Egils Līcītis: Loskutovs un Judins nezaudē orientāciju 17
Tas bija aizkustinošs, neaizmirstams skats, kad priekšsēdētājs Hosams un vēl 10 tūkstoš brāļu un māsu iekš “Vienotības” sagaidīja atgriežamies pazudušos dēlus Alekseju Loskutovu un Andreju Judinu dzimtās partijas klēpī. Abu Meri noskūpstīja izglābtos draugus uz pieres, vecajam arābam pār vaigu ritēja asaras, bet pārējie bija gatavi darīt visu nelaimīgo krievu labā, kuri pavadījuši 150 dienas drausmīgos ap-stākļos liberastu tirānijā. Kaut pa rokai būtu gadījies gleznotājs, kas ar maģisku otu iemūžina elēģisko peizāžu, mālējot šķīstu cietēju sejas.
Tikām “Kustības Par” bāzē femīnas ieberzēja vadoņa Pavļuta deniņus ar etiķi. Radikālākā jaunatne plandīja flagas ar varavīksnes emblēmu un sauca – ejiet vien, ejiet, vecie egoisti un homofobi! Etiķī samitrinātais līderis atkrita krēslā un vaidēja – mans uzņēmums iet bojā! Esmu aizmukušo jūdasu nodots!
Vēlāk izplatījās vēsts par līdz Iecavai bēgšus prom aizbēgušo ķenguru, taču tā izrādījās viltus ziņa. Somainais nebija saistīts ar “Par”.
Kā Loskutovs ar Judinu nākuši pie prāta un pieņēmuši vīrišķīgo lēmumu doties atpakaļ zaļā paēnā pie skaidriem avotiem? Pirms 23. februāra vīriešu dienas krievi divatā iebuhāja šņabi un noraudāja uz otra pleca, ka izjūt trauksmainas bažas zaudēt pašu dārgāko – tradicionālo orientāciju. Cik neizturami kļuvis vairīties no partijas aktīvo un pasīvo sekcijas bumbulīšu ielūgumiem kopā apmeklēt gejklubus un izveidot viena dzimuma pāri. Kā pēdējais piliens bija rīkojums bikšaiņiem uz kustības valdes sēdēm ierasties sieviešu drānās un obligatoriski rakstīt publiskai nolasīšanai referātus “Kad Aļoša kļuva par Aļonušku”. Kas sekotu tālāk – piespiedu dzimummaiņa, transgenderizācija, biseksuālisms?
Tikai “Vienotības” vadītājs Ašeradens “Par” darbiniekus, progresīvās Sorosa mācības glabātājus reklamē kā “Eiropas nākotnes politiķus”. Nacionālkonservatīvāk noskaņotiem ļaudīm šī kustība liekas infekcija, ultraradikāla un kosmopolītiska mēra paveids, no kura jāturas pa gabalu un kas nestrādās latviešu tautas interesēs, kas ir no svara Aleksejam un Andrejam.
Tāpēc viņiem tālākais ceļojums ar 1 procenta vēlētāju atbalstīto “Par” likās neērts un apgrūtinošs, it īpaši, ja rudenī gribi atkal tikt Saeimā. No deputātu nokratītās pagātnes palikušas vien bijušo domubiedru dāvātās labākas drēbes Judina un Loskutova garderobē – ādas bikses, rozā blūzītes, striķenes. Arī jaunajā “spēkā” ievilinātiem lēnas domāšanas profesoriem jāapsver, vai prātīgākais nav piesist pēdu no “Par”, kamēr nav par vēlu.
Neslēpšu, paredzot notikumu attīstību, Ļošam sūtīju īsziņas ar nošaušanas draudiem neieķerties Viņķelei brunčos un nepamest “Vienotību”. Toreiz neklausīja. Bet tāda ir vājā dzimuma Pēra Ginta asiņu iedaba – meklēt un tiekties pēc harmonijas un ideālā. Jāpiekrīt, nav necik labi pieaugušiem, saprātīgiem, juridiski izglītotiem vīriešiem šlenderēt pa partijām un nesaprast, ka Ilze nespēs viņus darīt laimīgus. Vai abus mācītos kungus mātes partija sodīs par sānceļiem? Dakteris Hosams saka – pa labi ir akniņa. Pa kreisi liesa. Smēres pret sasitumiem uz sāpošās vietas uzreiz nav jāziež. Papriekšu ar ledusaukstiem apliekamiem, pēc tam sildošām kompresēm. Tad vainas izpirkšanai – norīkojums labošanas darbos.
Atzīmēsim pozitīvo. Judina un Loskutova laišanās lapās no zilgani tonētās partijas ir filantropiska rīcība, jo novērsīs vēl 50 indivīdu samaitāšanu, kuri citādi ļautos iežauties sorosītu migā, un novedīs Pavļuta – Viņķeles organizāciju drupās šīgada laikā.
