Bēgļi Vijas Spekkes darbos 0
Kalnciema kvartāla galerijā līdz 10. maijam skatāma Itālijā dzīvojošās latviešu mākslinieces, akvarelistes Vijas Spekkes izstāde “Bēgļi – gūstekņi”. Šis gleznu cikls savulaik aizsākās, domājot par Persijas līča kara gūstekņiem.
Pēc 25 gadiem mākslinieces darbu tēma ir ļoti aktuāla, jo bēgļi ir daļa no šodienas Eiropas realitātes. Izstādē apskatāmas 15 gleznas par bēgļu un gūsta tematiku. “Māksliniece Vija Spekke vēlējās, lai viņas daiļrade te, Latvijā, kaut kur būtu apkopota un cilvēkiem būtu iespēja to apskatīt. Pagājušā gada rudenī es šos darbus ieraudzīju pavisam citā gaismā, un man gribējās dalīties ar šo gleznu stāstu un vienkārši cilvēkiem dot iespēju domāt,” saka izstādes idejas autore, mākslinieces radiniece Diāna Jance. Šie darbi atšķiras no tiem, ko var redzēt Edvarta Virzas memoriālajā muzejā “Billītes” pastāvīgajā ekspozīcijā, kur apskatāmas mākslinieces sarunas gleznās ar viņas onkuli Edvartu Virzu.
Saistībā ar izstādi un tur apskatāmo tēmu D. Jance atklāj kādu senu viņas dzimtas stāstu un ir pārliecināta, ka tādu stāstu latviešiem ir daudz. “Reiz kāds Austrumu izcelsmes bēglis meklēja patvērumu zemē, kas tikai pēc vairākiem gadu desmitiem tika nosaukta vārdā – par Latviju. Visticamāk, viņš bija ar tumšu ādas krāsu, melniem matiem un musulmanis. Visticamāk, bēglis vai gūsteknis no kara līdzgājējiem. Nostāstā, kurš atceļojis līdz mūsu dienām, bēglis esot nācis no reiz varenās Osmaņu impērijas, no mūsdienu Turcijas. Visdrīzāk viņš klejoja, nemācēdams ne vārda latviski. Un tieši šis Austrumu izcelsmes bēglis atrada patvērumu mājās Zemgalē, ko tagad pazīst kā “Billītes”, un bija vecvectēvs vienam no latviskākajiem un lielākajiem dzejniekiem – Edvartam Virzam.”
Arī pati māksliniece kara dēļ nevarēja atgriezties Latvijā no Itālijas, kur bija devusies kopā ar ģimeni 30. gados. Tas izjauca mākslinieces ieceres studēt Latvijas Mākslas akadēmijā. Raksturojot mākslinieces darbus, D. Jance teic: “Viņas gleznās ir daudz Vidusjūras kultūras iezīmju, bet domāju, ka itāļu mākslas zinātāji noteikti teiks, ka tur ir arī kādas līnijas no Baltijas glezniecības. Jo, lai gan viņa uzauga un visu mūžu pavada Itālijā, viņa taču ir latviete.”
Lielākā no izstādē apskatāmajām gleznām ir “Kaut kur deg”, kurā attēlots 1993. gada Bosnijas karš, savukārt visjaunākais darbs ir datēts ar 2001. gadu, un tajā jau ir Dvīņu torņi, terorakts Ņujorkā 2001. gada 11. septembrī.
Neparasts stāsts saistās ar izstādē dzirdamo mūziku. Domājot, kā papildināt gleznu vēstījumu, D. Jance internetā meklēja informāciju par sīriešu komponistiem bēgļiem. Tā izstādes apmeklētāji varēs dzirdēt kurdu tautības sīriešu komponista Moutaza Ariana skaņdarbus “Meklējot mieru” un “Migranti”. “Es atradu Moutazu Arianu, kurš jau četrus gadus ir Turcijā un pelna iztiku kā ielu muzikants. Viņš savulaik mācījies Damaskas Mūzikas akadēmijā un pēc tautības ir kurds. Viņš laipni deva atļauju savu mūziku izmantot. Esmu daudz ar viņu sarakstījusies, aizsūtīju viņam arī kādas gleznu reprodukcijas. Un viņš teica, ka ļoti jūt mūs un ir ļoti pārsteigts par šo Baltijas un Itālijas pēkšņo līniju, kas tik dīvaini sasaucas,” atklāj D. Jance.
Bēgļu tēma uzrunā visu tautību, dažādu laiku, reliģiju un varu vajātos. “Tas sāpīgākais, man liekas, ir tas, ka bēgļu tēma jau nevienu brīdi pasaulē nav beigusies jau kopš senseniem, neatminamiem laikiem. Tā varaskāre, naudas kāre un visas pārējās mūsu vareno kāres ir pārāk sāpīgas daudziem vienkāršajiem cilvēkiem. Nevar būt nekas briesmīgāks kā atstāt savas mājas un dzimteni,” teic D. Jance.
