Bēdu asaras pārvērst priekā 0
Kāda izstādes apmeklētāja, vērojot tekstilmākslinieces Ivetas Vecenānes dzīvespriecīgās krāsās darinātos gobelēnus, sacīja – ja katrā mājā būtu viens tāds gobelēns, tad latvieši vairāk smietos un priecātos, nevis gaustos un raudātu.
Patlaban Ventspilī teātra namā “Jūras vārti” izstādē “Ziedēšana II” aplūkojami Ivetas gleznojumi uz zīda. Pašā vasaras viducī runājam ar mākslinieci par radošo un cilvēcisko ziedēšanu.
– Man dzīvē bija mirklis, kad bēdu asaras sāku pārvērst prieka asarās. Dzīve ir pārāk īsa, lai bēdātos, gremdējoties pagātnes notikumos. Saprotu, ka jādzīvo ar prieku, bet līdz galam man tas vēl nesanāk, – atzīst Iveta.
Viņa apjautusi, ka līdz šim gājusi pa dzīvi kā cīnītāja un iekarotāja – spēt visu varēt un izdarīt. Tā nav Ivetas īstā būtība, vienkārši apstākļi piespieda būt vīrišķīgai. Tagad viņa cenšas mainīties un dzīvot kā sieviete.
– Strādājot pie gobelēniem, es nekad tos neārdu, eju tikai uz priekšu. Dzīvē vēl tā nemāku – neatskatoties iet uz priekšu. Esmu sapratusi, ka palīdzēt neviens nevar, sava sāpe jāizdzīvo pašai.
Nojaušu, ka Iveta ar šo sāpi domā šķiršanos no vīra, ar kuru laulībā nodzīvoja trīspa-dsmit gadus. Bija jāpaiet teju desmit gadiem, lai viņa spētu par to runāt.
– Atceros, ka savā četrdesmitajā dzimšanas dienā aizgāju pie skolotājas un viņa man teica – tev bijusi skaista un tīra jaunības mīlestība. Jā, tas viss ir bijis. Tagad baudu un reizēm esmu laimīga savā vienatnībā. Veidoju karjeru, savu domu pasauli. Arī mākslā darbi dzimst no mīlestības. Nezinu, vai sievietei vīrietis jāuztver kā vienīgais prieka nesējs. Ir arī citas mīlestības formas, kurās var izpausties un kuras nav mazāk svarīgas. Pēdējā laikā manā dzīvē ienāk sarunas kā māksla un bauda. Satiktie dvēseļu radinieki piepilda cilvēciskās attiecības. Saturīgās sarunās cilvēki veido viens otru un apstiprina savu patību. Es izvairos no attiecībām, kas sāpina. Patlaban varu teikt, ka mana ziedēšana izpaužas mākslā, un gribētu domāt, ka arī gudrībā.
Dzīvē esmu novērotāja un, būdama Dānijā, guvu skaistus vērojumus – pārīši, kuriem jau pāri pusmūžam, iet, rociņās sadevušies. Tu redzi, ka pāris ir kā viena vērtība, viņiem ir patikšana būt kopā. Mūsu sabiedrība varbūt ir ceļā uz šādu sapratni un gudrību attiecību veidošanā un uzturēšanā.
Manuprāt, Latvijā mātes izkropļo dēlus ar savu lielo mīlestību un aprūpi. To mīlestību, ko sievietei vajadzētu veltīt vīrietim, viņa pārslēdz uz dēlu. Pēc maniem vērojumiem, jaunā paaudze daudz labāk izprot īstās dzīves vērtības.
Mans patēvs pēc tautības bija armēnis, un es vēroju, kā viņš uztvēra sievieti, ģimeni. Patēvs bija mūsu atbalsts, juta, kad man un meitām nepieciešama palīdzība. Tā bija iekšējā sapratne un materiālais nodrošinājums, ko viņš sniedza. Domāju, vai Latvijā ir laimīgi vīrieši? Mans patēvs tāds noteikti bija. Kāpēc? Vīrietis ir laimīgs tad, kad noliek savu ego, dzīvo savai sievietei un ģimenei. Patēvs nekad neiebilda manai mammai, jo uzskatīja – sieva vienmēr rīkojas pareizi, jo viņa ir mana sieva. Un vēl es guvu pārliecību – ja vīrietis mīl sievieti, tad mīl arī viņas bērnus. Patēvs aizgāja no dzīves ar lielu mūsu mīlestību, – noteic Iveta.
Viņa ir divu meitu mamma. Vecākā meita Irbe studē ģeogrāfiju un mammas pajumti jau atstājusi. Jaunākā Ilga vēl mācās vidusskolā.
– Sievietei vajag rast laiku sev un gūt viegluma sajūtu. Esmu sapratusi, ka iepirkšanās nav mans laimes avots. Šim slieksnim esmu pārkāpusi. Tagad, kad mazāk eju uz veikaliem, varu izdzīvot laiku, ko veltu sev.
