“Bēgļiem jāciena valsts, kas viņus uzņem,” intervijā LA atzīst kara bēglis no Sīrijas 21
Sīrijas kara bēglis Mahers Hosins (31) pirms pusotra gada sakravāja mantas, paņēma līdzi telti un devās bēgļu gaitās uz Dāniju. Tagad viņš ir iejuties Dānijas dzīvē, mācās dāņu ģimnāzijā un cer iestāties kādā no augstskolām, lai piepildītu savu sapni – kļūtu par pilotu. Pats būdams bēglis, M. Hosins tomēr velta kritiku citiem patvēruma meklētājiem, jo uzskata, ka viņi par daudz pieprasa no Dānijas un vēlas dzīvot uz tās rēķina, pretim nedodot neko.
– Jūs savulaik dzīvojāt Derizoras pilsētā, Damaskas tuvumā. Kas rosināja jūs doties bēgļu gaitās uz Eiropu?
– Es devos prom pirms vairāk nekā pusotra gada, pēc vēlēšanām Sīrijā. Toreiz domāju, ka Asada režīmam ir beigas, tomēr viņš vēlēšanās ieguva 95 procentus balsu. Saprotams, ka rezultāti tika viltoti. Ja toreiz vēlēšanas būtu noritējušas godīgi, viņš saņemtu vienu vai pusotru procentu balsu. Daudzi Sīrijā ir dusmīgi uz viņu, jo viņa spēki bombardēja ikvienu vietu manā dzimtenē. Viņš varēja apstāties, tomēr vēlējās saglabāt varu. Mana ģimene dzīvoja pilsētā ārpus Damaskas, netālu no slavenās Palmīras pilsētas. Es tajā laikā Jordānijas Karaliskajā gaisa spēku akadēmijā studēju lidojumu inženiera programmu, bet pēc tam plānoju kļūt par pilotu. Tomēr kara laikā Sīrijā viss mainījās, nebija iespējama normāla dzīve, tāpēc nolēmu doties bēgļu gaitās.
– Kādas bija jūsu bēgļu gaitas?
– Ceļā uz Dāniju šķērsoju desmit valstis – devos cauri Turcijai, tad uz Grieķiju, Maķedoniju, šķērsoju Serbijas un Ungārijas robežu. Man līdzi bija maza telts, gulēju mežos, bija bailes par savu drošību, jo nezināju, kas var notikt. Daudzi cilvēki šajā ceļā gāja bojā. Līdzi bija arī nelieli pārtikas krājumi, kā arī telefons ar globālās pozicionēšanas sistēmu, lai varētu noteikt atrašanās vietu. Kad nonācu Turcijā, sazinājos ar draugu Izmirā, kurš man sarunāja vietu bēgļu laivā par brīvu. Ceļš pa Egejas jūru no Turcijas uz Grieķiju prasīja apmēram piecas stundas. Bīstamākais brīdis bija, kad, ieraugot krasta apsardzi, apgāzām laivu. To darījām, lai radītu ārkārtas situāciju. Tad mūs no jūras nogādāja Samas salā Grieķijā. Tur bija cilvēki, kas piedāvāja par 5000 – 6000 eiro doties tālāk uz Zviedriju, tomēr no viņu piedāvājuma atteicos, jo man nebija tādas naudas. No salas vēlāk aizbraucu uz Atēnām un turpināju ceļu. Sīrijas pase man bija līdzi – tai nav lielas vērtības kā dokumentam, bet ar to vari pierādīt, ka esi sīrietis. Pats būtiskākais brīdis bija, kad šķērsoju Serbijas un Ungārijas robežu, kas man arī izdevās – to darīju no neliela ciema Serbijas pusē. Mans ceļš uz Dāniju kopumā izmaksāja ap 600 eiro.
