Bēdas tevi padara labāku. Kāpēc? 0
Skumjas, sēras un bēdas aptver visai plašu emociju spektru, tomēr lielākoties tās saistām ar zaudējuma sajūtu. Tuvinieka nāve, attiecību un laulības izjukšana, darba zaudēšana – tas viss var likt tev justies salauztam, nesaprastam un vientuļam. Lai gan apkārtējie mierina un saka – laiks visu dziedē un saliek pa vietām, tu labi zini, ka paies krietns laiciņš, kamēr no jauna jutīsies emocionāli stabila un dzīvi baudoša.
Tomēr – atskatoties uz piedzīvoto – bieži atskārstam, ka tieši smagnējie periodi nesuši nozīmīgākās dzīves mācību stundas un atziņas, kas palīdzējušas mums un mūsu dzīvei tapt labākai. Kā tas iespējams?
Sīkumi vairs tik ļoti neuztrauc. Kamēr dzīve rit bez nopietniem satricinājumiem, mūsu psihei patīk pievērst uzmanību nenozīmīgām detaļām un uztraukties par niekiem. Piedzīvojot tādu notikumu kā, piemēram, tuvinieka zaudējums, viss sagriežas kājām gaisā. Nāk atziņa, ka prioritāšu augšgalā atrodas kvalitatīvas un labas attiecības ar līdzcilvēkiem. Tas, ka nevaram izlemt, kāds būs atvaļinājuma ceļojuma galamērķis un kādā krāsā būs jaunā kleita, vairs nešķiet tik svarīgi. Tās ir tikai dekorācijas, turklāt – ļoti mainīgas.
Pievēršanās garīgajām vērtībām. Piedzīvojot smagus brīžus un līdz kaulam izdzīvojot bēdas, mēs daudz dziļāk ieskatāmies savā dvēselē, meklējot tur noteiktas atbildes – kāpēc tas notika tieši ar mani; vai es ko darīju nepareizi; kā lai to visu vērš uz labu? Nerodot atbildes savā prātā, nereti pievēršamies augstākiem spēkiem un meklējam mierinājumu tur. Dzīves vērtības un pienākumi tiek pārvērtēti. Arī meditācijas un lūgšanas vairs nešķiet tik svešādas – tās palīdz atslēgties no nemitīgā skrējiena un rast mieru sevī.
Attiecības kļūst spēcīgākas. Ne velti ir teiciens – kopā gan priekos, gan bēdās. Tieši bēdu māktie periodi ļoti skaidri izgaismo to, kuri līdzcilvēki patiesi un no sirds par tevi rūpējas un uztraucas. Rezultātā tu daudz spēcīgāk novērtē viņu sniegto atbalstu un labo attieksmi, apgrieztā situācijā cenšoties atdarīt ar to pašu. Bēdas un zaudējumi liek mums izvērtēt būtisko un tapt par labākiem cilvēkiem. Toties tie, kas bijuši blakus tikai savtīgu nolūku dēļ, grūtajos periodos dabiskās atlases veidā atbirst paši no sevis.
Pastiprinātas rūpes par veselību. Kamēr veselība mums un tuviniekiem nestreiko, šķiet, ka nekas mūs nespēj apstādināt. Tomēr – piedzīvojot sēras un redzot, kā no bezatbildīgas attieksmes pret savu veselību no dzīves aiziet tuvs cilvēks – tiek iegūta stingra mācība. Dēļ bēdām un cilvēciskām bailēm nonākt līdzīgā situācijā – diezgan krasi mainās tas, kā domājam, jūtamies un attiecamies pret savu ķermeni. Rūpes par savu un mīļo cilvēku veselību pastiprinās – daudz lielāku uzmanību pievēršam veselīgam dzīvesveidam un regulārām vizītēm pie ārsta (pat ja tās ir tikai profilaktiskas).
Mīlam daudz pilnīgāk. Dziļas bēdas un skumjas, kuras izjūtam, zaudējot mīļoto cilvēku, nereti ir kā iemesls, kāpēc uzbūvējam spēcīgu aizsargsienu, nepielaižot sev nevienu vairs tuvu klāt. Prātā virmo domas – kāpec gan ļauties mīlestībai, ja zaudējuma sāpes pēc tam ir tik smagas? Taču šādi zaudējumi norāda uz to, cik svarīgi ir mīlēt ar pilnu atdevi un bezbailīgi – jau šeit un tagad. Cik būtiski ir novērtēt šo dāvanu – spēt mīlēt un būt mīlētam. Reizēm, zinot, ka kopābūšana nebūs mūžīga, mēs beidzot ļaujamies mīlestībai un darām to, ko patiešām vēlamies! Jā, skumjas, sēras un bēdas ir smagnējas, taču tās spēj transformēt. Dzīve parādās pavisam citā gaismā – mēs daudz vairāk to novērtējam, tāpat kā sevi un sev apkārtējos.
Avots: lifehack.org
