfabēti. Viņi ir jāmāca mācīties.
Patvēruma meklētājiem noteiktais latviešu valodas minimums ir drošības leksika. “Mūsu uzdevums ir iemācīt patvēruma meklētājiem drošības leksiku. Ja kaut kas notiek uz ielas, lai viņš varētu pateikt, kas viņš ir un no kurienes, cik gadu, prastu izlasīt, uz kurieni brauc autobuss, lai pie ārsta varētu pateikt, kas viņam sāp. Patvēruma meklētāji iemācās latviski nosaukt ķermeņa daļas, pulksteņa laiku. Ir tēma par transportu un par ģimeni, jo šie cilvēki ļoti grib pastāstīt par savu ģimeni,” par mācību procesu stāstīja Pičukāne.
Eksperte atzina, ka 120 mācību stundas cilvēkam bez izglītības vai ar pilnīgi citu izglītību ir maz. Ja viņš šajā laikā iemācās drošības leksiku, tas jau esot ļoti daudz. Tā patvēruma meklētājus mācot arī citur pasaulē – Indonēzijā, Austrālijā vai Norvēģijā.
Lai varētu pretendēt uz darbu, patvēruma meklētājam vispirms jāsaņem bēgļa vai alternatīvais statuss. Pēc tam ir Nodarbinātības valsts aģentūras kursi, kur gatavo valsts valodas eksāmenam. Latviešu valodas A1 līmenim ir atvēlētas 120 stundas, A2 līmenim – vēl 120 stundas.
