Jāaug 54 kociņiem 1
Par to, cik ļoti sāp daudziem, Ludmila domājusi tikšanās reizēs biedrībā: “Mēs katrs pārējiem stāstījām par savu traģēdiju, un to bija sāpīgi klausīties. Sēdējām un raudājām.” Viņa atminas, kā bijusi iegrimusi savās bēdās – gājusi bojā vienīgā meita, un tas bijis viņas sāpju mērs. Bet tad izdzirdējusi citu stāstīto – kā tuvinieku mirstīgās atliekas vāktas kopā pa daļām, kā vīram bijis grūti sakropļotajā ķermenī atpazīt sievu…
Biedrība “Zolitūde. 21.11.” vēlas, lai nelaimes vietā tiktu iekārtota piemiņas vieta ar bojāgājušo vārdiem un zaļojošu skvēru, kur augtu 54 kociņi. Larkina bilst: “”Maxima” piedāvāja uzbūvēt arku jeb nojumi, kur zem jumta varētu likt ziedus un svecītes. Mēs nepiekritām, jo uzskatījām to par pagaidu risinājumu, kas vēlāk tā arī paliktu uz visiem laikiem. Mēs iestājamies par to, lai tiktu nojaukta daudzdzīvokļu nama jaunbūve, kura tur stāv kā atgādinājums par nelaimi.”