– Kāpēc par savu galamērķi izvēlējāties Dāniju? 21
– Pirms 24 gadiem ar savu vecāko brāli Sīrijā pa televizoru skatījos Eiropas futbola čempionāta finālu, kurā piedalījās Vācija un Dānija. Brālis bija Vācijas līdzjutējs, bet es biju par Dāniju. Nevarēju iedomāties, ka pēc 24 gadiem no jauna sākšu savu dzīvi Dānijā. Kad sākās karš Sīrijā, vairāk sāku apsvērt šo domu. Kaut arī daudzi arābi ienīst Dāniju par “Jyllands-Posten” publicētajām Muhameda karikatūrām, kuras vēlāk izplatījās visā pasaulē, man Dānija šķita pievilcīga. Es neesmu reliģiozs. Turklāt, ja viens dānis izdara kaut ko stulbu un nepieņemamu, tas nenozīmē, ka man būtu jāvēršas pret visu tautu. Karikatūras bija nepieklājīgas – nav labi jokot par reliģiju. Iedomājieties, ja arābi jokotu par Jēzu – tas arī būtu nepieklājīgi.
– Kā jūs uzņēma Dānijā?
– Dānijā ir ļoti daudz jauku cilvēku, viņi bēgļiem palīdzēja, kā vien varēja. Tagad situācija ir mainījusies. Bēgļi Dānijā prasa aizvien vairāk, tas ir kā bizness. Eiropa viņiem iedeva visu, ko iespējams iedot, bet viņi to nenovērtē. Viņi ieradās Dānijā, jo tā ir bagāta valsts. Tiem Sīrijas bēgļiem, kas palikuši Jordānijā vai Turcijā bēgļu nometnēs vai pilsētās, nav naudas, lai dotos uz Eiropu. Viņiem patiešām ir nepieciešama palīdzība. Man nevajag palīdzību, es Dānijā ierados, lai iegūtu izglītību. Zinu daudzus sīriešus, kam bija labs darbs Saūda Arābijā, bet situāciju dzimtenē viņi izmantoja, lai dotos uz Dāniju un dzīvotu uz tās rēķina. Viņiem nevajag palīdzību, viņi vēlas izbaudīt dzīvi. Tas man šķiet greizi. Saprotu dāņus, ka viņiem šāda attieksme nepatīk. Ja bēgļi kaut ko dara nepareizi, tad, saprotams, ka šāda rīcība vēlāk vērsīsies pret viņiem. Es vēlu visiem bēgļiem cienīt valsti, kura viņiem devusi jaunu dzīvi.
– Bieži bēgļiem tiek pārmests, ka viņi izmanto labumus no Eiropas bagāto valstu sociālajām sistēmām. Kādi ir jūsu novērojumi?
– Dānijā ir divas sistēmas: ja vēlies palīdzību, tev jāievēro Dānijas noteikumi, tad tev jādodas uz valodu skolu, bet, ja palīdzību nevēlies, dodies uz parastu skolu un turpini izglītoties tur. Es izvēlējos mācīties Dānijā ģimnāzijā, kaut arī pabalsts šajā gadījumā ir mazāks. Tas ir ap 400 eiro mēnesī, bet tiem, kas dodas uz valodu skolu, ir iespēja saņemt ap 900 eiro lielu pabalstu mēnesī. Labāk ir būt parastā skolā, kas gan ir grūtāks ceļš, taču jau pēc gada sāku runāt dāniski. Zinu draugus, kuri izvēlējās valodu skolas, viņi dāņu valodā joprojām nerunā, bet saņem pabalstus. Ja esi ģimnāzijā, tev jāpilda tās noteikumi, skola sūta tevi praksē, bet brīvajā laikā vari darīt, ko vien vēlies. Pagaidām nestrādāju, taču tāda iespēja pastāv – es gan nedrīkstu strādāt darbā, kurā atalgojums pārsniedz ap 1400 eiro.
– Saprotu, ka jūs savu dzīvi vēlaties saistīt ar Dāniju…
– Dzīves dārdzība Dānijā ir ļoti liela, bet to palīdz nosegt grants no manas skolas. Vispirms man jāpabeidz ģimnāzija – izlaidums Dānijā katram skolēnam ir lielā diena. Man ir ļoti atsaucīgi klasesbiedri – viņi izturas draudzīgi arī tādēļ, ka esmu no citas valsts. Dāņi ir ļoti draudzīgi, viņi palīdz man ar mājasdarbiem – tas dod pārliecību. Man vēl jāuzlabo dāņu valodas zināšanas, lai varētu pēc ģimnāzijas absolvēšanas studēt kādā no universitātēm aviāciju un kļūt par pilotu, turklāt studijas Dānijā ir par brīvu. Man angļu valoda arī nav perfekta un tā jāuzlabo. Ar 16 mēnešiem nepietiek, lai pilnībā pārvaldītu dāņu valodu, bet es varu runāt par vienkāršām un sadzīviskām lietām. Plānoju palikt Dānijā un veidot šeit dzīvi, domāju, ka varētu atvest arī savu ģimeni uz šejieni. Pašlaik ar ģimeni sazinos caur sociālo tīklu “Facebook” un interneta telefona servisu “Viber”, tomēr visu nevaru stāstīt savai ģimenei, jo Sīrijas valdība kontrolē korespondenci, tādēļ sarunās esmu piesardzīgs, izmantojam šifrus. Nedomāju par atgriešanos Sīrijā. Ja karš beigsies, Sīrijā atgriezīšos kāda brauciena laikā, taču ne uz dzīvi. Man patīk, ka viss Eiropā ir sakārtots un perfekts. Arābu valstīs es neiegūtu tik labu izglītību kā Dānijā vai citviet Eiropā.
