Bēgļi gaida atgriešanos Sīrijā. “LA” reportāža no Turcijas 1
Turcijas austrumu pilsētas Gaziantepas nomalē mitinās daudzas sīriešu ģimenes, kuras šeit radušas patvērumu no kara savā dzimtenē. Gaziantepā 2014. gadā dzīvoja 1,55 miljoni iedzīvotāju, bet tagad iedzīvotāju skaitu papildinājuši 300 – 350 tūkstoši Sīrijas kara bēgļu. Vairāk nekā 90% no viņiem dzīvo ārpus bēgļu nometnēm. Kopumā Turcijā ir reģistrēti vairāk nekā trīs miljoni Sīrijas bēgļu. Pašlaik Turcija atvērusi 25 bēgļu nometnes, kurās uzturas tuvu pie 270 000 bēgļu. Tuvākajos divos gados ES iecerējusi tērēt trīs miljardus eiro bēgļu atbalstam Turcijā.
Ceļš uz Eiropu pārāk dārgs
Gaziantepas nomale nav diez ko iedvesmojoša – putekļains gaiss, no betona ķieģeļiem būvētas vienkāršas mājas. Priecīgāku nomaļo vietu padara tuvumā esošais spēļu laukums ar spēkavīra Popeja lelli un bērni, kuri slīpajās ieliņās dzenā futbola bumbu.
Vienā no šādām mājām dzīvo Mahers Isa no uzlidojumu plosītās Sīrijas pilsētas Alepo. Pirms četriem gadiem nelegāli šķērsojis Turcijas robežu un lūdzis patvērumu. Viņa un sievas Aišas dzīvoklī ir divas istabas – tur kopā ar viņiem mitinās arī četri bērni. Kā daudzi uz šejieni atbēgušie sīrieši, viņa ģimene nav no turīgākajām, un viņš sapņo par dienu, kad varēs doties atpakaļ uz Alepo – tas būs iespējams, kad Sīrijā iestāsies miers.
No sarunām ar Maheru un citiem sīriešiem pārliecinos, ka šeit nonākuši nabadzīgākie Sīrijas bēgļi, kuriem nav pieticis naudas ceļam uz Eiropu. “Kara laikā mūsu māju sabombardēja, visas drēbes un dokumenti sadega un bēgām uz Turciju,” par savas ģimenes likteni stāsta Mahers. Viņš Sīrijā bijis vienkāršs celtnieks, desmit gadus cēlis savu māju, bet tagad viss viņa darbs ir vējā, par ko sāpot sirds. Mahers teic, ka Sīrijā nav bijis saistīts ar kādu politisko opozīcijas grupu vai valdības režīmu. “Sīrijā man klājās labi, bija sava māja, nebija jāmaksā īre, bija ērta dzīve, bet šeit man ir jāmaksā īre par māju. Kaimiņi šeit ir labi, bet ar turkiem nesazinos. Sīrijā Ramadāna laikā man bija daudz jāstrādā, bet šeit tā nav, tagad esmu bez darba,” piebilst Mahers. Iztiku viņš pelna, strādājot par palīgstrādnieku celtniecībā, bet lielu atspaidu ģimenei sniedzot Pasaules pārtikas programma (WFP), kura piešķir finansējumu pārtikas iegādei. Tās ik mēnesi esot 85 Turcijas liras (25,82 eiro) katrai personai. Šo naudu WFP pārskaita uz īpašu karti. “Tas deva iespēju uzlabot mūsu dzīvi, tagad jūtamies labāk, taču palīdzība nosedz tikai apmēram 60 procentus no mūsu izdevumiem pārtikai. Varam nopirkt tikai pamatlietas – cukuru, rīsus, miltus,” bilst Mahers. Viņa sapnis pašlaik – lai bērni varētu veiksmīgi mācīties skolā, taču izglītības pieejamību traucējot tas, ka nokļūšana skolā nav par brīvu, bet katru mēnesi par to jāmaksā 100 Turcijas liras (30,38 eiro). Taču lielākais Mahera sapnis ir atgriezties Sīrijā ar ģimeni, kad dzimtenē valdīs miers. “Kad Sīrijā vairs nebūs kauju un uzlidojumu, es došos uzreiz uz mājām. Man nav domas doties tālāk bēgļu gaitās uz Vāciju – nepieciešams ļoti daudz naudas, lai tur nokļūtu. Es palikšu Turcijā. Nesen savācu naudu, lai šomēnes uz Turciju dotos pēdējā no manām māsām, kura bija palikusi Sīrijā. Viņai ir seši bērni, un mēs samaksājām ap 1200 ASV dolāru, lai viņa nelegāli nokļūtu Turcijā,” saka Mahers. Ziņas par Sīriju viņš neskatoties, jo esot sāpīgi redzēt ciešanas. Politiskās diskusijās viņš neiegrimst, nenostājas opozīcijas vai Bašara al Asada spēku pusē. “Nezinu, kurš uzsāka karu Sīrijā. Kas cienīs mani kā cilvēku, kā sīrieti un manas vajadzības, tai pusei es arī piesliešos,” spriež Mahers.
Arī viņa deviņus gadus vecais dēls Ejsa vēlas nokļūt atpakaļ dzimtenē. “Sīrijā starp bērniem bija draudzīgāka attieksme. Tā ir mana valsts, dzimtene. Sīrijā ir mani draugi, bet šeit viss ir citādi. Turcijā bērni kaujas viens ar otru. Ja es šeit ar kādu sakaujos, tad vēlāk atnāk bariņš turku bērnu un es esmu viens pret viņiem,” sūkstas Ejsa. Kautiņu dēļ Mahers savam dēlam liedzis iziet uz ielas spēlēties.
“Asads nav pie pilna prāta”
Vairāki sastapti sīrieši stāsta, ka pirms kara viņiem bijusi paradīze. Divdesmit četrus gadus vecā Hanna no Alepo, tērpusies tradicionālajās musulmaņu drēbēs, izvelk no kabatas mobilo telefonu un rāda attēlu ar māju, kur viņa ar vīru un bērniem dzīvojusi. “Pirms krīzes mēs dzīvojām tiešām labu dzīvi. Mūsu mājai bija trīs stāvi, bet tagad vairs nav nekā. Es jūtos tā, it kā būtu dzīvojusi paradīzē, bet tagad tā zaudēta. Mans tēvs pirms desmit dienām nomira Alepo, es pat nevarēju doties uz viņa bērēm,” skumst Hanna. Viņa žēlojas, ka par īri Gaziantepā viņas ģimenei esot jāmaksā ap 400 liru (121,52 eiro) mēnesī, bet vīram pašlaik neesot darba. Sīrieši Turcijā pārsvarā strādājot nelegāli un, kā apgalvo Hanna, bieži nesaņemot algu. Palīdzības karte sniedzot vismaz atspaidu pārtikas iegādei, bet būtu labi, ja par to varētu iegādāties arī drēbes. “Sīrijā mēs neslimojām, bet tagad ik pa laikam kāds no ģimenes saslimst, šīs mājas nav paredzētas dzīvošanai. Mēs neprotam arī turku valodu,” saka Hanna. No mediju ziņām viņai radies priekšstats, ka Eiropā cilvēki esot atvērtāki bēgļiem: “Mēs esam sapņojuši par Eiropu un televīzijā redzējām, ka tur cilvēki labāk izturas pret sīriešiem, ir vairāk atbalsta un palīdzības.” Viņa sapņo par iespēju kopā ar ģimeni doties uz Kanādu, taču rodas priekšstats, ka viņa pat īsti nezina, kur Kanāda atrodas.
Vēlāk dodamies uz citu Gaziantepas rajonu, kur satiekam celtnieku Ahmadu Almakmaku, kurš divreiz piedzīvojis uzlidojumus – sākumā Alepo, bet, kad devies pie radiniekiem uz ciemu ārpus pilsētas, arī to sasnieguši uzlidojumi. Gaziantepā patvēries, jo viņa meita te precējusies ar vietējo. “Alepo lādiņš nokrita 200 metrus no mūsu mājas. Kad notiek uzlidojumi, mēs pat nezinām, vai to dara valdība vai Krievijas gaisa spēki,” saka Ahmads. Meita viņam Gaziantepā palīdzējusi iekārtoties un atrast dzīvesvietu. Ahmada piecus gadus vecais dēls slimo ar celiakiju – autoimūnu saslimšanu. “Pateicoties terapijai, manam dēlam ar katru dienu kļūst labāk. Viņš nevar doties ārpus mājas, kad ejam ārā, es viņu nesu uz pleciem. Viņam nepietiek enerģijas kā citiem bērniem. Tomēr katru dienu redzam uzlabojumus. Kad bijām Sīrijā un sākās uzlidojumi, vietējie ārsti tolaik nespēja palīdzēt manam dēlam. Viņš nedrīkst ēst maizi, mums rūpīgi jākontrolē ēdiens,” par ikdienas rūpēm stāsta puisēna tēvs, kurš ir pateicīgs Turcijai, ka tā devusi viņa ģimenei patvērumu. Jautāts, kā tuvākajos desmit gados viņš iedomājas savu dzīvi, Ahmads atbild, ka viņš nedomājot, kas notiks rīt, taču vēlas mieru un labklājību ne tikai sev un savam dēlam, kā arī visai cilvēcei: “Ja situācija ģimenei būs droša, tad es atgriezīšos Sīrijā, tur gan viss būs jāsāk no jauna, bet tā ir mana dzimtene.” Par došanos bēgļu gaitās uz Eiropu Ahmeds neesot domājis, jo viņa valsts esot Sīrija. Bet par pašreizējo Sīrijas prezidentu Bašaru al Asadu viņš saka: “Viņš nav pie pilna prāta, viņš nogalinājis ļoti daudz cilvēku. Ne jau es vienīgais esmu dusmīgs uz viņu.”
Bērni strādā tekstila rūpnīcā
Apmeklēju starptautiskās organizācijas “Relief International” bērnu un kopienas centru, kur bērni var apgūt neformālu izglītību, piemēram, matemātikā, uzlabot turku un arābu valodas zināšanas. Šeit atklājas vēl viens Sīrijas bēgļu skarbais stāsts. Gaziantepai ir slikta slava kā pilsētai, kur tekstila fabrikās tiek nodarbināti bērni. Daļēji tas skaidrojams ar to, ka uz šejieni atbēgušo sīriešu ģimenes ir lielas – tajās ir vismaz četri bērni un vecākie ir spiesti strādāt, nevis doties uz skolu. Kādam vairāk nekā piecdesmit gadus vecam vīrietim ir divas sievas un deviņi bērni. Viens no bērniem, kuram ir deviņi gadi, strādā tekstila rūpnīcā. Dzirdami dažādi stāsti par to, cik bērni saņem par darbu – parasti tās ir 35 līdz 50 liras (10 – 15 eiro) nedēļā. Pastāv arī iespējas strādāt gabaldarbus, piemēram, apstrādāt sprādzes kurpēm, piemēram, par 200 sprādžu piestiprināšanu var saņemt piecas liras (1,52 eiro), iespējams arī šķirot pistācijas – par viena maisa apstrādāšanu bērni saņemot 9 liras (2,73 eiro).
Lielākā daļa sastapto bēgļu nav pārliecināti par to, kāda nākotne viņus gaida, bet cer kādu dienu ar ģimeni atgriezties Sīrijā.
