“Palūkoties zem virskārtas, iet dziļumā, sajust otru cilvēku!” Jana Egle liek aizdomāties katram par savu “bedri” 6
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kopš 16. septembra Latvijas kinoteātros dzīvi sākusi režisores Daces Pūces pilnmetrāžas debijas spēlfilma “Bedre”, kas jau guvusi starptautisku atzinību un galvenās balvas vairākos prestižos starptautiskos kinofestivālos: “Melnās naktis” (Igaunija), “Nordische Filmtage Lübeck” (Vācija, “Grand Prix”), XVII starptautiskais kinofestivāls “Baltijas debijas” (Krievija, “Grand Prix” nominācijā “Labākā filma”), Labāko krāsu korekciju mākslinieku festivāls Maskavā (Krievija) u. c. Filma tapusi pēc rakstnieces, Literatūras gada balvas laureātes Janas Egles stāstu motīviem, ar viņu tiekamies tūlīt pēc pirmizrādes Latvijā.
Filma stāsta par desmitgadīgo Markusu, kuram jāpielāgojas jaunai dzīvei laukos pie omes. Pēc incidenta ar kaimiņu meiteni Emīliju ciema iedzīvotāji uz zēnu sāk lūkoties ar neiecietību un aizdomām, līdz nejaušības rezultātā Markuss patvērumu un draudzību rod pie noslēpumainā vientuļnieka Jūrnieka, kurš dzīvo meža nomalē.
Filma skar vairākas mūsdienās aktuālas tēmas – bērni, kas aug bez vecākiem un saskaras ar emocionālu vardarbību, savstarpēja iecietība, atvērtība pret citādo – un apliecina mākslas spēju mierināt un glābt dzīvības. Filma ir ļoti labs sajaukums starp “arthouse”, festivālu un komerckino – šādu komentāru radošā komanda saņēma Tallinā no “Melno nakšu” festivāla žūrijas, kad par filmas “Bedre” projektu tika pasniegts “Grand Prix” kategorijā “Work in Progress”.”
Jana, tā kā filma veidota pēc jūsu stāstu “Bedre”, “Gaismā” un “Aiziet jūriņā” motīviem, vai jums bija kāds pārsteigums to savijumā, sazobē?
J. Egle: Jāteic godīgi – ne. Nepiedalījos scenārija rakstīšanā, taču tā tapšanas laikā bijām ar (filmas režisori) Daci saziņā, viņa šad tad piezvanīja, sūtīja vēstules, dažkārt pārrunājām, kā varētu savīt stāstus. Ceru, ka šīs sarunas palīdzēja, veidojot scenārija variantus.
Patiesībā filmas stāstu jau zināju, tikai nebiju visu darbu redzējusi kā kopumu. Jā, filmas titros parādās stāsts “Jūrnieks”, bet tas nekas, jo daudzi šo stāstu tā arī sauc, kaut īstais nosaukums ir “Aiziet jūriņā”.
Visi trīs stāsti ir veiksmīgi savīti jau no paša filmas sākuma. Tas, ka filmā alkoholiķa Roberta tēvs Alberts ir Markusa omes Solveigas brālis, ir veiksmīgs režisores gājiens, kā savilkt kopā divus atsevišķus stāstus “Gaismā” un “Bedre”. Arī filmas noslēgumā piedzīvotais negadījums manos darbos nenotiek, taču tā ir laba abu minēto stāstu savijuma kulminācija.
Filma, protams, ir patstāvīgs mākslas darbs un kā tāds jāuztver arī tiem skatītājiem, kas nav lasījuši jūsu darbus. Tāpēc vaicāšu, vai jūs pašu kā skatītāju filma saviļņoja, aizkustināja sirdi un prātu?
Pat ļoti, loti! Ar skaisti izspēlētām attiecībām, patiesām emocijām aktieros. Man ir arī ļoti patīkami, ka filmas ideja un mērķis sakrīt ar to, kāds bija man, rakstot stāstus, – proti, palūkoties zem virskārtas, iet dziļumā, sajust otru cilvēku. Dace, radot savu mākslas darbu, turpinājusi un paplašinājusi manis daudz pētīto tēmu par vientulību, atstumtību – tikai ar saviem, kino izteiksmes līdzekļiem.
Pēc filmas palika patīkami ziemeļnieciska iespaida pēcgarša, jo pirms noskatīšanās man likās, ka lente būs straujāka, bagātāka ārējiem efektiem, taču tajā ļoti gaumīgās proporcijās mijās strauja darbība ar epizodēm, kur kadrs iet dziļumā, kur nav garlaicīgi skatīties arī uz kaut ko it kā ļoti “nekustīgu”. Viss ir tik samērīgi un skaisti! Jau tūlīt pēc pirmizrādes Dacei teicu – man likās, ka filma būs trillerīgāka, līdzīgāka Holivudas kino. Tomēr tā veiksmīgi noturas uz robežas, kur neatslābst interese, bet arī neiezogas banalitāte.
Neesmu liela kino pārzinātāja, tomēr labprāt skatos Eiropas filmas. Ļoti patika operatora darbs ar interesantajiem plāniem, patika baudīt to “bildi”. Tik ļoti uzrunājoša ir Valtera Pūces mūzika! Tā runā ar mani tieši tajā valodā, kādu no filmas gaidīju. Lieliski aktierdarbi, un, ko tur slēpt, man kā liepājniecei pie sirds, ka tik daudzi aktieri ir liepājnieki. Kā jau minēju, interesanti scenārija pavērsieni, stāstu savijumi. Man jau tagad cilvēki raksta, ka vēlas izlasīt šos stāstus no grāmatas ‘”Gaismā”, kura sen jau vairs nav nopērkama…
Jau filmas nosaukums precīzi atklāj tās daudzos slāņus: virsējo – bedri mežā, kurā Markuss, manuprāt, pelnīti – atmaksājot par kaimiņu meitenes Emīlijas nekrietnību, – viņu ievilina. Un tad pamazām atklājas pārējie, dziļākie domu slāņi.
Jo sava “bedre” ir katram filmas varonim. Piemēram, Jūrniekam, kas dzīvo atšķirīgu un atšķirtu dzīvi no citiem, tā ir noraidījuma, atstumtības bedre. Daces Eversas atveidotajai Markusa omei Solveigai tā ir vienaldzības un zināmas augstprātības bedre viņā pašā – kad izmisusī Sandra meklē savu pazudušo mazo Emīliju, ome, kora vadītāja, atteic, ka nelaimīgā sieviete sajaukusi bērnudārzu ar kultūras namu. Un koristi vienā mierā turpina dziedāt par zemi, citronas, kur zied…
Jo pazudušais bērns jau viņus personiski neskar. Markuss ir nonācis savas līdzšinējās dzīves lielākajā bedrē – un cerēsim, ka dziļākas vairs nebūs –, jo viņš tādā vai citā veidā ir zaudējis abus vecākus, nonācis nepazīstamā un arī mazliet naidīgā, atstumjošā vidē. Tā ir dziļa bedre viņa liktenī.
Filma runā par maza cilvēkbērna – un ne tikai – neaizsargātību netaisnības priekšā – Emīlija izrauj Markusa zīmējumus, bet Emīlijas mammai Sandrai tas, ko viņa nav redzējusi savām acīm, neeksistē, viņa domā, kā atmaksāt puikam, varbūt pat neatgriezeniski sagandējot viņa likteni…
Ja pamanījāt, pavīd aktrises Sigitas Pļaviņas varone, kura, pētot Markusa zīmējumus, saka – nē, nekāda agresija tajos neizpaužas, patiesībā tam bērnam ir talants! Sabiedrībā ir pārāk maz drosmes aizstāvēt un aizsargāt, arī redzot, ka notiek netaisnība, un vajag palīdzēt. Tie, kuri par savu iedomāto taisnību iet kā ar karogu, ir daudz drosmīgāki. Sabiedrībā bieži pietrūkst izpratnes, cik dziļi it kā nenozīmīga netaisnība var sāpināt cilvēku, kurš jau tā ir smagā situācijā, lai tas būtu bērns vai pieaugušais, bet mazajam netaisns pāridarījums atstāj daudz paliekošākas sekas.
Runājot par aktierveikumiem, manuprāt, viens no spilgtākajiem ir Indras Burkovskas Jūrnieks. Izdzirdot Indras Burkovskas balsi, pirmajā mirklī nesapratu, kur ir āķis. Viena no lieliskākajām vietām filmā – Markuss ierauga Jūrnieka noslēpumu un viņam pārmet – tu man meloji. Bet Jūrnieks atbild – katram savi noslēpumi… Un tad Markuss noteic, ka viņš arī negribētu būt meitene…
Šī Markusa frāze – es arī negribētu būt meitene – kontekstā bija burvīga un tieši vietā. Un, piekrītu, Indra Burkovska Jūrnieka lomā ir patiesi lieliska! Varbūt mazliet mulsināja grims, taču spēle, tēla raksturs, visas izpausmes, kas atkarīgas no aktrises profesionalitātes, vienkārši ideālas!
Kaut arī stāsts “Aiziet jūriņā” filmā ir ļoti transformēts, Jūrnieka dvēsele un būtība tā pati. Indra to mācējusi izstāstīt tieši tā, kā es iedomājos, kā mans Jūrnieks to būtu varējis stāstīt. Jūrnieka filozofiskā attieksme pret dzīvi un notikumiem, pasmīkņāšana šur tur… Tik dzīvi un organiski!
Bet būs, kas teiks, ka cilvēku ar dzimuma identitātes problēmām ir daudz mazāk, nekā sabiedrībā par šīm problēmām viļņojas.
Manuprāt, saceltais vilnis ir svarīgs, jo pievērš uzmanību. Savulaik mēdzam pasmīnēt par klārām cetkinām, zilzeķēm, bet tieši viņas mums, sievietēm, izcīnīja vēlēšanu tiesības un daudz citu iespēju, kuras šodien ir pašsaprotamas. Tiesa, daļa mazākuma pārstāvju nevēlas izgaismoties, piedalīties praida gājienos vai citās publiskās izpausmēs. Bet tie, kuri iet un sevi pakļauj izsmieklam vai pat uzbrukumiem, izcīnīs tās tiesības un to drošību, kuru pēc tam baudīs visi, arī klusētāji. Kamēr nav vienlīdzības, uzmanības vilnim jābūt lielam, piesaistošam. Jo lielāks troksnis, jo lielāka iespēja kaut ko panākt! Viss norims, lietām sakārtojoties.
Un nu par citiem aktierdarbiem…
Pašos pirmajos kadros varbūt mazliet traucēja Markusa nelielais akcents, taču jau filmas gaitā nodomāju – bet kāpēc ne? Dzīvē mēs arī runājam ļoti dažādi – ir latgalieši, ir cittautieši, kuri runā latviski. Turklāt filmā Markusa mamma ir krieviete. Damirs Onackis tēlo Markusu vienkārši apbrīnojami! Cik dziļi un patiesi viņš atklāj vientuļo, nesaprasto zēnu, viņa iekšējās cīņas un pārdzīvojumus!
Ļoti patika arī Egona Dombrovska veikums alkoholiķa Roberta tēlā. Nevis absolūts ļaundaris, bet acīmredzami dzīvē apjucis cilvēks. Viņa pārdzīvojums, ieraugot pašam savas vardarbības sekas, ir tik dzīvs. Ļoti spēcīgs mirklis filmā. Tāpat kā pēdējie kadri, kuros Roberts pamet notikuma vietu. Tajā brīdī atklājas nolemts cilvēks. Egons Dombrovskis šo bezizejas sajūtu nevis nospēlē, bet izdzīvo skatītāja acu priekšā.
Grūti iedomāties lielāku nelietību kā šādi pamest negadījuma vietu. Bet Markuss, kurš pēc brīža ar divriteni brauc pa to pašu ceļu, izglābj sievieti, kas ap viņu vijusi intrigu tīklus. Un pēc tam nāk vēl viena epizode ar gaišu izskaņu. Vai rezultātā filmas fināls nav kā putukrējuma torte ar rozīnēm vēl pa virsu?
Es tā neteiktu. Markuss Sandru izglābj, taču atstāj turpat un dodas prom. Pamet vienu. Nav ne apkampienu, ne piedošanas. Viņai tagad ar daudz ko jātiek galā pašai. Tāpat kā Markusam. Toties Jūrnieka iesākto vitrāžu, krāšņo mākslas darbu, nemaz nedrīkstētu atstāt nepabeigtu, jo tas ir kā gaismas caurmirdzēts simbols tam labajam un cilvēciskajam, uz kuru virzās visa filmas jēga.
