Bēgļu pasaciņas idiotiem. Nikns itāļu policistu viedoklis, pausts latviešu ziņkārīgajam pie Vidusjūras 67
Saule, palmas un ūdens puteklīši virs paisuma viļņu galotnēm viesa mieru un apceri… Ar šendija krūku rokās es manevrēju pārbāztā pludmales bārā un nepamanīju ejā izstieptas kājas. Smiltis kāri aprija vismaz pusi mana dzēriena, bet kāju īpašnieks un viņa draugs sāka nevaldāmi smieties. Man pierē iemetās krunka a la eastern Europe, bet abi itāļi momentā novērsa asumus un uzsauca jaunu kausu, joprojām rēkdami. Arī pašam sanāca smiekli un, apsēdies līdzās, uzjautāju, vai ragazzi viss kārtībā ar galvām. Uz ko abi uzrunātie atbildēja, ka neesot gan un tieši tāpēc arī esot atpūtā. Cilvēki, kas klaji atzīst, ka nav adekvāti, man kļuva interesanti, tāpēc apvaicājos, kāpēc viņi nav atlaisti no darba.
Vārdu pa vārdam, un es konstatēju, ka man darīšana ar Itālijas dienvidu policijas izmeklētājiem no īpašas nodaļas, kas nodarbojas ar migrantu izdarītu noziegumu izmeklēšanu. Valerio un Klaudio runāja izcilā (itāļiem) angļu valodā, dienests prasot arābu, franču un arī puštu valodas.
No šendija pārgājām uz alu un sapratu, ka te ātri nekas nebūs, jo itāļu sirdis bija pilnas. Abi “kruķi” bija tuvu pensijas gadiem, simpatizēja “Destrai” (galēji labējiem) un ar nepacietību gaidīja atvaļināšanos, lai beidzot sāktu nodarboties ar politiku. Pēc stundu trīs ilgām sarunām un daudz alus man kļuva skaidra viņu neirotiskā uzvedība un ar viņu stāsta kolorītākajām epizodēm labprāt padalīšos.
2015. gads, pavasaris. “Bēglis” no Eritrejas ielien itāļu pensionāru mājā, nogalina penšus, paņem 20 eiras un mobilo telefonu. Tad, kad mēs viņam uzvilkām dūnu jaku un palūdzām dežurantus viņu atskaldīt, 10 minūšu laikā viņš atzinās, ka nogalinājis večukus tāpēc, ka tie klieguši un viņa ciematā zagļus naktī parasti nositot. Viņš sabijies no kliedzieniem un esot bijis spiests viņus nogalināt, lai tie nepamodinātu kaimiņus, kas savukārt varētu nogalināt viņu.
Somālijas “bēgļi” nosmacē ar segām Irākas kristiešu ģimeni, lai atņemtu visus samērā turīgās ģimenes ienākumus. Notverti taisnojās, ka tie taču ir neticīgie un kāpēc tāda nervoza reakcija, jo nekas taču nav noticis. Vainīgie pēc mēneša tiek atbrīvoti un pazūd nezināmā virzienā.
Pēc desmitā tāda stāstiņa nākas uzjautāt, kāpēc viņi nelieto vārdu “bēgļi”, uz ko atkal nākas dzirdēt histēriskus smieklus un apziņu paplašinošus ģeogrāfiskus ekskursus. Valerio saņemas un testē manas vēstures zināšanas – kad tad pēdējo reizi bijis karš Sudānā, Eritrejā, Somālijā, Sjeraleonē un Kosovā?
“Bēgļu nav… Ir pasaciņas medijiem un idiotiem. Visā tajā kanalizācijā, kas gāžas iekšā Itālijā, bēgļu ir 2-3%. Kas ir pārējie? Atbildu skaidri, jo esmu bijis šajās vietās – nometnēs Jordānijā, Libānā, Turcijā un pašā Sīrijā, kur ir ļoti daudz drošu vietu. Bagātās sunnītu valstis ar viņu sūda šeihiem nav pieņēmuši pat vienu bēgli… Tāpēc , ka viņi ir gudri, ha ha ha. Viņi zina, ka afrikāņi gadsimtiem ir miruši kā mušas un viņu dzīvi neuzlabot. Toties dzīvi Vācijā sabojāt viņi var ar garantiju un jukusī mātīte (sorry, frau Merkel) tieši ar to nodarbojas.”
Uz maniem iebildumiem par procesa spontanitāti šoreiz jau smejas abi histēriķi. Jā, jā pilnīgi nevadāms un neapturams process. It īpaši, ja grieķu ostā turku robežkutera apsardzībā ierodas regulārās satiksmes prāmis ar 2000 migrantiem uz borta. Lībijas ostās manījām labi koptus ļaudis no starptautiskām humanitārajām organizācijām, ha ha ha, jūs zināt, kam tās organizācijas. Mūs sūtīja izpētīt, kā varētu novērst plūsmu jau saknē… Šie jaukie ļaudis tur dala bukletiņus pat suahili valodā, tur var izlasīt, ar ko atšķiras Vācijas sociālā sistēma no Zviedrijā spēkā esošās un kādas ir bēgļu tiesības Norvēģijā. Un vēl aiz šiem jaukajiem ļaudīm ir mazāk jauki un bruņoti ļaudis, kas savā starpā runā turku valodā, tāpēc nācās tīt makšķeres, kamēr āda vesela, ha ha ha…
Kā vēlāk dzirdējām pratināšanās, pat uz viņu kuģiem ceļojuma laikā ir informators, kas stāsta, cik ļoti viņus gaida Eiropā un cik tur laba dzīve bez darba.
Uz manu jautājumu par darbaspēka nepieciešamību Vācijā saņemu kārtējo cinisko atbildi un smieklus.
“Ja frau Merkel piedāvātu letoņiem tos pašus noteikumus, ko bēgļiem, tad jūsu atlikušais pusmiljons momentā pārceltos uz Vāciju, trīs mēnešos iemācītos valodu un sāktu strādāt, apejot kursus, kuros māca staigāt uz divkājām un trāpīt podā, ha ha ha.”
Viņi nestrādās…Varbūt viņu bērni? Bet tad jau būs daudz par vēlu… Par ko mēs runājam, ja Oslo ziemeļu daļā darbojas šariata tiesas?
Kā varētu palīdzēt “Frontex”? Valerio seja izplūst platā smaidā. “Protams, ka Frontex palīdzēs. Vismaz 200 ierēdņu tiks pie skaistām savrupmājām, jo Eiropas nodokļu maksātāji sametīs kolekti. Nav skaidrs, kas palīdzēs grieķu arhipelāgu viesnīcniekiem, kuru bizness ir iznīcināts uz gadiem un kuri ir gatavi ķerties pie ieročiem. “Frontex” ir netīra afēra ar mērķi bezjēdzīgi dublēt robežsardzi, kuru šobrīd faktiski komandē ārpusvalstu struktūras. Tās, kas dod komandas Briselei. Sauciet tos par globālistiem, būs precīzāk. Tie ir tie, kas pērk žurnālistus un Itālijas parlamenta deputātus uz svara, ha ha ha..Un tavā Letonijā viņi pērk pat prezidentus, kas jums tur ir… Cilts vecākie..? Ha ha ha
Painteresējos par to, kādu iespaidu uz vispārējo situāciju atstājusi tik lielu cilvēku masu kustība, kas
labvēlīga narkotiku pārvadātājiem, un itāļi atkal pārsteidz.
“Izmaiņu nav, jebkurš labi sakārtots bizness ir stabils. Joprojām ķeram pušerus (pārvadātājus), bet lielās partijas slīd garām. Amerikāņu protektorātā Kosovā “dzen” amfetamīnus Eiropai, Afganistānā tradicionāli audzē opija magones. NATO karavīri pieved puštuniem mēslojumu… Viss ir specdienestu kontrolē jau no Vjetnamas kara laikiem. No kurienes tad tiem velniem šitās naudas zinātnei un bruņojumam? Vienīgais drauds biznesam ir izmaiņas trendā, kurš vairs grib durties ar heroīnu? Tas ir vecmodīgi! Bet arī no amfetamīniem saiet sviestā tikpat ātri, ha ha ha… esi mēģinājis?”
“Ja godīgi, bail par bērniem… Neredzu nekādu nākotni Itālijai. Sankcijas gada laikā nokāvušas vidējo biznesu, tīņi drīz sāks svilināt riepas un prasīt duči, ha ha ha. Un tas būs taisnīgi, un mēs būsim ar viņiem.
Parlamentārā iekārta ir novedusi visu pie kraha, šis parlaments nevienu nepārstāv, Brisele komandē un Itālija cērt sev kājas. Tas, ka labējie nāks pie varas, ir nenovēršami, bet vai viņi spēs ko mainīt, ja netiks ieviesta tieša tautvaldība?”
Uz manu jautājumu, ko tad īsti darīt, abi smējēji apklusa pārdomās. Saule bija zenītā, iestājās bēgums, atsedzot simtiem metru baltas pludmales un sāka gribēties voblu – tā bija zīme, ka alus ir gana.
Klaudio paurbinājās smiltīs un beidzot sāka runāt nopietni. “Ir laiks visu ņemt savās rokās, Brisele nepadomās par itāļiem, ja reiz nespēj padomāt par beļģiem. Galu galā, Itālijai ir flote, kas spēj aizsargāt robežas. Tikai Itālijai nevajag Šengenu, bet gan savas robežas. Pirms 40 gadiem itāļu robežsargi gremdēja afrikāņu laivas un tāpēc neviens nefantazēja par invāzijām, arī Kadafi darīja to pašu. Itālija ir itāļiem, nevis afrikāņiem.
Itālijai atkal vajag savu valūtu ar regulējamu kursu, Itālijai ir savas robežas, kas jāatjauno. Itālijai nevajag ne ES, ne NATO, jo mūs neviens neapdraud. Mēs varam būt bagāti pēc gada neatkarības – vai mūžīgi Briseles parādnieki, ja nekas nemainās. Ha ha ha, kad es saku – Brisele – tu taču saproti, kas tie ir, vai ne?
Ciao, lettoni, laimīgu palikšanu. Mūsu atvaļinājums beidzas, mēs dodamies atpakaļ uz savu zoo… Bet , tici, vienu dienu tas beigsies… Cilvēkiem laiks nākt pie prāta. Nelasi avīzes, iedzer alu! Ha ha ha…
PS. Viņi man neiedeva savu e-pastu (Kur vēl es dabūšu tik informētus pudeles brāļus?!)
Kārlis Liepnieks, Azoru salas, 2016
